Vakar Latvijas Universitātes (LU) atklātajā lekcijā 8./9. maijs. Kāpēc? tika skaidrots, kā Latvijā tiek atzīmētas Otrā pasaules kara beigas un kāpēc tās tiek svinētas divos datumos. Secinājums bija viens – datumi var būt dažādi, taču pagātnei nevajadzētu šķelt sabiedrību.
Lekciju rīkoja grāmatas Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs autori sadarbībā ar LU Sociālās atmiņas pētniecības centra atbalsta biedrību. Viens no autoriem vēstures doktors Kaspars Zellis atskatījās uz nacistiskās Vācijas kapitulāciju un datumiem, kad tā tika fiksēta, norādot, ka bezierunu kapitulācijas pakts tika parakstīts divreiz: 1945. gada 7. un 8. maijā – pirmoreiz Reimsā, otrreiz pēc Staļina prasības – Berlīnē. Taču faktiski kapitulācija nenotika vis abās šajās dienās, bet gan
16. maijā, kad padevās pēdējās Vācijas armijas daļas. Šī datumu dažādība ir viens no piemēriem, kas rāda: cik pušu, tik viedokļu. «Arī kara nosaukums valstīm ir atšķirīgs: vieniem tas ir Otrais pasaules karš, otriem – Lielais Tēvijas karš, citiem – Lielais Austrumāzijas karš (japāņiem), vēl citiem tas bija holokausts. Tāpat nosacīts ir jautājums par to, kurš ir atbrīvojies, kurš zaudējis. Patiesībā katrai tautai bija savi zaudējumi – arī uzvarētājiem,» uzsvēra K. Zellis.
LU profesore Vita Zelče piekrita, ka zaudējumi tiešām bija lieli. Arī Latvijai, kuras vīri cīnījās abās frontes pusēs – un abās krita pa 50 000 cilvēku.
Runājot par datumiem, V. Zelče norādīja, ka būtība jau tiem viena – uzvara pār nacismu. Attieksme gan var būt atšķirīga. Pat PSRS vadoņi pret tiem izturējušies visai dažādi. Vieni Uzvaras svētkus svinējuši kā galvenos, citi ne. Vieni bijušos karotājus cēluši saulītē, nodrošinot dažādus bonusus, citi – ne. Piemēram, Staļins 9. maiju no svinamo dienu saraksta izņēma jau
1947. gadā, bija ļoti piesardzīgs pret armijas ļaudīm, atņēma viņiem piemaksas un uzvaru uzsvēra kā savējo. Gan Staļins, gan Hruščovs kā galvenos valsts svētkus akcentēja 7. un 8. novembri – Lielās Oktobra revolūcijas gadadienu. 9. maijs par kalendāra sarkano datumu PSRS atkal kļuva 1965. gadā – Brežņeva valdīšanas laikā, kad tika izvērsta veterānu slavināšanas politika un ieviesta simbolu un apbalvojumu sistēma. 90. gados gan akcenti tika pārbīdīti – tika atklāti PSRS noziegumi (Molotova–Ribentropa pakts, Katiņas notikumi, cilvēku zaudējumi), tradīcijas piedzīvoja izmaiņas. Taču šis gadsimts atkal iezīmēja atgriešanos pie lielvaras tradīcijām, tai skaitā – attiecībā pret Baltijas valstīm: pāridarījuma noliegums, neatkarību atguvušo valstu diskreditācija, ideoloģijas izplatīšana un sabiedrības šķelšana.
V. Zelče uzskata, ka šajā jautājumā Latvijai jāiekļaujas Eiropas kultūrā un tradīcijās, jāapzinās pagātne, lai to neatkārtotu. Pagātnei nav jāšķeļ sabiedrība, un bijušajam jāved uz morālo attīrīšanos.
