Liepnieks: Zatlers uzvedās kā pērtiķis, kurš ticis pie granātu kastes

Atcerieties 28. maiju, bula laiku Latvijas politikā? Todien notika brīnums: valsts spilgtākā politiskā viduvējība Valdis Zatlers dažu ēterminūšu laikā pārvērtās sirdsapziņas bruņiniekā, kas pieteicis pilsoņkaru tautas ienīstajai Saeimai un personīgu blickrīgu* trīs oligarhiem NifNifam, NufNufam un NafNafam. Redzot, kas notiek patlaban, grūti noticēt, ka tik diletantiski un glupi īsā laikā notrallināts milzīgs politiskais kapitāls. Bet ne jau velti saka: kas viegli nāk, tas viegli iet... Par to šai sarunā ar interneta portāla Puaro.lv galveno redaktoru Jurģi Liepnieku.

– Apreibis no balsotāju procentuāli lielās aktivitātes referendumā un maldīgi to asociējis ar savas topošās partijas eventuālo mandātu skaitu 11. Saeimā, eksprezidents ignorēja Vienotības pazemīgo činkstēšanu, lūdzoties neveidot savu blici, bet nākt kompānijā.

– Jau tobrīd, kad Zatlers paziņoja par ieceri veidot partiju, politikas eksperti brīdināja, ka radīt spēcīgu organizāciju pāris mēnešos nav iespējams. Turklāt nevar partijā savākt absolūti nepazīstamus cilvēkus. Viņi jāizsijā caur dažādu kritēriju sietiem. Tiem jābūt ļaudīm, kuri ir pārliecinājušies, ka viņu uzskati patiešām sakrīt – sakrīt ne tikai lozungu, bet arī dzīves pozīciju līmenī.

– Tātad Zatlera kļūda bija tā, ka viņš pats nolēma veidot partiju, nevis savu popularitātes potenciālu ieguldīja jau gatavā struktūrā.

– Zatlers kārtējo reizi pārvērtēja savas spējas. Tā notiek, ja dara to, ko nesaprot, bet savukārt tos, kuri saprot, neņem vērā.

– Jūs savulaik piedalījāties Tautas partijas (TP) dibināšanā. Cik daudz laika šis process prasīja?

– Aptuveni gadu ļoti intensīva darba daudzu cilvēku komandā. TP veidoja ļoti talantīgi vadītāji (viņi var patikt vai nepatikt, taču neapšaubāmi šie cilvēki bija ārkārtīgi spējīgi). Jāatzīmē, ka vajadzīgs arī īstais brīdis partijas dibināšanai. Ne katru reizi sabiedrībā nobriedusi šāda nepieciešamība. TP radās piemērotā laikā, kad bija iespējams tajā iesaistīt nozīmīgus reģionālos līderus, kuri pirms tam nebija nevienā partijā.

– Atlaižot 10. Saeimu, Zatlers, protams, rīkojās populistiski un bezatbildīgi, bet, no PR viedokļa raugoties, spīdoši. Tobrīd bija lielisks fons jauna politiska spēka tapšanai, jo nepatika pret Saeimu bija sakāpināta maksimāli.

– Runa ir par ko citu: kur lai dabū piemērotus resursus partijas veidošanai? Mūsu ir pārāk maz. Labi ja kādi 800–900 tūkstoši sabiedriski aktīvu cilvēku. Talantīgo ļaužu ar līderu dotībām un ambīcijām ir tik, cik viņu ir. Nav iespējams ik pēc gada savākt jaunu, talantīgu komandu. Domāju, ka pārsvarā intelektuālo līderu resursi jau ir izmantoti. Jānomainās paaudzei, lai vietā nāktu jauni.

– Ja vēl ir izvirzīts nosacījums, ka nevienu no vecajiem...

– Ja nevienu no vecajiem, tad tu paliec ar jauniem, neko nepieredzējušiem studentiem. Nē, nē, es neko sliktu negribu teikt par studentiem, taču studenti profesionāli var augt tikai tādā vidē, kur ir skolotāji. Protams, jaunie nav nekādi muļķi, gan ar laiku samācīsies – šaubu nav, bet aizritēs ilgs laiks un šīs studijas notiks uz sabiedrības rēķina. Jau tagad to redzam. Pagājis tikai mēnesis kopš vēlēšanām, bet sekas ir dramatiskas. Izdarīts ļoti daudz, lai saasinātos starpnacionālās attiecības, lai atkal no jauna parādītos vecas problēmas. Pateicoties Zatleram, tiek grauts valsts tēls.

– Kā jūs raksturotu ar ZRP saistīto intelektuālo kodolu: Valdi Zatleru, Edgaru Rinkeviču, Sandru SondoriKukuli, Robertu Ķīli? Tie ir cilvēki, kuri salīdzinoši ilgi bijuši politikā vai vismaz stāvējuši tās aizkulisēs. Kāpēc šai kompānijai tā arī neizdevās piesaistīt sabiedrībā pazīstamus un cienījamus cilvēkus?

– Gudri un pieredzējuši cilvēki uzreiz novērtēja Zatlerpartijas potenciālu. Viņi negribēja saistīt sevi ar šo ļoti apšaubāmo projektu. Pieņemu, ka ZRP netrūkst cilvēku, kuri ir savas jomas atzīti profesionāļi, piemēram, tas pats Edgars Rinkevičs – augsta līmeņa ierēdnis.

– Nav oficiāli partijas biedrs.

– Nu, reāli jau ir. Vēl var minēt Robertu Ķīli, studentu mīlētu pasniedzēju, radikālu ekonomistu Vjačeslavu Dombrovski. Galu galā arī Valdis Zatlers bija ļoti cienījams ārsts, savā vidē augstu vērtēts speciālists.

– Taču kāds viņiem visiem iestāstīja, ka būs baigi labie politiķi. Atceros, 6. Saeimā bija ievēlēti divi deputāti – nu īsta katastrofa, kad vēra muti vaļā (bet runāt gribēja vairāk par visiem citiem). Viens bija supertalantīgs IT speciālists, otrs – dabas pētnieks. Arī viņus taču pierunāja atstāt profesiju, kur abiem bija Dieva dots talants, un eksperimentēt politikā.

– Tieši to es gribu teikt: politikā ir nepieciešamas specifiskas zināšanas. Tā nu sagadījies, ka Zatlera cilvēkiem tādu nav. Protams, viņi ir apķērīgi ļaudis un daudz ko varētu iemācīties, taču viņiem nav talanta šinī jomā. Negribu nevienu apvainot. Tas vienkārši ir secinājums. Jāatzīst, arī t.s. vecajās partijās ne visiem piemīt politiķa talants, taču to kompensē citi biedri viņiem līdzās, kuriem savukārt piemīt nepieciešamās prasmes.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"