Kurzemes apgabaltiesas lēmums licis apšaubīt autoru tiesības pārstāvošās biedrības AKKA/LAA licences nepieciešamību par radio klausīšanos sabiedriskās vietās. Biedrība gan norāda, ka šis spriedums nav korekts.
Tikmēr otra biedrība – LaIPA – sākusi aktīvāk uzraudzīt birojus, taksometrus un autobusus.
Ventspils kafejnīcas Mūsmājas saimnieki caur tiesu panākuši, ka viņiem atceļ uzlikto 500 latu naudas sodu par radio klausīšanos. Pirmā tiesu instance sodu uzlika pēc policijas veiktās pārbaudes, kurā konstatēts, ka kafejnīcā skan Latvijas radio2. Uzņēmumam ir bijusi izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) atļauja, taču nav bijusi licence no Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības (AKKA/LAA), kas aizstāv autoru tiesības.
Blakustiesību izmantotājs
Kafejnīcas īpašniece šo sodu pārsūdzēja Kurzemes apgabaltiesā. Laikraksta rīcībā esošajā spriedumā citēts: Autortiesību likuma 40. pantā noteiktais: lai iegūtu darba izmantošanas tiesības, darba izmantotājiem attiecībā uz katru darba izmantošanas veidu un katru darba izmantošanas reizi jāsaņem autortiesību subjekta atļauja. Tiesa uzskata, ka izskatāmajā lietā tieši Latvijas radio2 izmantoja autoru darbu un nodrošināja tā publisku izpildījumu. Tātad darba izmantotājs nav kafejnīca, bet gan radio. «Kafejnīca nesastāda pa radio raidāmo repertuāru un nevar sniegt informāciju ne par autoriem, ne par raidīto darbu nosaukumiem, bet to varētu darīt, ja pati uz vietas atskaņotu kādu fonogrammu,» rakstīts spriedumā.
Turklāt neviens Autortiesību likuma pants neuzliek par pienākumu blakustiesību izmantotājam prasīt atļauju no autortiesību subjektu pārstāvja. Spriedumā norādīts, ka blakustiesību subjektu mantisko tiesību pārstāvis ir LaIPA, kurā ietilpst izpildītāji, fonogrammu producenti un arī raidorganizācijas, arī Latvijas radio2. Tātad kafejnīca ir šo blakustiesību izmantotājs un tai jāiegūst atļauja tikai no blakustiesību subjektu pārstāvja – LaIPA, uzskata tiesa.
Jāvērtē profesionāļiem
AKKA/LAA Muzikālo darbu nodaļas vadītāja Ināra Dombrovska norāda, ka tiesas spriedums būtu jāvērtē profesionāliem juristiem, tomēr, pēc viņas domām, tas nav īsti korekts. Viņa skaidro, ka ir jānošķir divi mūzikas izmantojuma veidi – raidīšana ēterā un publiskais izpildījums. Atbilstoši likumam autoratlīdzība ir jāmaksā par abiem izmantojuma veidiem.
Raidorganizācijas izmanto autoru darbus, raidot tos ēterā, un attiecīgi maksā autoratlīdzību par raidīšanu ēterā. Savukārt kafejnīcas īpašnieks, iegādājoties radio aparātu, noregulējot frekvenci un uzgriežot skaļumu, autora darbus padara pieejamus publiskā izpildījumā un maksā autoratlīdzību tieši par publisko izpildījumu.
Organizācija atgādina, ka, atskaņojot CD, radio vai TV programmas, kafejnīcas, veikala vai citas sabiedriskas iestādes īpašnieks ar AKKA/LAA izsniegtās licences starpniecību samaksā darbu autoriem, bet ar LaIPA starpniecību samaksā atlīdzību fonogrammu producentiem un izpildītājmāksliniekiem. «Piemēram, skan Raimonda Paula dziesma ar Jāņa Petera vārdiem. AKKA/LA autoratlīdzību maksās autoriem – Paulam un Peteram, bet LaIPA izpildītājiem – Norai Bumbierei un Viktoram Lapčenokam, kā arī producentiem,» ilustrē I. Dombrovska.
Apmēram 200 latu gadā
Kafejnīcas Mūsmājas īpašniece Inga Vočtava par tiesas spriedumu ir gandarīta. Taču kašķēties viņa netaisās un arī otru licenci ir iegādājusies, lai gan tas nebūt nav lēti. Kopumā par radio klausīšanos nelielajai kafejnīcai nākas maksāt apmēram 200 latu gadā. Katru ceturksni deviņus latus iekasē LaIPA, bet 41 latu AKKA/LAA.
Kafejnīcas, veikali, frizētavas un tamlīdzīgas publiskas iestādes, kur fona mūzikai ir būtiska nozīme saimnieciskajā darbībā, jau ir labi informētas, ka par mūzikas atskaņošanu ir jāmaksā, un lielākā daļa to arī godīgi dara. Taču pēdējā laikā par šāda maksājuma nepieciešamību tiek pārsteigti arī biroji.
LaIPA aicinājumu iegādāties licenci radio atskaņošanai savā birojā, kurā strādā vien divi darbinieki, saņēmis arī grāmatvedības uzņēmuma SIA Ervi valdes priekšsēdētājs Ervīns Indriksons. Uzņēmējs šādu licenci iegādāties netaisās, jo uzskata, ka viņa nelielais kantoris nav nekāda publiskā vieta.
LaIPA pārstāvis Artūrs Vītiņš atklāj, ka biroji, taksometri un autobusi ir lauks, pie kura apgūšanas organizācija ir aktīvi ķērusies klāt. A. Vītiņš norāda, ka publiska telpa ir visas vietas ārpus ģimenes loka, un tāds ir arī birojs. Ja darbinieks mūziku klausās ar austiņām, tad viss ir kārtībā, bet tiklīdz mūzika skan skaļi – ir jāmaksā. «Jā, esam saskārušies ar zināmu pretestību un sacīto, ka tad jau drīz sāks naudu iekasēt arī par gaisu,» atzīst A. Vītiņš. Taču likums ir likums, nosaka LaIPA pārstāvis, atsaucoties uz Autortiesību likuma 52. pantu. Ir gan runa par komerciālos nolūkos publicētu fonogrammu izmantošanu. Iespējams, ofisu īpašnieki vēl varētu pastrīdēties, vai viņu darbinieks radio klausās tiešām komerciālos nolūkos.
Soda policija
Jāuzsver, ka pašas biedrības uzņēmumus nesoda. To dara policija. Bet iekasētā soda nauda nonāk Valsts kasē, nevis autoratlīdzībai. Valsts policijas preses pārstāve Sintija Virse informē, ka policijai nav atsevišķas statistikas, kurā būtu uzskaitīti tieši šie pārkāpumi. Taču katrā ziņā tādu nav daudz, jo šāda veida pārkāpumi neesot policijas prioritāte. Piemēram, Ventspils iecirkņa inspektori pagājušajā gadā sastādījuši četrus administratīvo pārkāpumu protokolus par radio skanēšanu bez licences.
