Karš = bizness. Jo vairāk to cenšas ierobežot, jo viltīgāki paņēmieni jāizmanto, lai apietu aizliegumus. Un ir cilvēki, kas to palīdz izdarīt. Par lielu naudu. Arī latvieši.
2004. gada 6. novembrī Francijas miera uzturētāju spēkiem Rietumāfrikā, kas 4600 militārpersonu sastāvā centās atturēt kotdivuāriešus no asiņaina pilsoņu kara eskalēšanas, negaidot uzbruka nemarķēti lidaparāti – SU25 taktiskie bumbvedēji un militārie helikopteri. Kā vēlāk izrādījās, lidaparāti bija nākuši no Baltkrievijas.
Raksturīgi, ka uzlidojuma mērķis tajā reizē nebija neviena no Kotdivuāras konfliktējošajām grupām (valdības apgādātie bruņotie spēki FANCI kopā ar jauniešu paramilitāro veidojumu Jaunie patrioti pret Jaunajiem spēkiem, FN, kas diezgan pamatoti apvainoja valdību un prezidentu masveida korupcijā, vēlēšanu viltošanā un valsts izpārdošanā ārzemniekiem). Tomēr uzlidojums bija vērsts pret Francijas miera uzturētāju operāciju Vienradzis (Opération «Licorne») un ANO miera uzturēšanas misiju UNOCI.
Nemarķētie bumbvedēji un helikopteri, bumbojot miera uzturētāju bāzi, nogalināja deviņus Francijas karavīrus un vienu civilpersonu, kas strādāja bāzē. Bumbvedējus un helikopterus ar Austrumeiropas algotņiem pie stūres sūtīja un apmaksāja akciju sabiedrība R. M Holdings, kas reģistrēta un atrodas Krišjāņa Valdemāra ielā 33A–6A.
Taču minētais uzlidojums ir tikai viens no daudziem incidentiem un pārkāpumiem, ko konstatēja ANO sūtītie izmeklētāji, kas ar Drošības padomes mandātu iekļuva Kotdivuāras oficiālo bruņoto spēku bāzēs un veica revīzijas 2006. un 2007. gadā, kad toreizējais prezidents Lorāns Gbagbo savu iepriekšējo pretošanos inspekciju veikšanai pieklusināja. ANO Drošības padomes ziņojumā detalizēti izklāstīti novērojumi, kā Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas algotņi Mihails Kapilovs (A.K.A. Mišels Kaplou), Oļegs Boiko, Ivans Bohačs, Feodosijs Karlovskijs, Sergijs Romančuks, Igors Burla, Dzmitrijs Lapko un citi veikuši arī Mi24 helikopteru un An12 militāro transportlidmašīnu apkopi, palīdzot kaujasspēju saglabāšanā, ko starptautisko aizliegumu skartajiem Kotdivuāras Gaisa spēkiem citādi bija grūti nodrošināt.
Jāņem vērā, ka ANO uzliktais ieroču embargo Kotdivuārai kategoriski aizliedz piegādāt jebkādus ieročus, kā arī sniegt palīdzību ieroču piegādēs un dažādu grupējumu dalībnieku apmācībās rīkoties ar tiem (aizliegums attiecas arī uz Kotdivuāras oficiālajiem Bruņotajiem spēkiem, kamēr valstī nav izbeigtas grupējumu cīņas un nodibināta demokrātija, pārtraucot civiliedzīvotāju un politisko oponentu slepkavošanu). Aizliegums nav atcelts līdz pat šai dienai un attiecas arī uz lidaparātu tehnisko apkopi.
