Šodien no pulksten 9 līdz 12 pie Norvēģijas Karalistes vēstniecības Rīgā tiek organizēts pikets latviešu viesstrādnieka Andra Baltruņķa atbalstam, lai vērstu dzimtenes sabiedrības uzmanību un palīdzētu kā izmisušajam tēvam, tā Latvijai atgūt Norvēģijas varas iestāžu, viņaprāt, netaisni atņemtos nepilngadīgos bērnus, kuri jau gandrīz gadu tiek pārvietoti no vienas norvēģu audžuģimenes uz citu un pamazām aizmirst latviešu valodu.
Pēc dzīvesbiedres Sigitas zaudējuma ceļu satiksmes negadījumā Norvēģijā 2010. gada 24. jūlijā latviešu viesstrādniekam Andrim Baltruņķim norvēģu varas iestādes atņēmušas ne vien abus bērnus – 12 gadus veco padēlu un 3 gadus veco meitu –, bet ar Lūfotu apgabaltiesas 2012. gada16. februāra spriedumu par vardarbību pret bērniem latvietim piespriests arī četru mēnešu cietumsods un 60 000 kronu liels naudas sods. Tiesa lēmusi, ka ar meitiņu tēvs turpmāk drīkstēs tikties tikai sešas reizes gadā, bet ar padēlu viņam tiek liegta tikšanās pilnībā.
«Esmu pilnībā pārcēlies uz Norvēģiju. Tur esmu iegādājies mājokli, sācis privāto biznesu auto apkopē. Redzot, kā veidojas situācija Latvijā, nebiju plānojis atgriezties. Taču atkarībā no tā, kā attīstīsies lieta, kas saistīta ar bērnu atgūšanu, ja būs vajadzīgs, pārbraukšu atpakaļ uz Latviju,» pieļauj bērnus zaudējušais tēvs, kurš šobrīd ir devies atpakaļ uz Norvēģiju. «Trīs mēnešus neesmu redzējis meitiņu. Ar komūnas Bērnu aizsardzības dienestu jāvienojas, kad tiks nozīmēta tikšanās.»
Andris joprojām pret sevi celtās apsūdzības noraida, jau gadu centies bērnus Norvēģijā atgūt paša spēkiem, kas pagaidām nav izdevies, kādēļ nolēmis lūgt tautiešu un varas iestāžu atbalstu Latvijā. Lietā jau iesaistījusies Tieslietu ministrija un Ārlietu ministrija, nosūtot Norvēģijai vēstuli ar jautājumu, kāpēc šie divi nepilngadīgie bērni tika ievietoti ārpusģimenes aprūpē.
Kamēr pašmāju ministrijas atbildi no Norvēģijas varas iestādēm vēl nav saņēmušas, šo rindu autore ielūkojās Lūfotu apgabala tiesas spriedumā. Tiesa informē, ka jautājumā par A. Baltruņķa bērnu aprūpes tiesībām uzklausīti astoņi liecinieki. Andris tiek apsūdzēts pēc Norvēģijas Krimināllikuma 219. panta par rupju vai atkārtotu ļaundarību pret savu laulāto vai radinieku tiešā lejupejošā pakāpē ar vardarbību vai citā veidā.
Liktenīgais 2010. gada 24. jūlijs
Andris un Sigita Baltruņķi ieceļoja no Latvijas Norvēģijā 2006. gadā. Baltruņķi pieņēma darbā par kuģu mehāniķi uzņēmumā Ballstad Slip. 2007. gadā Norvēģijas valsts nacionālajā reģistrā reģistrēja arī Sigitas dēlu un Andra padēlu.
2008. gada maijā piedzima meitiņa, Andra un viņa sievas kopīgais bērns. Andris bieži palika uz virsstundām, bet Sigita strādāja vietējā pārtikas preču veikalā, līdz ar ko apkārtnes cilvēki ģimeni labi pazinuši jau vairākus gadus. 2009. gada septembrī viņi pat nopirka dzīvokli Ballstadē. Taču dzīve kājām gaisā sagriezās 2010. gada 24. jūlijā, kad Sigitas dzīvība pēc traģiska ceļu satiksmes negadījuma izdzisa vietējā slimnīcā.
