Feministu diskusija par (paš)cenzūru mūsu literatūrā konstatē: Latvijā tāda neeksistē. Bet ir nianses
Godīga un atklāta diskusija Raiņa un Aspazijas muzejā par ārēju cenzūru un iekšēju pašcenzūru noveda pie kopsavilkuma, ka pie mums (vismaz literatūrā) par tādiem gadījumiem pamats runāt īsti nepastāv, taču vienlaikus izgaismojās cita problemātika, kas ir dziļāka nekā vienkārši un primitīvi mēģinājumi iejaukties tekstos.
Latvijas PEN kluba rīkotās diskusijas pieteikumā tika solīts pētīt, vai pie mums varētu būt atrodami “mēģinājumi cenzēt [...] caur institucionālām un sociālām praksēm: publiskas uzmanības (ne)sniegšanu, sociālu izolēšanu vai tiešiem un netiešiem draudiem, tādējādi cenšoties izstumt no mākslas un kultūras telpas tēmas, idejas un norises, kas daļai sabiedrības ir neērtas vai nepieņemamas, piemēram, feminismu, kvīrbūšanu, nenormatīvus ķermeņus, migrāciju, eiblisma kritiku u.c.”, un vai neesot jūtama autoru pašcenzūra.
Publiski diskutēja četras autores (attēlā no kreisās): Katrīna Rudzīte, Anna Auziņa, Agnese Radziņa, Agnese Krivade, kuras savos tekstos bieži pievēršas tēmām, kādas spēj aizsākt vienīgi sievietes, taču neziņoja par gadījumiem, kad feministiska pieeja Latvijā būtu tikusi bremzēta. Tāpat “kvīrbūšana” netika daudz apspriesta, jo šī tēma pati par sevi plašai sabiedrībai nav interesanta un saistoša. “Nenormatīvie ķermeņi” tā arī palika vien pasākuma aprakstā, jo Latvijā nevienam taču nav ienācis prātā jebkādos normatīvajos aktos noteikt, kādiem vajadzētu būt vai nebūt ķermeņiem. Migrācijas tēmai turpretī mūsu apstākļos ir pievērsta ievērojama sabiedrības uzmanība — pirmkārt jau no publiskās dienaskārtības nepazūd palīdzība ukraiņu bēgļiem, savukārt nelegālā migrācija tiek apspriesta plaši un daudzveidīgi. Kas bija domāts ar “eiblismu” un tā “kritiku”, tā arī palika noslēpumā tīts: acīmredzot šie nav plaši izplatīti jēdzieni, ko parāda fakts, ka tiem nav atrasti latviskie līdzinieki.
Interesantu novērojumu attiecībā uz literatūru un citām mākslām izdarīja A. Krivade: “Vārdus [auditorija] uztver abstrakti, bet vizuālās mākslas — ar konkrētību,” atsaucoties uz nokaitēto reakciju, kādu sagādājuši Kristiana Brektes ārsienu gleznojumi vai igauņu mākslinieka izstāde Daugavpilī. Principā tur kā citas kategorijas piemērus varētu pieminēt arī okupācijas simboliku saturošu objektu nojaukšanu vai pārvietošanu, kas tāpat izraisīja ilgstošu refleksiju visā sabiedrībā. Tikmēr publika ir saprotošāka un pretīmnākošāka attiecībā uz rakstīto vārdu.
Diskusijas dalībnieces bija vienisprātis, un to atbalstīja arī klausītāju pilnā zāle, ka uzrakstītu darbu stingra, prasīga rediģēšana pirms publicēšanas nav nekāda cenzūra. Savukārt bailes par kaut kā nepublicēšanu beigās izrādās iracionālas un pašizdomātas. To nevar saukt par pašcenzūru, ja lielākās sekas pēc skeptiskas publikācijas — kāds pēc tam izlems “nedraudzēties” vai “netaisīt kopīgus projektus”. Autori turklāt saviem tekstiem cenšas pieiet ar veselīgu paškritiku: “Kaut kā neuzrakstīšana drīzāk ir kvalitātes, ne pašcenzūras jautājums” — aptuveni tā rezumēja K. Rudzīte.
Izskanēja arī tēze, ka sajūtas par pašcenzūru vērtējamas kā padomju laikmeta paliekas, kas vēl pilnībā nav iztīrījušās no latviskās domāšanas: “Postkoloniālā PSRS laiku trauma, kas liek pašcenzēties”, kaut arī faktiski to nekas nepieprasa. Deviņdesmito sākumā pārejot “no PSRS laika zemtekstiem uz atklātu tiešo runu”, pārmērīga iekšēja piesardzība tomēr nav pilnībā izgaisusi.
Vēl viena īpatnība, kas latviešu kultūrā droši vien būs senāka par visām pagājušā gadsimta okupācijām — auditorijas gaidas pēc glītas valodas tekstos un daiļām krāsām, formām, skaņām pārējās mākslās, atstājot otrajā plānā to, ko (un vai vispār jebko) mākslinieki konkrētajos darbos grib pateikt. Saglabājas ieskats, ka “skaistajam jābūt virs īstā”. Līdz ar to gleznotājs drīzāk saņems uzslavu par to, “kāds viņam labs triepiens”, nevis aizsāks diskusiju par saturiskajām tēmām, ko mākslinieks atzinis par uzgleznošanas vērtām. Neinteresēties par gleznu jēgu taču ir daudz vienkāršāk, jo ļauj uzskatīt par “mākslu” kārtējo audeklu ar trim reņģēm un bumbieri.
