Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) pilnsapulce izraugās jaunu prezidentu, kas saskaņā ar statūtiem to vadīs un pārstāvēs.
Šodien uzzināsim, vai tas būs Latvijas Universitātes profesors, fizikas doktors Ivars Lācis vai Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, mākslas doktors Ojārs Spārītis.
Neatkarīgā abus akadēmiķus iztaujā par zinātnes lomu un vietu Latvijā.
– 14. februārī LZA prezidents Juris Ekmanis, uzrunājot klātesošos Senāta svinīgajā sēdē, retoriski jautā: «1992. gada 14. februārī akadēmija pārtapa par personālo akadēmiju. Vai izdarījām pareizi?» Kā jūs atbildētu?
O. Spārītis: – Jautājumam ir vairākas šķautnes. Pirms neatkarības atgūšanas zinātne atradās ciešā sazobē ar ražošanu. Turklāt finansējums, ko tai piešķīra no valsts plāna, ar zinātnisko institūtu starpniecību tika iestrādāts ražotnēs. Galarezultātā tas nonāca tautsaimniecībā kā ekonomiku attīstošs produkts. Sabrūkot PSRS tirgum, vajadzēja pārstrukturēt ne tikai Latvijas industriju, bet arī intelektuālo bāzi. Ar personālās Latvijas Zinātņu akadēmijas izveidi 1992. gadā notika zinātnes administrēšanas pārrāvums jeb atdalīšana no ražošanas. Tas nozīmēja destruktīvus procesus – 90. gadu sākumā slēdza daudzas rūpnīcas, mašīnas tika nodotas metāllūžņos, bet iekārtas pārkausētas. Atraujot zinātni no ražošanas, neatlika nekas cits kā konstituēties sabiedriskā organizācijā, ko šobrīd pazīstam kā personālakadēmiju. Divdesmit gados kopš šīs restrukturizācijas meklējumu un kļūdu ceļā Latvijas ražošana sākusi apjaust savu vietu tautsaimniecības tīklā. Arī zinātne, atsperoties uz saglabātās vai no jauna pievienotās pētniecisko institūciju, laboratoriju vai ražotnes bāzes, modelē savu evolūciju jaunajā, ekonomisko tīklu sistēmā.
Šajā laikā notikušas arī pozitīvas pārmaiņas. Atdzimst Latvijas tradicionālā rūpniecība, lauksaimniecība, mežistrāde, vides aizsardzība, pārtikas rūpniecības un dabas resursu izmantošanas nozares. To attīstībai nepieciešanas zinātniskas konsultācijas, ekspertīzes, prognozes un, protams, arī atbilstoši speciālisti, kas spētu šīs nozares stabilizēt globālajā tirgū, padarīt konkurētspējīgas.
I. Lācis: – Varu atbildēt apstiprinoši uz jautājumu par LZA kā personālo akadēmiju, šī izvēle bija pareiza. Tāpat darbojas arī Londonas Karaliskā akadēmija. LZA uzdevums nav kopēt ministrijas funkcijas, dalīt naudu un veidot institucionālu zinātnes sistēmu. Tam ir sava jēga: tie, kuri dod gudrus padomus, ir labākā situācijā nekā tie, kas dala naudu, jo uz pēdējiem sabiedrība parasti skatās ar aizdomām. Par akadēmijas statusu likumdošanā varu teikt, ka, vadoties no LZA personālsastāva, manuprāt, tai vairāk jāuzņemas zinātnes kvalitātes izvērtēšanas funkcija. Vismaz nodaļu ietvaros bija jārod lielāka skaidrība par to, kas no zinātnieku padarītā ir izcils, kas labs; kur mūsu produkts ir atšķirīgs no citviet radītā izstrādājuma. Manuprāt, tieši šī, nevis naudas dalīšana ir galvenā LZA funkcija. Tai piederas arī tādi darbi kā valsts pētījumu programmas vadīšana vai emeritēto zinātnieku atbalsta sistēmas uzturēšana.
