1990. gada 4. maijs – diena, kas mainīja Latvijas likteni

Spējat iedomāties šādu situāciju: 11. Saeimas plenārsēde, debates... Cilvēku tūkstoši pulcējušies Jēkaba ielā, Doma laukumā un Daugavmalā. Nepacietībā pie auss piespiesti radioaparāti, kuros skan tiešā translācija.

Vienā mirklī pūlis uzsprāgst gavilēs. Tauta savus deputātus sagaida ar ziedu klēpjiem, slaukot prieka asaras, kas plūst pār vaigiem. Dažus paceļ uz rokām un tūkstošiem urravu pavadībā nes līdz mītiņa vietai, lai klausītos savu dievināto priekšstāvju vārdos... Tas, kas šodien izklausītos pēc neadekvāta politiķa fantāzijas, 1990. gada 4. maijā bija realitāte. Toreiz tautas lemti politiķi Latvijas PSR Augstākajā Padomē pieņēma tautas izsapņotu lēmumu – Deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Bija laime būt klāt šajā dienā un kā radio Brīvā Eiropa korespondentei intervēt cilvēkus, kuri radīja manas tautas vēsturi. Vecās kasetēs vēl saglabājušies ieraksti, kas liecina par tā laika noskaņām – aizkustinoši naivu prieku un arī šaubām, kādas parasti rada nepanesami liela atbildības nasta. «Šodien latviešu tauta, kurai ilgus gadus bija liegtas iespējas paust savas patiesās domas, izkliedza pasaulei savu sāpi un paziņoja par vēlmi pašai lemt savu likteni,» todien teica PSRS tautas deputāts Ilmārs Bišers (1930–2011).

Atceroties laiku, kad liktenīgais dokuments vēl tapa, viens no viedokļiem bija: kam gan šāda deklarācija! Ar dekoratīviem paziņojumiem Latvija savu neatkarību neatgūs. Tomēr cits ceļš nemaz nebija iedomājams. 1990. gada 18. martā Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās Latvijas Tautas fronte (LTF) gūst uzvaru vēlēšanās, iegūstot divas trešdaļas mandātu.

«Šis bija fantastisks gadījums, ko grēks neizmantot,» pēc dažiem gadiem teica Saeimas Juridiskā biroja vadītājs, bijušais tautfrontietis Gunārs Kusiņš. «Vajadzēja tvert vēsturi, iezīmējot kādu konkrētu punktu, no kura atjaunojamo valsti uzskatīt par Latvijas Republiku. Bija jāpasaka, ka 50 gadus Latvija de iure pastāvējusi, bet de facto bijusi okupēta teritorija. Ar šo dokumentu AP izšķīrās par formulējumu pirmā republika. Tas nozīmēja, ka atjaunojām arī juridisko pēctecību un cilvēkiem pacēlām nacionālo pašapziņu.»

Latvijas Juristu biedrības dibinātājs Valdis Birkavs atceras, ka svarīgā dokumenta izstrāde sākās agri: «Darba grupa sapulcējās deputāta Rolanda Rikarda dzīvoklī Lāčplēša ielā. Tajā piedalījās arī Romāns Apsītis, Egils Levits un es. Sākotnēji tas motors bija Rikards. Vēlāk iniciatīvu pārņēma Apsītis, kurš tika iecelts par darba grupas vadītāju un konsekventi izpildīja uzdevumu līdz galam. Diskusijas bija pamatīgas. Svarīgākās – pasludināt pilnīgu neatkarību vai atrast kādu pārejas formulu? Protams, ne viss šajā dokumentā bija juridiski precīzs. Tagad varam pasmīnēt kaut vai par tām pussimts konvencijām, kurām bijām gatavi pievienoties, pat īsti neapzinoties to sekas nākotnē.»

Kārdināšana

Ilmārs Bišers: «Neatkarības deklarācijas izstrādāšana notika samērā atklāti, neko īpaši neslēpjot. Tādēļ PSRS specdienestiem nebija grūti savākt par to nepieciešamo informāciju. Nevienam nebija liels pārsteigums, kad pēkšņi Latvijas pārstāvjus uzaicināja ierasties pie PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova. Par iemeslu tika minēta gaidāmā jaunievēlētās Augstākās padomes sasaukšana. Tikšanās notika 1990. gada 5. aprīlī. Latvijas delegāciju toreiz vadīja Anatolijs Gorbunovs. Tajā bija iekļauts arī Ministru padomes priekšsēdētājs Vilnis Bresis, LTF vadītājs Dainis Īvāns un es. Gorbunovs šajās sarunās bija neparasti kluss, arī Bresis neizrādīja lielu aktivitāti. Īvāns sākotnēji centās man palīdzēt, bet, kad izteica pirmos iebildumus, Gorbačovs viņam skaļi un nekaunīgi uzkliedza. Jēga bija tāda: ko tu, puika, maisies pieaugušo sarunās! Dainis apvainojās un līdz sarunu beigām gandrīz vairs neteica ne vārda.

Uz mani Gorbačova uzbļāvieni neiedarbojās. Es PSRS prezidentam paziņoju par jaunievēlēto Latvijas Augstākās padomes deputātu nelokāmo nostāju atjaunot Latvijas Republikas valstisko neatkarību. Gorbačovs savukārt mums piesolīja dažnedažādus labumus, tajā skaitā īpašu statusu Latvijai, veidojot PSRS un LPSR attiecības uz konfederatīvu attiecību principiem. Sarunu gaitā mūs mēģināja iekārdināt vēl ar citiem solījumiem. PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Nikolajs Rižkovs solīja, ka Latvijas jaunieši varēs pildīt karadienestu Latvijas teritorijā, ja mūsu nostāja mainīsies. Sarunas pamazām izčākstēja.»

Gaidīšanas svētki

Pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas starptautiskā sabiedrība nesteidzās sūtīt sajūsmas pilnas apsveikuma telegrammas. Atceras bijušais PSRS tautas deputāts Juris Bojārs: «Toreiz noreaģēja kāda Vjetnamas džungļu karaļvalstiņa. Pavisam mikroskopiska. Tā atsūtīja apsveikuma rakstu. Mēs ilgi kartē meklējām, kur tā atrodas. Ziniet, tā arī īsti nemaz neatradām…»

«Svarīgākais, ka ar deklarāciju pateicām, kas ir Latvijas valsts konstitucionālais pamats,» atzīst G. Kusiņš. «Neatkarības deklarācija uzskatāma par tautas gribas atspoguļojumu. Vislabāk to ilustrē dokumentālie kadri, kur AP deputāti, gavilēm skanot, tiek sumināti par ilgi gaidīto balsojumu. 1990. gada 4. maija dokuments pielīdzināms pasaules slavenākajām neatkarības deklarācijām, bet mūsu tautai galvenokārt bija svarīgs viens teikums – Latvijas neatkarības atjaunošana». Katrai valstij ir savs juridiskais sākums vai turpinājums, bet nav nemaz tik daudz analogu dokumentu, kuros fiksēta valsts atjaunošana pēc 50 okupācijas gadiem. Varam uzskatīt, ka šādā kontekstā Latvijas Neatkarības deklarācija ir unikāla.

*

Publikācijas sagatavošanā izmantotas radio Brīvā Eiropa 90. gadu sākumā ierakstītās personiskā arhīva intervijas ar Latvijas neatkarības atjaunošanas aculieciniekiem.