Pēc valodu referenduma politiķi dikti satraucās par Latgales balsojumu, kas gauži atšķīrās no pārējo novadu nostājas. Radās pēkšņa atskārsme, ka Latgale esot Latvijas lielākā sāpe; ka esam piedzīvojuši etnopolitisku nodevību; ka steidzami jābalstot Latgales latviskā identitāte...
Kas tad patiesi ir vajadzīgs Latgalei? To jautājām Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklim, Triju Zvaigžņu ordeņa komandierim, kinorežisoram Jānim Streičam, kurš tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem Latgales kultūras zīmoliem. Kā vienmēr tiešs savā runā, kā vienmēr sīksts savā garā ir Meistars.
– Referendums par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai ir licis apjaust, ka zemdegās gruzd. Tikai virspusēji izskatās, ka viss ir kārtībā. Kādas ir jūsu izjūtas pēc tautas nobalsošanas? Vai kļuva vieglāk ap sirdi, uzzinot rezultātus?
– Rezultāts paziņots. Skaidrība ir – dzīvojam tālāk. Kamēr nemitīgi atskatāmies vakardienā, pa to laiku zūd Latvija. Zemi zaudējam, bezdarbs pieaug, cilvēki brauc projām, bet mēs tikmēr meklējam, kur gruzd, kas nav kārtībā... Latvija zūd, mīļie draugi. Zeme un cilvēki zūd. Tas ir galvenais. Ko mēs vēl kasāmies? To tikai no mums gaida. Gaida, lai kasāmies un nedarām neko.
– Krievi saka, ka latvieši esot viņus aizvainojuši un tāpēc miera nebūšot.
– Aizvainojuši? Kas to teica?! Ļevs Tolstojs? Aleksandrs Puškins? Aleksandrs Solžeņicins? Kuri krievi tie bija? Tirgū, transportā dzirdētas sarunas? Pasakiet konkrētus vārdus.
– Lindermans, Saskaņas centra politiķi, uz ielām intervētie ļaudis.
– Vai Lindermans ir krievs? Kāpēc jums jāklausās viņš? Man ir citas autoritātes, kuru garaspēks sniedzas pāri laikam un robežām: Vernadskis, Rērihs, Bulgakovs, Buņins, Solžeņicins, mani paša kolēģi Krievijā. Un tagad arī pa pilnam gaišu personību, kaut vai tā pati Valērija Novodvorska...
– Ko praktiski nozīmētu lozungs: «Veicināt izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem»? Tā teikts izlīguma memorandā, ko prezidenta pilī parakstīja sabiedrībā pazīstami cilvēki, aicinot dzīvot saticībā.
– Ja ir kopējs darbs, konfliktu nav. Ja ir bezdarbs un nabadzība, tad cilvēki sāk skatīties cits citam mutē un kabatā. Strādāt vajag, sākt ražot Latvijas preces.
– Pa kuru laiku strādās, ja atkal tiek organizēti nākamie referendumi un kacināti cilvēki.
– Tas liecina, ka paši to vien dara, kā gādā nākamās konfrontācijas. Ir tādi tipi, kuriem lielākā laime ir runāt par savām slimībām, par savām bēdām. Tad viņi patiesi kaifo un reibst no sava vārguma, ko ceļ godā vai līdz debesīm. Bet, atvainojiet, par kādām ciešanām tie raud? Tie, kas pa īstam cieta, ir sen jau deportēti uz Dieva dārziem. Viņu vietā gaudo tie, kas tagad cenšas iesist politisko kapitālu. Kauna lieta, ka nav vairs cieņā vīrišķība un nosvērtība. Šī ir mana zeme. Es stingri stāvu uz tās. Man priekš sevis vairs nav ko formulēt. To jau izdarījuši mani senči. Formulējums skan manā asinsbalsī. Un referendums to apstiprināja.
– Jūs esat stiprs vīrs, bet visi tādi nav. Pēc referenduma internetā parādījās nožēlas pilnas gaudas, ka esam krieviem zaudējuši Moras zemi, ka Latgale nodevusi Latviju, utt.