Gribu uzsvērt, ka izglītotākie ļaudis neveidojas LZA, tur viņi faktiski nokļūst savas karjeras otrajā fāzē. Zinātnieku sabiedrība ir daudzkārt plašāka nekā akadēmijā pārstāvētā. LZA ir 109 īstenie locekļi, 130 korespondētājlocekļu, kā arī vairāk nekā 90 ārzemju locekļu, taču, pēc maniem aprēķiniem, Latvijā aktīvu, atpazīstamu zinātnieku ir ap 2000.
O. S.: – Mēs ar Lāča kungu nākam no augstskolām un redzam gan mūsu institūtus, gan studentiju kopumā, un tādēļ neesam tik lieli pesimisti. Domāju, ka zinātnieku saimes ataudzēšana vēl ir iespējama. Taču trakākais, ka zinātnei atvēlēto līdzekļu daudzums kopš 2008. gada ir nepietiekams. Samazinot finansējumu zinātnei un izglītībai, nav iespējams piesaistīt līdzekļus attīstībai arī no starptautiskajiem fondiem.
– LZA ir fiksētas funkcijas un uzdevumi, proti – konsultēt valdību un Saeimu par valstij svarīgiem jautājumiem. Vai šādā kontekstā pietiekami tiek pieprasīti Latvijas spožākie prāti, ko veido arī akadēmijas augstākā līmeņa eksperti?
O. S.: – Akadēmija ir mēģinājusi pietuvināt sev zinātnes administrēšanas funkcijas. Tā meklē sadarbību ar nozaru ministrijām un nemitīgi apliecina politiskajai un izpildvarai pieejamību zinātnieku intelektam. Taču, paliekot tikai personālakadēmijas statusā, tās pārstāvniecības funkcijas var kļūt gluži dekoratīvas. Domāju, ka tieši par to uztraucas ne tikai līdzšinējais prezidents, bet arī visa Latvijas zinātnieku saime.
– Varat nosaukt piemērus, kad politiķi ir ņēmuši vērā zinātnieku ieteikumus?
I. L.: – Manuprāt, labs piemērs ir salīdzinoši nesen izveidotie valsts nozīmes pētījumu centri. To radīšanā zinātnieku balsis nopietni ietekmēja politiķu lēmumus ERAF finansējuma sadalē. Arī valsts pētījumu programmas faktiski ir zinātnieku izauklētas. Ja runājam par ikdienišķām konsultācijām, jāpiemin Nacionālā attīstības plāna (2014–2020) veidošana. Tajā piedalās arī LZA deleģēts pārstāvis.
– Radies iespaids, ka stratēģisku lēmumu pieņemšanā prevalē politiskas, korporatīvas un biznesa grupējumu intereses, bet ar zinātnieku ieteikumiem neviens īpaši nerēķinās.
I. L.: – Domāju, ka ZA ir pārlieku pasīva, piedāvājot ekspertīzes konkursiem un projektiem. Akadēmijas nodaļās ir lieliski speciālisti, kas varētu kompetenti spriest par konkrētiem jautājumiem. Piemēram, par enerģētiku – vai izmantot vēja stacijas līča teritorijā, mēģināt mocīt Daugavu vai dedzināt neesošās ogles... Turklāt daļa LZA cilvēku ir diezgan brīvi, jo nav vairs noslogoti ar institūciju vadīšanu un projektu rakstīšanu. Taču demokrātiskā sabiedrībā sava niša ir jāizcīna pašam. Manuprāt, LZA tas jādara daudz uzstājīgāk.
