Mades nošaušana – bezatbildības sekas

Līgatnes dabas parka lācene Made nošauta – ziņa izraisīja īstu vētru. Viedokļi ir divi: daļa sabiedrības, arī parka darbinieki un speciālisti, domā, ka lācene bija jānošauj, pārējie uzskata, ka lāceni varēja atgriezt mājās dzīvu.

Taču viens ir skaidrs – ja lāčiem būtu piemērots voljērs, lācenei diez vai būtu radusies izdevība jau otrreiz no tā izkļūt.

«Visi parka darbinieki ir šokēti par notikušo!» sarunā ar Neatkarīgo vairākkārt vakar uzsvēra dabas taku vadītājs Jānis Andrušaitis, atzīstot, ka šobrīd jūtoties kā krustugunīs un parka darbinieki, bet visvairāk viņš pats saņemot nosodošus telefona zvanus un pat draudus, taču joprojām uzskatot, ka tas bija pareizākais solis. «Risks bija milzīgs! Nevarējām pieļaut negadījumus ar cilvēkiem!» uzsvēra J. Andrušaitis, piebilstot, ka iedzīvotāji Mades brīvsoli uztvēruši ne īpaši nopietni, bet tas tiešām bijis ļoti nopietni.

Sākotnēji parka darbinieki tādu plānu nemaz nepieļāvuši, jo cerējuši, ka lāceni izdosies iemānīt atpakaļ voljērā – tāpat kā iepriekšējo reizi. Taču, kad pagājušas divas dienas, bet Made joprojām ceļojusi pa apkārtni, darbinieki satraukušies ne pa jokam. Otrdien ap pusdienlaiku saņēmuši ziņu, ka lācene rīkojoties ap kādas viensētas bišu stropiem. «Visi, ieskaitot kopēju Velgu Vītolu, steidzāmies uz turieni. Nolikām lācenei barību, bet tā nespēja viņu noturēt uz vietas tik ilgi, lai varētu iešaut iemidzinošo līdzekli. Viņa bija tramīga, pat agresīvi noskaņota. Neizdevās ne mirkli aizturēt, un tā aizskrēja atpakaļ mežā,» teica J. Andrušaitis. Tad vēlā vakara stundā atkal pienākusi informācija, ka lācene viesojas citā viensētā, kur uzbrukusi sunim. Parka darbinieki pieņēmuši lēmumu – nāk tumsa, un lācene var aiziet tās aizsegā vēl tālāk. Tāpat bijis skaidrs, ka Made atšķirībā no iepriekšējās reizes nav noskaņota doties līdzi kopējai un ir daudz nepakļāvīgāka nekā parasti. Vaicājuši padomu arī citiem speciālistiem, arī no Tallinas, kuri apšaubījuši, vai izdosies iemidzināt dzīvnieku. Tāpēc pieņemts lēmums: aicināt palīgā medniekus. Madi atraduši uz tīruma starp vairākām viensētām, kur arī to nošāvuši. Nu tā nonākusi Dabas muzeja taksidermistu rokās, kuri no tās ādas izveidos izbāzni.

J. Andrušaitis atzīst, ka ilgu laiku cerējuši – kopējai būs pa spēkam pārliecināt dzīvnieku atgriezties nožogojumā. «Taču jāņem vērā, ka Made nav Ilzīte, kuru kopēja burtiski uzauklēja no mazuļa vecuma līdz pieaugušo gadiem. Made nekad Velgu par savu mammu neuztvēra – tikai par kopēju! Viņa arī visu laiku dzīvoja atsevišķā voljērā, nevis mājās,» dabas taku vadītājs min iemeslu, kāpēc lācene neatsaucās kopējas centieniem. Tāpat viņš pieļauj, ka savu artavu lācenes brīvsolim devis pavasaris un arī iepriekšējās bēgšanas pieredze. Diemžēl liela daļa vainas ir vecajam voljēram, kas pēc iepriekšējās bēgšanas tika salabots, tomēr bija gana piemērots viņas nodomam bēgt.

Šobrīd palikušie lāči ik pa laikam tiekot ielikti atsevišķos būros, lai varētu salabot iežogojumu. Jaunais, kuram līdzekļi beidzot ir savākti, vēl ir jāuzbūvē, taču tik ātri tas nebūs izdarāms.

***

Viedokļi

Zooloģiskā dārza atbalsta biedrības priekšsēdētājs Ingmārs Līdaka:

– Sekoju notiekošajam, un, kad sapratu, ka lācenei zudis kontakts ar kopēju, bija skaidrs – tas nebeigsies labi. Ko darīt, lai tas neatkārtotos? Noteikti vajadzīgs jauns voljērs, jo, ja izspruks lāču puiši, tad sekas var būt vēl bēdīgākas. Daudzi kliedz par iemidzināšanu, taču to nav viegli izdarīt – vajag būt vismaz 10 metrus no zvēra un jātrāpa precīzi miega artērijā. Turklāt zāles var arī neiedarboties. Un ko tad? Tāpēc uzskatu, ka vajadzētu atļaut iepirkt spēcīgās iedarbības zāles, kuras iedarbojas momentāni, bet šobrīd tās dabas parkiem neļauj iegādāties, jo tiek pielīdzinātas spēcīgām narkotikām.

Valsts Mežu dienesta medību nodaļas vadītājs Jānis Ozoliņš:

– Notikušo komentēt nevaru, jo tajā visā nepiedalījos. Taču uzskatu – šādos gadījumos vajadzīga īpaši apmācīta operatīvā brigāde, kuru varētu izveidot pie Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta. Jo tiem, kam līdz šim nav bijusi saskare ar šādiem gadījumiem, grūti izspriest, ko darīt.

Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins:

– Visiem līgatniešiem ir ļoti žēl, ka tā notika. Ceru, ka emocijas norims un sabiedrība sapratīs, ka citādi rīkoties speciālisti nevarēja. Jo no malas vienmēr ir vieglāk spriest, nekā esot notikumā iekšā. Neviens nepieņēma spontānu lēmumu, tika izsvērti visi par un pret.