Latvijas firmas miljoni Āfrikā
ANO ekspertu grupa, darbodamies ar Drošības padomes mandātu, «ieguva detaļas par diviem R. M Holdinga banku kontiem Abidžanā, kur abos gadījumos [naudas pārvedumus] bija parakstījuši divas personas – Robērs Montoja un Mišels Kaplou. Dokumentācija, ar kuras palīdzību konti bija atvērti, uzrāda Montoju kā R. M Holdinga prezidentu (pēc Latvijas terminoloģijas – valdes priekšsēdētājs) un Kaplou – kā firmas attīstības direktoru. Viens no kontiem bija atvērts 2005. gada 28. janvārī un ir aktīvs; otrs tika slēgts 2006. gada 9. martā. Aktīvais konts uzrāda četrus maksājumus 2005. gada maijā, jūnijā, septembrī un oktobrī, kas veikti uz [Baltkrievijas ieroču eksporta oficiālās firmas] Belspetsvnechtechnika kontu par kopējo summu 730 000 ASV dolāru apmērā. Savukārt maksājumi uz R. M Holdinga bankas kontu ietver septiņus līdzekļu pārvedumus par lidaparātu iegādes kontraktiem kopsummā vismaz 4 miljonu dolāru apmērā: 2005. gada 24. februārī, 20. aprīlī, 25. maijā, 1. un 30. septembrī, 25. novembrī un nākamā gada 24. aprīlī. Paralēli tajos pašos datumos veikti septiņi citi maksājumi, marķēti kā Baltkrievijas personāla izmaksas, kopumā par aptuveni 1,4 miljoniem dolāru.»
Šādi fakti atreferēti ANO Drošības padomes ziņojumā Nr. S/2006/735, kas datēts ar 2006. gada 13. septembri.
Nākamajā ziņojumā ar numuru S/2006/964 (tā pašā gada 8. decembrī) atreferēti arī citi fakti, kad Valdemāra ielā Rīgā bāzētais uzņēmums izmaksājis naudu Austrumeiropas algotņiem, kā arī par firmas naudu pirktas aviobiļetes Kotdivuāras militāristiem.
«Pierādījumi, kas iegūti saskaņā ar [izmeklēšanas] grupas tekošo mandātu, pierāda, ka [..] Bohača darbu apmaksā R. M Holdings. Viņu identificēja [ANO miera uzturēšanas misija] UNOCI 2005. gada aprīlī Mi24 inspicēšanas laikā. Pavisam R. M Holdings ir izrakstījis 16 čekus apmēram 770 000 ASV dolāru vērtībā (jeb 417 miljoni vietējo Centrālāfrikas franku) par labu Bohačam 2005. gada augustā – septembrī un no nākamā gada februāra līdz jūnijam. Tādas milzīgas summas nesakrīt ar paredzamo atalgojumu vienai personai, kas apgalvo, ka strādā par vienkāršu tulku.»
Papildus ANO Drošības padomes eksperti konstatējuši 10,1 miljona Centrālāfrikas franku (vairāk nekā 18 000 dolāru) maksājumu par algotņu dzīvesvietas nodrošināšanu Abidžanā. Šo maksājumu organizējis Mihails («Mišels») Kaplou – Kapilovs. Jāpiebilst, ka ārzemju algotņu līgšana izmantošanai militāros konfliktos, lai iejauktos citu valstu iekšējās lietās, ir kategoriski aizliegta jebkādā formā it visur pasaulē.
Baltkrievijas valdība un Belspetsvneshtehnika informējusi ANO ekspertus, ka maksājumi attiekušies uz militārā ekipējuma piegādēm, kas it kā esot notikušas vēl pirms embargo stāšanās spēkā. Līdzīgus apgalvojumus izteicis arī Robērs Montoja, R. M Holdinga akcionārs un valdes priekšsēdētājs. Tomēr ANO eksperti atzīst, ka neviens no viņiem «nespēja uzrādīt līgumus vai dokumentus, kas apliecinātu šo apgalvojumu patiesumu».
Faktiski līdz pat šai dienai neviens nav pārbaudījis Latvijas firmas līdzdalību šajās ieroču kontrabandas afērās.