O. S.: – Varu minēt vismaz divus spožus piemērus, kad zinātnes programmas ir reizē pasūtījums un sadarbība ar valsti stratēģisku pētījumu izstrādē. Pirmkārt, runa ir par Nacionālo pētniecības programmu humanitārajās un sociālajās zinātnēs Letonika*. Tā eksistē jau daudzu gadu garumā un veiksmīgi īsteno valodas, vēstures, materiālās un garīgās kultūras pētījumus. Šīs nācijas pamatvērtības ļauj stiprināt izļodzījušos posmus darba tikumā un motivē neaizbraukt no Latvijas, attīstīt zinātni dzimtenē uz savu resursu bāzes. Otrs pozitīvais piemērs ir saistīts ar Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļu, kas cenšas ietekmēt valdības domāšanu likumdošanas izmaiņu un regulu sakārtošanas jomā. Ar Lauksaimniecības universitātes starpniecību tā rosina gan Latvijas, gan Briseles ierēdniecību, lai pēc taisnīguma principa dalāmie maksājumi lauksaimniekiem no ES fondiem nonāktu arī perifērijas valstīs.
Taču mani satrauc cita informācija. Proti, ES budžetā Latvija iemaksā vairāk līdzekļu, bet izglītības un zinātnes atbalsta sadaļā nesaņem atpakaļ aptuveni 22 miljonus eiro. Iemesls – Latvijai nav savas stratēģiskās zinātnes politikas, trūkst zinātnes administrēšanas un arī starptautiski konkurētspējīgu projektu rakstīšanas pieredzes. Skaidrs, ka šajā sacensībā lielās valstis gūst lauvas tiesu. Savukārt mēs izjūtam savas zinātnes ierobežotā potenciāla, iedzīvotāju skaitliskās proporcijas un menedžmenta mazspējas rezultātu, kura dēļ nesaņemam to, kas varētu pienākties. Iespējams, mūsu kapacitāte ir augstāka zinātniski pētnieciskajā, eksperimentālajā jomā, bet administrējošajā līmenī kaut kā pietrūkst.
I. L.: – Paga, paga, ko nozīmē pienākas...? Šis jautājums ir komplicēts. Piemēram, no Eiropas pētniecības un inovāciju ietvara programmas Horizonts 2020** (kura galvenokārt finansēs tikai augstas kvalitātes projektus) nedabūsim atpakaļ iemaksāto apjomu arī tāpēc, ka Latvijā ir pārāk maz zinātnieku. Skaitliski maz. Ja izmantojam tādu kvantitatīvu mēru kā sekmības procents, Latvijai tas ir augstāks nekā vispāratzītajām līderēm Somijai un Polijai. Jūs iesniedzat, piemēram, 30 projektu, bet atpakaļ saņemat 25 noraidītus. Jāņem vērā, ka pieteikumu kvantitāti nosaka cilvēku skaits, kuri tos var uzrakstīt. Latvijā šādu ļaužu ir pārāk maz. Sekmīgo pieteikumu daudzums pilnībā atspoguļo valsts piešķirto finansējuma apjomu zinātnei. Krītas valsts dotācija un paralēli tai samazinās sekmīgo Eiropas finansēto projektu skaits. Latvijā zinātnieku ir par maz!
O. S.: – Runa nav tikai par masas jautājumu vien...
I. L.: – Par masas jautājumu arīdzan.
O. S.: – Bet ne tikai. Tieši akadēmijas zinātnieki pirms neilga laika bija satraukti par valdības nihilistisko attieksmi pret finansējuma prognozēm un perspektīvo piešķīrumu no Struktūru un Kohēzijas fonda līdzekļiem 2014.– 2020. gadam. Projekta dokumentos zinātne no prioritārajām nozarēm bija noslīdējusi līdz stipri apakšējai vietai. Tikai pēc pamatīga lobiju un ekspertu darba, prioritāšu struktūra atkal ir mainījusies. Toties pēdējā vietā nokļuvusi kultūras mantojuma aizsardzība. Vai nav paradokss, ka Zinātņu akadēmijai ir jākļūst par valsts tautsaimniecības attīstības lobētāju institūciju un jāmeklē dialogs ar politiskās un izpildvaras struktūrām, lai pārliecinātu, ka finansējums zinātnei nav norakstāms zaudējumos. Tieši pretēji – tas palīdz kāpināt valsts kopējo budžeta bilanci.