Tomēr Lūfotu apgabala tiesas spriedums liecina, ka gluži bez vainas tēvs vis nav. Vestvogējas Bērnu aizsardzības dienests jeb bāriņtiesa pirmo reizi ar ģimeni saskārusies 2011. gada 28. martā pēc sūdzības saņemšanas no Ballstades skolas. Aizdomas radušās pēc sarunas starp padēlu un skolotāju Raimondu Jakobsenu. Kā minēts spriedumā, zēns stāstījis, ka viņš un māsa tikuši pakļauti fiziskai sodīšanai. Tajā pašā dienā Bērnu aizsardzības dienests kontaktējies ar Vestlofotu policijas iecirkni un Heimlī bērnudārzu. Bērnudārzs darīja zināmu, ka viņi jau kādu laiku bijuši noraizējušies par to, kā meitenīte reaģē dažādās situācijās. Aizdomas birokratizētas ar 2011. gada 31. marta ziņojumu bāriņtiesai. Tā jau iepriekšējā dienā – 30. martā pieņēmusi lēmumu par ārkārtas situācijas noteikšanu abiem bērniem. 31. martā zēns paņemts no skolas, meitenīte – no bērnudārza, abi ievietoti krīzes centrā un mājās vairs nepārnāca. Kā sarunā ar Neatkarīgo atceras A. Baltruņķis, pie viņa mājās tajā pašā dienā ieradušies aptuveni desmit cilvēki, izklāstot bērnu atsavināšanas faktu, taču nepasakot, kur viņi atrodas. «Kad jautāju par bērnu atsavināšanas iemeslu, man tika vienīgi pateikts, ka tas ir liels iemesls, par ko uzzināšot vēlāk.»
Zaudē visu ģimeni
Jautājums par A. Baltruņķa bērnu aprūpi tiek risināts jau gandrīz gadu. Abi atsavinātie nepilngadīgie šobrīd pārvietoti jau trešajā norvēģu audžuģimenē. Andris ir zaudējis visu savu ģimeni, tomēr neatmet cerības bērnus atgūt. Viņš ir sašutis par to, ka tiesa ņēmusi vērā vienīgi padēla liecības. Neatkarīgajai viņš atzīst, ka attiecības ar padēlu pēc sievas nāves pasliktinājušās un pusaudzis viņu neklausījis, kāpēc pusaudža stāstītais var būt neobjektīvs. Andri sarūgtina tas, ka tiesa nav ņēmusi vērā pieaugušo liecības, kas runājušas viņam par labu. «Dzīvoju mazā ciematiņā, kur visi mūs pazīst. Sieva strādāja vietējā veikalā. Nesaprotu, kāpēc Bērnu aizsardzības dienests nerunāja ar apkārtnes cilvēkiem?»
Bet Nūrlannes filkes bērnu aizsardzības un sociālo lietu komisija secina, ka abi bērni ir tikuši pakļauti vardarbībai no savas tuvākās un vienīgās aprūpes personas. Pusaudža stāstītais tiek izvirzīts kā ticams. Viņš to pašu stāstījis arī skolotājam, policijai un pašvaldības pārstāvim. Uzklausīšanas laikā zēns aprakstījis vairākas epizodes, ka tēvs izdzēsis gaismu, pirms sitis ar dūri un siksnu. Pusaudzis aprakstīja arī epizodes, kur tēvs bija purinājis mazo māsu, sitis viņai pa seju un ar siksnu pa dibenu. Andris to darījis tad, kad padēls «darījis kaut ko nepareizi» vai kad aizmirsis izpildīt mājasdarbus vai nepieskatījis mazo māsu. Padēls arī stāstījis, ka patēvs dzēris daudz alkohola un ka tāpēc zēnam vajadzējis rūpēties par mazo māsu un diviem dvīņiem. Tiesa uzsver, ka ļaundarības veiktas pret neaizsargātiem bērniem. A. Baltruņķis bija tas, no kura bērni bija atkarīgi, pie kura vērsties pēc aprūpes un tuvuma. Vardarbība notikusi mājās – vietā, kur bērniem ir stipras prasības pēc tā, lai viņi justos pilnībā droši. Turklāt apsūdzētais vienu cietušo sitis otra cietušā klātbūtnē. Tiesa tam piešķir atbildību pastiprinošu svaru.
2011. gada 31. martā Trumsē tika izmeklēts zēns un meitenīte, lai uz ķermeņa konstatētu iespējamās vardarbības pēdas. Ziņojumā teikts, ka puikam bijis uztūkums muguras lejasdaļā, bet meitenei iesarkana zīme uz labā vaiga.
Gaida atzīšanos
«Nav nekādas atzīšanās no Baltruņķa puses – ne par vardarbību, ne citiem trūkumiem un to, ka viņš lietojis alkoholu vienu līdz pusotru mēnesi pēc Sigitas nāves. Turklāt Baltruņķis nav spējis pasargāt bērnus no savas dzeršanas sekām. Tādā veidā viņš savas vajadzības izrādījis bērnu priekšā. Baltruņķis atzīst, ka viņš pēc sievas nāves netika galā ar bērniem pietiekami labi. Tas liela alkohola patēriņa dēļ,» minēts spriedumā.
Savukārt norvēģu policija tiesu informējusi, ka Baltruņķis daudzas reizes bijis kontaktā ar kārtības sargiem, tostarp par braukšanu alkohola reibumā, kā arī nonācis policijas uzmanības lokā saistībā ar ielaušanos privātmājā.