Wikileaks ļauj izprast mīklu
Kāpēc Togo galvaspilsētā dzīvojošais, Miterāna laikā Francijas militārajā policijā (žandarmērijā) dienējušais un ietekmīgu stāvokli ieguvušais Robērs Montoja pēc veiksmīga apsardzes biznesa atvēršanas Togo paralēli sācis Latvijā nodarboties ar starptautisko sankciju pārkāpšanu, pavisam negaidīti izgaismojusi kāda Wikileaks noplūdinātā ASV diplomātiskā depeša.
Togo Republikas bijušais iekšlietu ministrs Fransuā Boko, kritis prezidenta Faures Gnassingbes nežēlastībā, pēc atbrīvošanas no amata 2005. gada aprīlī patvērās Vācijas vēstniecībā, lai pēc tam dotos trimdā uz Franciju. Atradis darbu kādā Parīzes advokātu birojā, kas specializējas juridiskās palīdzības sniegšanā ārvalstu investoriem Āfrikā, viņš ASV vēstniecībā dalījās informācijā par Togo iekšpolitiku un ne pārāk demokrātisko valsts iekārtu, ko Faure Gnassingbe saņēmis mantojumā no iepriekšējā prezidenta (sagadīšanās pēc – sava tēva).
Savējo loks
No Boko sniegtās informācijas izriet, ka sākotnēji Baltkrievijas SU25 bumbvedēju pārdošanai nepieciešamie gala lietotāju sertifikāti (kādi nepieciešami jebkurai ieroču piegādei no vienas valsts uz otru) pat bijuši īsti, nevis viltoti. Taču tie nav bijuši Kotdivuāras izsniegtie sertifikāti. Lieta tāda, ka Montoja, Latvijā tēlodams ārvalstu investoru, tajā pašā laikā Togo pieder pie prezidenta Gnassingbes tuvākajām aprindām, dažkārt darbojoties kā drošības jautājumu padomnieks; rezultātā gala lietotāja sertifikātu iegūšana viņam grūtības nesagādāja.
Tas nozīmē, ka arī Baltkrievijas varasiestādes tika pilnībā apmānītas – tām tika nodoti Togo sertifikāti (pret šo valsti nekādas sankcijas vērstas netiek), kas turklāt bija pavisam īsti, tāpēc šajā stadijā noziedzīgos nodarījumus pašiem baltkrieviem novērst nebija iespējams.
Bumbvedēji tika izjaukti pa detaļām, citādi tos nevarēja nogādāt līdz Āfrikai – nemarķētām kara lidmašīnām neviena valsts neļautu lidot cauri savai gaisa telpai. Nogādātas Togo, lidmašīnas tika atkal saskrūvētas kopā – to redzējuši diezgan daudzi liecinieki, jo tas noticis publiski lietojamā lidostas angārā, kā rezultātā to pilnībā nav varēts noslēpt.
Uzlidojumi tika veikti no Togo galvaspilsētas Lomes lidlauka – bumbvedēji pacēlās no Togo, virs Gvinejas līča lidoja līdz Kotdivuāras krastam, kur pagriezās uz ziemeļiem, līdz sasniedza Bouaki, kur atradās miera uzturētāju kontingents. Lai formāli attaisnotu lidaparātu darbību Kotdivuāras teritorijā, līdzi baltkrievu komandieriem lidojumos devās pa vienam vietējas izcelsmes armijniekam.
Embargo pārkāpšanas brīdī Kotdivuāra bija sadalīta aptuveni uz pusēm, kur ziemeļpusi (tuvāk pie Burkinafaso) kontrolēja FN, kamēr jūrai tuvāko dienviddaļu kontrolēja toreizējais prezidents Gbagbo, kura leģimitāti ziemeļnieki neatzina (un līdz ar viņiem puse ārvalstu). Pa demarkācijas līniju vidū pamieru centās noturēt Francijas miera uzturētāju kontingents. Tieši to Gbagbo centās iznīcināt, lai pēc tam varētu ķerties klāt saviem oponentiem.