– LZA aptver visas Latvijā aktīvās zinātnes nozares. Bet vai tās visas ir vienlīdz prioritāras un atbalstāmas finansiālā ziņā?
I. L.: – Zinātņu akadēmija ir kā Ziloņkaula tornis. Nejauksim to ar netīro ministriju! Akadēmijā politikas nav. Nedrīkst būt arī lokālas lobēšanas. Tur ir tikai eksperti, kas pa nozarēm saranžē izcilākos Latvijas zinātniekus. Lūk, tālāk jau ar šo sarakstu rīkojas tie sliktie, kas griež līdzekļus Kultūras ministrijai, skolotājiem vai, piemēram, Valsts policijai. Tomēr nevajadzētu miksēt šīs divas darbības kopā. Nepateicīgā padarīšana – naudas dalīšana – tā vai citādi piekrīt izpildvarai.
– Viens no akadēmijas prioritāriem uzdevumiem ir Valsts pētījumu programma Nacionālā identitāte (valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība). Kāds no jums, cienījamie profesori, var formulēt, ko īsti nozīmē pētāmais subjekts – latviešu tautas nacionālā identitāte?
O. S.: – Jau pirms gadiem 20, kad Kultūras fondu vadīja Imants Ziedonis, nonācām pie matu skaldīšanas par nacionālo identitāti. Toreiz, kad dzejnieks mēģināja definēt, ka šajā zemē un kultūrā tikai šie cimdu musturi un jostas ir pareizās, ka tikai tās cauņu cepures vai ēdieni ir īstie, es viņam iebildu. Arī tagad redzam, ka katrs humanitāro un sociālo zinātņu programmas pētījums definē mūsu tautai raksturīgo un vienlaikus mēģina izprast to, kas aizgūts no citiem. Bet vai tādēļ, ka mūsos ir vairāku pārklājošos identitāšu summa, jūtam diskomfortu vai vilšanos?
I. L.: – Jā, bet ir viens komponents, bez kura nekādi nevaram runāt par nacionālo identitāti. Tas ir gluži kā cietais disks, proti – latviešu valoda.
O. S.: – Jā, un šai etniskajai identitātei klāt pievienojama tā vērtību sistēma un varbūt arī par kolektīvā rakstura iezīmi saucamā centība, strādātgriba, zinātkāre. Tie ir motīvi, kas mudina cīnīties par savu fizisko un garīgo eksistenci, bet tās ir fundamentālas vērtības. Tāpat kā centieni pēc izglītības.
– Ja brīnumainā kārtā izdotos atbildēt uz jautājumu – kas es esmu? –, vai tad Latvijas tautsaimniecība atplauktu? Nez kāpēc rodas aizdomas, ka vienkārši tiek šķiesta liela nauda...
I. L.: – Tā nauda nav nemaz tik liela aptuveni miljons latu gadā. Mūsdienu zinātnes pasaulē šāda summa skaitās visnotaļ pieticīga, sevišķi, ja pētījuma programmā iesaistīts tik liels cilvēku skaits. Diemžēl ir kā cita ziepe... Lūk, kāda – zinātnē radītais parasti tiek salīdzināts ar līdzīgu produktu visā pasaulē un atšķirībā no sporta te nepiešķir pirmo, otro vai trešo vietu. Zinātnē ir vai nu pirmais, jebšu arī tas, kurš nokopē. Tātad jautājums: vai esat līderos? Lai rastu atbildi, jāskatās, kur tiek publicēti zinātnieku darbi. Pastāv arī otra versija – kāds pētījumu pasūta, piemēram, valsts. Šajā gadījumā valsti varbūt interesē: kas tad ir tā mūsu nacionālā identitāte; vai to var ietilpināt zināmā skaitā lappušu, lai vienreiz arī parasts mirstīgais saprastu, ko valsts ir pasūtījusi zinātniekiem.