A. Baltruņķis savā skaidrojumā filkes komisijai atklājies kā šajā situācijā bezpalīdzīga persona. Turklāt viņš neesot centies saņemt palīdzību, piemēram, piedāvājumu apmeklēt kursu dusmu pārvarēšanā un rūpju terapijā. Viņš gājis pie psihologa vienu divus mēnešus, bet tas bijis saistīts ar dusmu izvirdumiem darbā. Tiesu materiālos teikts, ka «apsūdzētais nevēlas ne padomu, ne vadību, ne terapiju, kas būtu lietderīgi arī atzīstoties». Taču A. Baltruņķis Neatkarīgajai apgalvo, ka nekāda terapija nav piedāvāta, ka nav bijis neviena zvana par šādām iespējām, lai gan pēc sievas nāves slimnīcā solīts, lai neuztraucoties, ka tikšot palīdzēts gatavot ēdienu un uzkopt māju. Daudz sākumā katru dienu palīdzējuši vienīgi radinieki un ģimenes draugi.
Aizmirst latviešu valodu
Lai gan tiesas spriedumā minēts, ka Vestvogējas komūna abu A. Baltruņķa bērnu izmitināšanas vietu izvēlas ar uzmanību un cieņu pret bērnu savdabību, etnisko un valodas izcelsmi, respektējot vajadzības pēc aprūpes un apmācības stabilā vidē, ar nožēlu tiek konstatēts, ka meitene, esot prombūtnē no tēva, zaudējusi latviešu valodas prasmes. Norvēģu tiesībsargājošās instances uzsver, ka cieņa pret valodas izcelsmi nevar tikt uzskatīta par svarīgāku nekā uzmanība pret bērnu drošību. Tiek arī uzsvērts, ka bērniem vislabāk būs, ja viņi uzaugs kopā. «Viņi ir zaudējuši savu māti un tikuši pievilti no tēva. Tad ir svarīgi, ka viņi nezaudē viens otru. Savukārt meitenei vajadzīgs miers, lai atkoptos. Tikšanās reizēm tāpēc nevajadzētu būt tik biežām.»
A. Baltruņķa advokāts Eriks Ringbergs norāda, ka meitenei ir tiesības uz latviešu valodu, jo viņa ir Latvijas pilsone. Savukārt zēns varētu tikties ar patēvu, ja to vēlētos. Tāpat jautājums ir par iejaukšanās ilgumu, jo zēna īstais tēvs prasa, lai dēls dotos atpakaļ uz Latviju. Kā viena no iespējām tiek uzskatīta abu bērnu aprūpes tiesību nodošana vienai no vecmāmiņu ģimenēm.
Advokāts uzskata, ka ir viens ceļš: tēvam jārespektē bāriņtiesa, jāpieņem tās noteiktais attiecībā uz ierobežojumiem.
Neatmet cerības
Andris stāsta, ka Norvēģijā bērnu atņemšana viesstrādnieku ģimenēs esot bieža parādība. Kāds interneta portāls informē, ka 2007. gadā kopumā atņemti 12 000 bērnu. Kādai indiešu ģimenei atņemti divi divus gadus un četrus mēnešus veci bērni tikai tāpēc, ka ģimene ēd ar rokām, kā to paredz tautas tradīcijas. Situācijas risināšanā iesaistījusies arī Indijas valdība. A. Baltruņķis uzskata, ka vērojams sava veida Norvēģijas varas iestāžu genocīds pret viesģimenēm, jo bērnus no tām izņem, viņaprāt, sīkumu dēļ. Pēc viņa stāsta publiskošanas Andris interneta sociālajos tīklos saņēmis lielu atbalstu no dažādu tautību cilvēkiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā. Cilvēki, piemēram, rakstot, ka Norvēģijas bērnudārzos par viesstrādnieku bērniem īpašās mapēs filmējot un fotografējot tiek krātas dažādas sūdzības par nenogrieztiem nagiem un tamlīdzīgi. Kad pārkāpumi sakrājušies, mapes nonākot Bērnu aizsardzības dienestā.
Savukārt advokāts E. Ringbergs Andra lietā atzīmējis, ka Norvēģijas Bērnu aizsardzības likums attiecas uz visiem bērniem, kuri uzturas Norvēģijā, neatkarīgi no tautības un pilsonības. Ja gadījums ir saistīts ar pagaidu uzturēšanos, tad ārvalstu likumi var daudz lielākā mērā ietekmēt notikumu gaitu, un tas Andrim dod cerības, ka viss vēl nav zaudēts. Tomēr pēc tiesas sprieduma advokāts ieteicis Andrim neturpināt cīņu par bērnu atgūšanu.
Latvijas Ārlietu ministrijas preses sekretārs Jānis Sīlis domā citādi. Ministrijā uzskata, ka cīņa būtu jāturpina. Andris Latvijā jau nolīdzis advokātu, kurš aizstāvēs padēlu prasībā no bioloģiskā tēva, lai izdotu zēnu atpakaļ Latvijai. Kā bilst A. Baltruņķis, šāda prasība tiks ierosināta arī par meitu. Vēl ejams garš ceļš, lai Latvija un tēvs atgūtu abus bērnus.