– Kas to saka? Nosauciet vārdus!
– Tas ir kā – nosauciet vārdus... Interneta čatos taču raksta anonīmi.
– Es to nelasu. Ja kāds slēpj savu vārdu, tad tas nav riktīgs cilvēks. Tas pielīdzināms kuklusklanietim, kas sejai uzlicis masku, lai linčotu nēģerus. Bezvārda brīvība nav brīvība, tā ir izlaidība un varmācība pret tiem, kam ir savs Vārds. Pie reizes paziņoju, ka Twiter zem mana vārda publicējās kāds nelietis. Man pat lasīt to ir kauns. Internets ir pārvērsts mēslu bedrē. Domāju, tas ilgs līdz brīdim, kad pasauli satricinās drausmīgas traģēdijas, ko radīs bezvārda slepkavas. Tad cilvēce atjēgsies. Bet tikmēr līst tur ir tas pats, kā rakņāties stacijas nužņikā un vaimanāt: vai, kā te smird, kā te smird!
– Grūti gan apstrīdēt, ka starp pārējiem novadiem Latgale vienmēr bijusi pabērna lomā. Galu galā, ja Latvijas politiķiem Latgale nav vajadzīga, to pievāks kāds cits.
– Vai Latvija viņiem ir vajadzīga?! Ieklausieties, kā tie runā. Bez mitas no augstajām tribīnēm skan: šinī valstī, šai valstij... Viņi nesaka mūsu valstī, mūsu Latvijā. Saņēmis Valsts Ministru prezidenta balvu, es lūdzu mūsu valdību: sāksim beidzot dzīvot konkrētā valstī, Latvijā! Lai Solvita Āboltiņa ar tādu pašu neatlaidību, kā pieprasīja precīzu zvēresta tekstu, katram deputātam, kurš saka šī valsts, lūgtu konkretizēt, ko ar to domā. Neizceliet no kopējā konteksta tikai Latgali. Tā ir laimīgais iegansts, kur birokrātiem pieķerties, lai veidotu koncepcijas, neauglīgus projektus, kampaņas... Tikmēr Latvija aiziet postā, jo patlaban pamesta ir visa valsts pierobeža. Lauki aizauguši ar krūmiem un latvāņiem. Valda bezdarbs. Dievnami katastrofas priekšā. Taču aktuāli ir runāt tikai par Latgali. Tas ir politisks manevrs, kas apstiprina manas aizdomas par tīšu Latvijas postā dzīšanu. Ziniet, latgalieši ir aizvainoti par šādu apstāvēšanu. Viņi saka: dodiet mums iespēju strādāt, dodiet darbu! Zinu zemnieku, kas beidzis divas augstskolas, pats bijis pasniedzējs – tas ir Valdis Zujs no Rēzeknes novada Pušas pagasta. Viņš grib izvērst savu saimniecību, taču nevar. Zeme visapkārt ir izpirkta, pieder zviedriem. Valdis saimnieko uz īrētas platības. Varu minēt arī dziedošās ģimenes tēvu Andri Eriņu no Rēzeknes rajona Dricāniem. Deviņdesmito gadu sākumā Eriņš pameta režiju, ko mācījās Konservatorijā, un aizbrauca kopt zemi. Lūk, liecība par Latgali! Kāda ģimene, kāds prieks Latvijai par viņiem, bet Andris man šodien saka: zemi, zemi man vajag! Vēl vismaz piecdesmit hektāru, ko apsaimniekot. Viņš paspēj visu – gan dziedāt, gan kaut ko saražot. Tāpat jāpiemin arī Vija Ančāne, lieliskā Aglonas Maizes muzeja saimniece, zemes īpašnieks Jānis Stupāns, Antons Caune Ciskādos un daudzi citi. Mīļie, šīs taču ir fantastiskas saliņas un nav vienīgās, jo Latgalē dzīvo vienreizēji cilvēki! Nu, sakiet, kāpēc gan rīdziniekiem vaimanāt viņu vietā?