O. S.: – Nacionālās pētniecības programmai neviens nav atšķēlis tautsaimnieciskos aspektus, kas izriet no Latvijai tradicionālajām saimniecības metodēm un ļauj izprast, no kādas lopu šķirnes iegūstams labākais piens vai siers, kādi mieži vai rudzi sēti senāk un kā to progresīvās šķirnes modificējamas nākotnē. Skatot Latvijas resursus plašākā amplitūdā, nonākam pie sistēmiskas izpratnes par Latvijas zemi, tās ekonomisko kapacitāti un zinātnes iespējām to izmantot. Zinātnes dzīvē perspektīvā es gribētu sekmēt sadarbību ar reģionālajām augstskolām, kuras vislabāk jūt sava reģiona attīstības vajadzības un iespējas un kuru absolventi sekmīgi attīstītu savam novadam raksturīgās un arī jaunās nozares.
I. L.: – Formālā vadība te piekrīt Zinātņu akadēmijai, taču projektos ir iesaistītas dažādas institūcijas un zinātnieku komandas, jo kopējo drēbi auž daudzas apakšprogrammas. Vēl kāda svarīga nianse – uz valsts programmu bāzes tiek apmācīti studenti. Tādējādi arī viņi studiju procesā bauda visus labumus, ko programmas ietvaros garantē valsts.
– LZA pienākumi paredz arī rūpes par jaunu pētnieku paaudžu iesaisti zinātnē. Bet, lai būtu ko iesaistīt, šī maiņa vispirms ir jārada. Tāpēc pievērsīsimies saistītam tematam: Latvijas izglītības sistēma. Kādu intelektuālo galaproduktu tā saražo?
I. L.: – Kā jau ikvienai sistēmai kopumā tai ir izcilā daļa, vidusmērs un brāķis. Skaidrs, ka rādītājs būs vidējais. Pētījumi par Latvijas skolēnu lasītprasmi liecina, ka tas ir samērā labā līmenī. Taču izcilo bērnu skaits pa klašu grupām ir mazāks, nekā salīdzinot ar somiem vai frančiem. Tas gan satrauc, jo augstskolas interesē izcilnieku statistika.
O. S.: – Katru gadu 1. septembrī pārliecinos par to, ka tikko skolu beigušo jauniešu pieticīgās zināšanas atklāj vecāku un valsts ekonomiskā un sociālā nodrošinājuma nepietiekamību. Valstī tikpat kā nav vidusslāņa, kas spētu nodrošināt savu pēcnācēju izglītību un labklājību. Vairākumā ģimeņu bērni nesaņem startam augstskolā nepieciešamo garīgo un materiālo pamatu. Arī skolām nav līdzekļu, lai iegādātos mācību grāmatas vai speciālo literatūru. Tādējādi, nonākot augstskolā, vairākums studentu ir ar viduvējām zināšanām, kurās pedagogi cenšas saskatīt indivīda izcilības potenci un to slīpēt. Manuprāt, lielu ļaunumu Latvijas izglītībai un saimniecībai nodarījusi bakalaura un maģistra pakāpēs nekritiski saskaldītā izglītība. Bakalaura līmeņa students vēl ir tikai instruments, funkcijas nodrošinošs mašīnas vai sistēmas apkalpotājs. Bet viņa radošais līmenis un domāšanas patstāvība ir niecīga vai ierobežota. Par kādu izcilību vai attīstību var būt runa, ja speciālists ar zemākās pakāpes diplomu der tikai servisa līmenim.
– Kā vērtēt ministra Ķīļa iecerēto augstskolu finansēšanas reformu?