Tā kā bojā gājušie bija Francijas pilsoņi, bet to noslepkavošanā acīmredzami iesaistīts cits Francijas pilsonis, Parīzē izmeklēšanas tiesnesis uzsāka kriminālprocesu, bet bojā gājušo ģimenes kopīgi ir nolīgušas advokātu. Šī lieta līdz ar to ir guvusi publicitāti Francijas presē. Tomēr lietas faktisko apstākļu izmeklēšana, par spīti nogalināto miera uzturētāju ģimeņu pūliņiem, uz priekšu nevirzās.
Latvju bāleliņi skaita naudu
Tikmēr Robērs Montoja un viņa sieva Vanesa ir šobrīd vai pagātnē bijuši dalībnieki, akcionāri vai amatpersonas kopumā vismaz
11 Latvijas kompānijās – gan tiešā, gan pastarpinātā veidā. Visas Latvijā reģistrētās kompānijas, tajā skaitā ieroču embargo pārkāpušo
a/s R. M Holdings, uztur un vada divas vietējās personas – Latvijas pilsoņi Agris Taurenis un Ilmārs Blumbergs. Dažādos periodos vairākās no šīm firmām viņi ir arī kļuvuši par līdzīpašniekiem.
Taurenis turklāt ir aktīvs reģionālā līmeņa politiķis, Baldones pašvaldības deputāts – 2009. gada pašvaldību vēlēšanās ievēlēts no Pilsoniskās savienības. Kā zināms, šī savienība tagad ir iekļāvusies Latvijas valdošās partijas Vienotība rindās.
Agris Taurenis ārpus pašvaldības deputāta pienākumu veikšanas ir arī praktizējošs jurists un maksātnespējas administrators. Viņa vidējie gada ienākumi, saskaņā ar valsts amatpersonas deklarāciju, ir aptuveni 70 000 latu. Faktiski vienīgais Taureņa bizness, kas tādā vai citādā veidā nav saistīts ar Montoju, ir juridiskais birojs Collegium, kas Taurenim pieder uz pusēm ar kādu izbijušu Rīgas domes juristu Mārtiņu Karsto. Pēc Maksātnespējas aģentūras datiem, daudzi šā biroja juristi darbojas kā maksātnespējas administratori: Bērziņš Jānis, Ozoliņš Jānis, Zujevs Anatolijs, Karstā Elīna u.c.
Firmu mudžeklis Rīgā
Montoja, Taurenis un Blumbergs nav aprobežojušies tikai ar vienas firmas izveidi Rīgā. Uzrodoties apgrozījumam, R. M Holdings (kas pats bija dibināts 2003. gadā ar sākotnējo nosaukumu a/s Robert Montoya Holdings) spēja nodibināt vairākus meitasuzņēmumus. To skaitā ir SIA Victor Capital un SIA Sigemtrack, kam tas ir jau trešais nosaukums kompānijas vēsturē. Savukārt SIA Rixtel kapitālā ieguldīti 121 800 latu (kas veido 60% pamatkapitāla), līdzīgs daļu skaits – arī SIA Iritum Industries.
Montoja pats personīgi (kā fiziska persona) savulaik dibinājis ne tikai R. M Holdingu, bet kopā ar Taureni un Blumbergu izveidojis arī SIA TEXAA Development, kas tagad pieder kādam citam Francijas pilsonim. Vēl kādu citu firmu, SIA Axess Global, Taurenis un Blumbergs nodibināja kopā ar a/s Atlantis Corporation, kuru pašu savukārt nodibinājušas divas ar Montoju saistītas citas kompānijas – SIA Selford International un SIA Slissen. Pavisam interesanta ir a/s African Banking Foundation – tas nav vis, kā varētu spriest pēc nosaukuma, fonds vai trasts, bet gan parasta komercfirma, kuras padomē un valdē varam atrast iepriekš jau minētās personas. Ar ko nodarbojas African Banking Foundation, paliek noslēpums.
Daļa no minētajām kompānijām reģistrētas prestižā namā Rīgas «klusajā centrā» Elizabetes ielā 31a–1 (tā ir māja, kuras pagrabstāvā atrodas labi zināmais krodziņš Lidojošā varde). Savukārt pārējās, ieskaitot R. M Holdingu, atrodas Collegium biroja telpās Krišjāņa Valdemāra ielā 33A–6A, tātad ne mazāk prestižā vietā.