Diskusijas gaitā autores iezīmēja jaunu tematu, kas līdz šim nav bijis plaši apspriests. Latvijas māksla un literatūra nerisina ne tuvu visus vēstures atspoguļošanas jautājumus, un viens no tiem ir līdzatbildības jautājums. Aplūkojot no malas, ir empīrisks pamats piekrist šim secinājumam: plašu publicitāti visā valstī ieguva t.s. “Kolaboranta” tiesvedība, kurā par patiesu faktu publicēšanu grāmatā “Kolaborants” tika notiesāti tās sastādītāji. Grāmata balstījās uz PSRS okupācijas režīma kolaboranta kādreizējo darbību konstatāciju no arhīva dokumentiem, un Latvijas mūsdienu realitāte ir tāda, ka tika saukts pie kriminālatbildības nevis kolaborants par savu līdzatbildību okupācijas režīma noziegumos pret cilvēci, bet grāmatas veidotāji, kas publicēja patiesus faktus. Savukārt izstādi Aukstā kara gadu kodolbunkurā Ogrē, kurā tika demonstrēti materiāli par daudzu citu kolaborantu darbībām, atsevišķas Tieslietu ministrijas amatpersonas nesekmīgi un nelikumīgi centās izjaukt īsi pirms atklāšanas, kolīdz uzzināja, ka tāda lēnām top. No tā var secināt, ka viedoklim par līdzatbildības nerisināšanu literatūrā ir faktos konstatējams pamats — ja kāds mēģina profesionālā līmenī pieķerties sarkano okupantu līdzskrējēju darbību konstatācijai un izvērtējumam, reakcija ir nevis cenzūra (jo grāmatu “Kolaborants” un vēlāko apjomīgo izstādi Ogrē neizdevās apturēt vai izcenzēt), bet gan krimināla vēršanās pret patiesības publiskotājiem.
Par vienu no potenciāli pieaugošiem draudiem tika minēts “modernais fašisms”, tā arī nenosaucot to vārdā: mūsdienās Latvijas sabiedrību visvairāk apdraudošais naida ideoloģijas paveids (lietojot Timotija Snaidera aprakstu, ka “fašisms ir emociju, gribas kulta un ārējas izrādīšanās politika ar iracionālu tieksmi uz vardarbību un tās glorifikāciju”) ir t.s. “rašisms”. Vērojot debates no malas — visticamāk, mūsu platuma grādos tas ir tik pašsaprotami, ka saukt vārdā un skaidrot īpaši nevajag. Interesanti, ka diskusijas dalībnieces vienojās, ka par Ukrainas notikumiem latviešu literatūrā esot rakstīts pārāk maz. Faktiski par Ukrainā pieredzēto grāmatas sarakstījuši tādi autori kā Atis Klimovičs, Juris Ulmanis, majors Slaidiņš u.c., kopumā kopš Eiromaidana laikiem iznākušas vismaz astoņas dažāda biezuma grāmatas, bet vēl lielākā skaitā latviski iznākusi tulkotā ukraiņu autoru literatūra, kurā dominē ukraiņu sieviešu balsis. Acīmredzot auditorijai prasās vēl.
Satori.lv redaktore A. Radziņa pastāstīja par savu pieredzi ar publiskajām debatēm par Palestīnas tēmu: viņa piedalījusies “Krustpunktu” diskusijā, pēc kuras viņas teikto ar diezgan “kreatīvu” virsrakstu pārstāstījis kāds portāls, taču pēc tam viņa nav piedzīvojusi nekādas sekas, un arī pārējās diskusijas dalībnieces pievienojās, ka pie mums var brīvi izteikt domas par Palestīnu vai citām tēmām. Novērtējot situāciju no malas, kā lielāko saturisko problēmu diskusijām palestīniešu sakarā varētu minēt apstākli, ka cilvēki no Latvijas nav riskējuši ar iekļūšanu Gazas sektorā, lai nepastarpināti nestu ziņas un informāciju no turienes, pretstatā latviešu aktīvajai darbībai Ukrainā — un nevar pārmest mūsu rakstītājiem un filmētājiem, ka viņi neriskē ar savu ādu vēlreiz, jo Gazas sektorā pēdējos divus gadus vēl bīstamāk nekā Aizkrācē.
Tātad diskusijā netika konstatētas cenzūras vai pašcenzūras iezīmes mūsdienu latviešu literatūrā. Dalībnieces minēja arī, ka Latvijā var brīvi piedalīties protestos, gājienos un piketos, jūtoties droši — neatkarīgi no tā, kāda ir konkrētā pasākuma tematika. No interesantajiem secinājumiem jāpiemin secinājums par līdzatbildības tēmas necilāšanu (kur kā problēma reālajā praksē izrādījies izvērtējums komunistiskā terora kolaborantiem), kā arī atziņa par to, ka padomju laikmeta ierobežojumi, kam sekoja deviņdesmito gadu nabadzība un juceklis, daudziem iebūvējuši apziņā “iedomātos griestus postpadomju telpā”.