O. S.: – Jau šobrīd statistika liecina, ka apmēram 20% kredītu ņēmēju nespēj tos atdot. Tas ir biedinošs simptoms, jo, ja mācības būs tikai par maksu, tad absolvents kopā ar diplomu būs ieguvis parādu nastu kā apgrūtinājumu. Bet vēl viņam ir jāatrod darbs, lai atmaksātu kredītu, jāveido ģimene, jāiegādājas mājoklis. Šāda situācija neizbēgami veicinās studēt gribošo aizplūšanu uz zemēm ar bezmaksas augstāko izglītību, ar labākiem darba tirgus apstākļiem. Ja augstskolas pastāvēs tikai banku kredītu dēļ, tās kļūs ieinteresētas studentu skaitā, bet ne kvalitātē. Taču arī šis modelis bez papildu investīcijām nav ilgtspējīgs, jo studiju parāds palielina valsts parādu.
I. L.: – Latvija jau ir pieredzējusi, ko nozīmē, uzkāpt uz maksas izglītības grābekļa. 90. gadu sākumā paralēli valsts dotētai augstākajai izglītībai ieviesām maksas izglītību. Taču neaizmirsīsim vēl kādu aspektu: izglītība ir pakalpojums. Tā cenu nosaka lokālā vieta un pirktspēja. Latvijā vidusmēra cilvēkam nevar piedāvāt, piemēram, friziera pakalpojumus par 200 eiro. Tieši tāpat ir izglītībā. Tās cena šajā reģionā ir zema un nevar nosegt kvalitatīva produkta ražošanu. Taču par izglītību jāmaksā tik, cik jāmaksā. Ja, pēc visiem aprēķiniem, Latvijas Universitātei medicīnas students izmaksā 3000 latu gadā, tad nevar prasīt 1200 latu. Ja gribam kvalitatīvu izglītību, tad šī nav cena, par kuru šodien studē maksas studenti. Un te, lūk, sākas pamatīgas ziepes...
– Rezumēsim. Ja tieši jūs izraudzīs LZA prezidenta amatam, kas būtu jāmaina akadēmijas darbībā?
O. S.: – Zinātņu akadēmija ir radīta kā kvalitatīvs veselums, kā izcilību kopums, kas nav laužams. Akadēmija ir konsolidējusies un spējusi pierādīt savu vietu Latvijas ekonomikas un kultūras attīstībā. Taču ir cita problēma – trūkst mūsdienīgu zināšanu un pieredzes Latvijas zinātnes dzīves administrēšanā. Varbūt iemesls ir tas, ka zinātnes politika un tās prioritātes nav definētas valsts mērogā, un šis mājas darbs būtu veicams vispirms. Tas ļautu tuvināt visas LZA nodaļas sadarbībai valstiski svarīgos virzienos.
I. L.: – Akadēmijas galvenā lēmējinstitūcija ir pilnsapulce. Taču nopietns darba instruments ir nodaļas. Es gribētu tās vairāk pievērst ekspertīzēm. LZA pozīcijas var nostiprināt uzlabota komunikācija ar sabiedrību. Saziņa ir komplicēts process: ir kāds, kurš runā, un kāds, kas klausās. Ja slikti runā, bet labi klausās, nekas nesanāk. Nesanāk arī tad, ja labi runā, bet slikti klausās. Ziniet, ir kāds interesants statistikas fakts: Latvijā aktīvākie iedzīvotāji ir 40–45 gadus veci, galvenokārt uzņēmēji, kuri tur roku uz valsts finansējuma maka. Savukārt Zinātņu akadēmijas spicē ir par 25–30 gadiem vecāki ļaudis. Ir jārada sistēma, kas nodrošinātu LZA aktīvo jauno pētnieku komunikāciju ar saviem vienaudžiem. Tādi mums akadēmijā ir!
* Valsts pētījumu programma Letonika – viena no deviņām prioritārām valsts programmām; vienīgā, kur pārstāvētas humanitārās zinātnes.
** Horizonts 2020 vērsts uz to, lai zinātniskus atklājumus pārvērstu inovatīvos produktos un pakalpojumos, kas rada uzņēmējdarbības iespējas.