– Jūs minējāt, ka izpārdota Latgales zeme, bet vietējie paši jau to iztirgojuši. Tā kā latvieši iet zudumā, viņus jāsauc atpakaļ no svešuma. Ja gribēs atgriezties dzimtajā novadā, vairs nebūs, kur iekopt saimniecību, jo tēvu zeme ir izpārdota.
– Kāpēc jūs atkal šo situāciju reducējat tikai uz Latgali? Paskatieties, kas palicis pāri no Zemgales. Un vispār, kā jūs varat kādu aicināt atpakaļ uz tēva mājām? Ar kādām tiesībām? Ko tie aizbraucēji darīs, atgriezušies? Kas viņiem dos zemi un darbu? Vienīgais, ko patiešām var darīt, likvidēt partijiskās birokrātijas diktatūru, nomenklatūras žņaugus, kas traucē dzīvot Latvijā palikušajiem. Šī sērga ir kā ļaundabīgais audzējs, kas zīž Latvijai dzīvību. Partijiskajai nomenklatūrai ir ļoti izdevīgi, lai mēs runājam par valodu, par nacionālo jautājumu, par referendumiem. Iet laiks, Latviju pamet cilvēki. Likvidējiet žņaugus, kas traucē izvērsties zemniekiem, uzņēmējiem! Dricānu pagasta Vīnkalnos dzīvo selekcionārs Ēvalds Piļka, kas aizrāvies ar dažādu dienvidu augļu un dārzeņu pieradināšanu Latvijas apstākļiem. Viņš ar šiem eksotiskajiem augļiem varētu bērnudārzus apgādāt, bet nav taču tiesību to darīt. Atcerieties, kāds nesen bija skandāls par tām tomātu sēklām? Īsts posts lauku ražotājiem ir Iepirkumu uzraudzības birojs, kas lobē lielveikalus un pamazām izdzen uz ārvalstīm mūsu darbaspēku. Varbūt vispirms risināsim šādus jautājumus, nevis bezatbildīgi sauksim: latvieti, brauc atpakaļ! Tava zeme raud... Ja šie cilvēki redzēs, ka te labi klājas un var radoši strādāt, atbrauks paši. Sakiet, kāpēc nevarētu atjaunot stikla fabriku Līvānos? Savulaik hercogs Jēkabs taisīja stiklu un sūtīja to uz visu Eiropu. Augstdzimušais kungs saprata, ka smiltis nemaksā neko un Latvijā to bezgala daudz, bet bijušie komjaunieši nesaprot, ka no pašu zemītes varētu naudiņu grābt.
Cik liels patriotisms bija 1991. gadā, kad filmējām Cilvēka bērnu. Ak, kāds tas bija cerību laiks... Latgale bija gluži vai spārnos. Atceros neaizmirstamu vakaru pie Leopolda Zundas Viļānos. Tur bija vēl vairāki fantasti, kas sapņoja un plānoja par to, ko darīt Latgalē. Mūsu projektos viskošāk ziedēja zilo linu druvas, sens latgaliešu ienākuma avots. Dricēnu tuvumā dzīvoja viens īstens Latvijas patriots – Elksnis Jezups. Kad zemniekus sadzina kolhozā, viņš sasmērēja ar eļļu, rūpīgi satina lupatās savu lauksaimniecības tehniku un nogremdēja. Lai gaida, kad būs neatkarība. Un notika! Tad Jezups vilka visu no dīķa ārā un strādāja tālāk atkal savā sentēvu zemītē. Kolhozā būdams, viņš visu laiku turēja zirgu. Tīšām meklēja darbu, kur būtu vajadzīgs ar visu zirgu. Zirgs Elkšņu Jezupam bija pašcieņas jautājums. Tanī atmodas laikā kāds cits vīrs Ludzas pusē, kas nemitīgi dzēra, pārstāja pļēgurot. Sakopa savu pagalmu, apcirpa kokus, iztaisīja kolosālu aleju – nu tikai būs! Kur tas viss palicis? Nevainojiet Latgali! Tur cilvēki turas līdz pēdējam. Ja neiztur, tad vaina citur. Vaina Rīgā.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"