Lielākā daļa no šeit minētajām un vēl citām kompānijām, kas kaut kādā veidā bijušas saistītas ar Robēru Montoju, Vanesu Montoju, Agri Taureni un citām personām, ir dibinātas 2005.–2006. gadā. Tātad laiks sakrīt ar periodu, kurā R. M Holdings Āfrikā pelnīja miljonus, pārkāpjot ANO uzlikto ieroču embargo Kotdivuārai.
Uz visiem jautājumiem par R. M Holdinga un pārējo kompāniju darbību Taurenis Neatkarīgajai atbildēja identiskiem vārdiem: «Nekomentēšu savu personīgo biznesu.» Arī no fotografēšanās viņš atteicās.
***
KOTDIVUĀRA UN BRUŅOTI KONFLIKTI
Kotdivuāra, līdzīgi kā Āfrikas valstu vairākums, neatkarību ieguva pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Par tās prezidentu kļuva lauksaimnieku arodbiedrības līderis Fēlikss UfuēBuaņī, kurš izveidojās par Kārļa Ulmaņa tipa prezidentu, visu enerģiju veltot valsts ekonomiskajai izaugsmei un rūpīgi nogludinot dažādus iespējamus konfliktus. Kotdivuāra, būdama lielākā kakao ražotāja pasaulē, eksportēja arī naftas produktus, kafiju, lauksaimniecības ražojumus, kokmateriālus, augļus un citus produktus, kā arī kalpoja par tranzītvalsti kaimiņu ražojumiem. Dzīves līmenis īsā laikā kļuva viens no augstākajiem Āfrikā, un Kotdivuārā darbu atrada arī daudzas ģimenes no Burkinafaso, Mali, Gvinejas, vēlāk arī no Libērijas.
Tomēr pēc UfuēBuaņī nāves 1993. gadā valstī sākās politiskās jukas, kas noveda pie vairākiem nopietniem konfliktiem kotdivuāriešu starpā un nestabilu, īslaicīgu valdību un huntu virknes. Lorāns Gbagbo uzvarēja 2000. gada vēlēšanās, tomēr pēc diviem gadiem pret viņu sākās armijas dumpis – tā kā Gbagbo centās ar dažādiem nelikumīgiem paņēmieniem no sabiedriskās un ekonomiskās aprites izslēgt daļu iedzīvotāju, kas protestēja pret Gbagbo tieksmi izsaimniekot valsts līdzekļus savas kabatas labā, tie sava līdera Alassanes Ouattaras vadībā prasīja saukt Gbagbo pie atbildības.
Tieši šajā periodā Gbagbo administrācija, kura ANO uzlikto embargo dēļ vairs nespēja iegūt ieročus, šim nolūkam nolīga a/s R. M Holdings. Kad 2005. gadā beidzās Gbagbo termiņš prezidenta amatā, viņš pat nedomāja atstāt amatu – patiesībā vēlēšanas pat netika nemaz mēģināts noturēt. Vēlēšanas noritēja tikai 2010. gadā, kurās, par spīti visiem Gbagbo centieniem, Ouattara tomēr izcīnīja uzvaru, taču Gbagbo atteicās atstāt krēslu, kuru jau piecus gadus ieņēma bez nekāda likumīga pamata. Novembrī sākās ielu cīņas, kas 2011. gada martā pārauga atklātā pilsoņu karā. Tomēr, par laimi, konflikts beidzās salīdzinoši ātri – mēneša laikā Gbagbo beidzot tika atstādināts no amata un arestēts, lai gada beigās tiktu izdots Hāgas tribunālam.
Pašlaik Gbagbo sēž Shēfeningenas cietumā netālu no Hāgas kopā ar gāzto Libērijas diktatoru Čārlzu Teiloru un bijušajiem Serbijas valsts vadītājiem – Radovanu Karadžiču un Ratko Mladiču.