Daugavas krasti brūk, stiprina maz

Daugavas HES ūdenskrātuvju krastus nopietni apdraud noskalošana – nokrišņu, vēju un spēkstaciju ūdeņu cilāšanas dēļ palēnām zem ūdens pazūd metriem zemes. Lai glābtu situāciju, nepietiek ar VAS Latvenergo ik gadus šim mērķim izmantotajiem 850 000 latu. Turklāt liela daļa šīs naudas tā arī nav sasniegusi upes krastus.

Gaida, kas notiks

Līdz šim par krastu nostiprināšanu atbildēja valsts SIA Vides projekti, taču uzņēmuma finansiālo problēmu dēļ šā gada otrajā ceturksnī nekas netika darīts. Latvenergo jau gada sākumā vērsa uzmanību uz to, ka ap 700 000 latu no enerģētiķu piešķirtās naudas Vides projekti aizplūdinājuši nezināmā virzienā. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) iekšējā auditā konstatējusi: pārkāpumi tiešām ir. Šobrīd uzņēmumam ir pieprasīta maksātnespēja, un turpmāk krastu nostiprināšanu vadīs Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC). Par to, kas un kā notiks tālāk, īstas skaidrības nav ne LVĢMC, ne VARAM izveidotajai atbildīgajai komisijai, kas izvērtē bīstamās vietas, ne pašvaldībām. LVĢMC vadītāja vietniece Inita Stikute norāda, ka zina tikai to, ka šie darbi turpmāk uzticēti centram. «Kad dabūsim visus dokumentus, plānosim, kā strādāt tālāk. Esmu pārliecināta, ka ar to tiksim galā. Jo mums jau tikai jāorganizē šie darbi – mēs paši ne nu vērtēsim vietas, ne arī raksim.»

Glābj dramatiskāko

Komisijā līdz šim darbojies arī Ķeguma novada domes priekšsēdētājs Roberts Ozols. Viņš apliecina, ka komisijai pirms Vides projektu bankrota bijušas pāris sēdes. «Līdz šim ir īstenoti vairāki projekti – Aizkrauklē, Lielvārdē, Koknesē un citur. Izvēloties, kuru vietu stiprināt, tiek ņemts vērā, cik tā svarīga no finansiālā, vides un sabiedriskās nozīmības viedokļa, kā arī cik ātri progresē noskalošanās,» skaidro R. Ozols, uzsverot, ka nauda šim mērķim gan ir tik, lai novērstu dramatiskākās situācijas. Stiprināšanas darbi prasa lielus ieguldījumus, turklāt tie lielākoties nevis pilnībā novērš noskalošanos, bet tikai aiztur to. Daudzviet pašvaldības un arī iedzīvotāji, kas dzīvo pie Daugavas, paši cenšas saglābt situāciju, kā māk, piemēram, saberot upē būvgružus. Arī Ķeguma pašvaldība šogad plānojusi stiprināt krastus pašu spēkiem. «Vecie materiāli savu laiku jau nokalpojuši, tāpēc šovasar gribējām stiprināt krastus ar Lielvārdes lidlauka demontētajām betona plāksnēm, taču, visticamāk, finansiālu apsvērumu dēļ nāksies atlikt darbus,» atzīst novada mērs.

Ogres novada vides speciālists Aivars Bigačs norāda, ka krastu apsaimniekošanu apgrūtina arī tas, ka ir dažādi īpašnieki – valsts, privātpersonas, pašvaldības. Arī Ogres novadā ir teritorijas, kuras ļoti ietekmē izskalošana, taču nav izdevies iegūt līdzekļus gan šī iemesla dēļ, gan tāpēc, ka nav tik bīstamas situācijas. Viņš atceras, ka pirms dažiem gadiem bijusi iecere izveidot tūrisma taku gar Daugavas krastu. Nācies atteikties, jo daudzviet uz kartes redzamās teritorijas jau bijušas zem ūdens un taka atdūrusies pie privātajām ēkām un žogiem – veco tauvas joslu upe jau nograuzusi.

Stāvkrasts turpina brukt

Lielvārde ir viena no tām vietām, kur pirms aptuveni desmit gadiem pamatīgi stiprināts krasts pie pilsdrupām, gan izveidojot pie ūdens terasi no akmeņiem un zemes, gan ar ģeotekstilu stiprinot krauju, teic Lielvārdes domes izpilddirektors Gvido Vītoliņš. Dramatiskākās vietas esot apzinātas, taču mērījumu, cik upe ik gadu nograuž, neesot. Skaidrs, ka erozija turpinās, – ir vietas, kur ar parastajiem līdzekļiem – būvgružu iebēršanu un koku stādīšanu – ko būtiski ierobežot nav iespējams. Turpat netālu no muzeja stāvkrasts grūst acīmredzami. «Krasts pie pilsdrupām atkal būtu jāstiprina, no tām pēdējo gadu laikā izkrituši prāvi akmeņi un noslīdējusi zeme. Noteikti vajadzētu stiprināt arī krauju pie baznīcas un muzeja,» atzīst Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja direktore Anita Streile. Diemžēl neesot lielu cerību, ka būs iespējams dabūt līdzekļus krastu stiprināšanai gan pie muzeja, gan pilsdrupām (tās pieder Izglītības un zinātnes ministrijai). Neesot pat skaidrs, kam varētu lūgt izvērtēt nepieciešamību turpināt šos darbus.