Jurim Jurisam, kas pazīstams kā viens no prokuroriem Aivara Lemberga krimināllietā, pērn izdevies gūt ienākumus no banku depozītiem, kas vairāk atgādina Bankas Baltija laikus: viņa amatpersonas deklarācijā kā saņemti uzrādītie uzkrātie procenti un ienākums no depozīta kopumā pārsniedz 50 procentus no paša deklarētā depozīta apjoma.
Savukārt Ģenerālprokuratūra pat pēc garākām pārdomām nespēj pilnībā izskaidrot neskaidrības ar J. Jurisa deklarētajiem ienākumiem, bet pats prokurors atsakās sniegt kādus skaidrojumus par personu, no kuras tāpat kā no savas mātes viņš 2007. gadā esot saņēmis vairāk nekā 11 000 eiro dāvinājumu.
J. Juriss saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta publiskās datubāzes ziņām deklarējis, ka 2009. gadā viņam Latvijas Krājbankā eiro un latos kopā glabājušies 8497 lati (pēc prokuratūras aprēķinos izmantotā valūtas kursa – 8794 lati), bet uzkrātajos procentos un ienākumā no depozīta pērn viņš šajā bankā saņēmis 4664 latus. Savukārt SEB bankā prokuroram 2009. gadā eiro un latos glabājušies 10 123 lati, par kuriem viņš ienākumos no depozītiem pērn šajā bankā saņēmis 5642 latus.
Pārsniedz parastās depozītu likmes
Šie dati liek domāt, ka J. Juriss par depozītiem ir saņēmis ienākumus, kuru līmenis vairākkārt pārsniedz banku piedāvātās parastās depozītu procentu likmes. Piemēram, kā skaidro SEB bankā (gan uzsverot, ka pilnīgi norobežojas no konkrētiem gadījumiem), ja klients 2009. gada novembrī uz gadu būtu noguldījis 10 000 latu, 2010. gada novembrī procentos viņš saņemtu 1200 latu (mīnus nodokļi). Savukārt Jurisam ir izdevies saņemt četrarpus reizes vairāk.
Kad jautājums par šo prokurora īpatno finansiālo veiksmi tika uzdots LR Ģenerālprokuratūrai, tās preses sekretāre Laura Pakalne sākotnēji skaidroja – J. Juriss esot paskaidrojis, ka ienākumos no Latvijas Krājbankas esot norādījis arī no tās izņemtā («atgrieztā») depozīta summu 6200 eiro apmērā.
Savukārt par SEB bankas depozītu nekādi paskaidrojumi netika sniegti, par situāciju kopumā vienīgi norādot, ka J. Juriss «deklarācijā par 2010. gadu arī atsevišķi norādījis uzkrātos procentus no depozīta summas, deklarācijā par 2010. gadu nosaucot tos kā uzkrātie procenti».
J. Jurisa deklarācijā patiešām norādīts, ka Krājbankā viņš pērn uzkrātajos procentos saņēmis nepilnus 464 eiro, savukārt visas pārējās iespaidīgās summas abās bankās saņemtas kā «ienākumi no depozīta», kā saskaņā ar Ģenerālprokuratūras skaidrojumu viņš deklarācijā esot nosaucis izņemto depozītu summas.
Noguldījumi būtiski nemainās
Taču tādā gadījumā J. Juriss ir veicis ekonomikas ministra Arta Kampara cienīgus darījumus, jo pretēji apgalvojumam par iespaidīgām summām, ko viņš pērn esot izņēmis no bankas vai abām bankām, pagājušā gada laikā viņa abās bankās deklarētās dažādu noguldījumu summas nav būtiski mainījušās.
Kaut gan Ģenerālprokuratūra apgalvo, ka J. Juriss no Krājbankas pērn esot izņēmis 6200 eiro (nedaudz vairāk nekā 4300 latu) depozītu, prokurora deklarācija rāda, ka gada laikā viņa noguldījumi Krājbankā samazinājušies tikai par aptuveni 300 latiem: 2009. gada beigās viņam Krājbankā glabājušies 8497 lati (eiro un latos), 2010. gada beigās – 8195 lati (eiro un latos; pēc prokuratūras aprēķiniem – 8470 latu, tātad faktiski nav mainījušies). Turklāt deklarācijā kā darījums nav norādīts tas, ka prokurors bankā būtu no jauna ieguldījis «iztrūkstošo» summu – vairāk nekā 4000 latu.
Tieši tāda pati ir situācija ar prokurora noguldījumiem SEB bankā: lai gan no Ģenerālprokuratūras skaidrojuma var saprast, ka J. Juriss no bankas varētu būt izņēmis depozītus par vairāk nekā 5600 latiem, viņa noguldījumi tajā ir sarukuši tikai par diviem tūkstošiem. 2009. gada beigās prokuroram SEB bankā glabājās 10 123 lati (eiro un latos), bet 2010. gada beigās – 8000 latu (eiro un latos).
Kad Ģenerālprokuratūrai aizvadītajā nedēļā tika norādīts uz šīm dīvainībām J. Jurisa deklarācijās, tās papildu skaidrojums bija šāds: 2009. gadā prokurors Krājbankā noguldījis 6200 eiro, 2010. gadā banka tos atskaitījusi atpakaļ, bet šajā pašā gadā, «tā kā prokuroram diemžēl bija nepieciešama nauda, prokurors noguldīja tajā pašā bankā nevis 6200 eiro, bet gan 5000 eiro».
Līdzīga esot situācija arī ar SEB banku – «2009. gadā noguldīja un 2010. gadā saņēma atpakaļ», turklāt, «ņemot vērā, ka iepriekšējais gads finansiāli bija mazāk sekmīgs prokuroram, tad viņš šajā gadā SEB bankā ir veicis mazākas iemaksas no savas algas konta, kas ir Krājbankā».
«Jāsaprot, ka runa ir nevis par vienu kontu, bet par katrā kredītiestādē esošiem vairākiem kontiem ar dažādu mērķi, ar dažādu peļņas iespēju (dažām kontam tuvu nullei), un jāņem vērā arī prokurora ikdienas tēriņi (piemēram, kredīta nomaksa), kā arī lielāko daļu no ieņēmumiem, kurus prokurors atļāvās noguldīt, veido vecāku pabalsta izmaksātās summas. Tad šīs summas arī turpmāk tiek noguldītas bērnam,» skaidroja L. Pakalne.
No šiem skaidrojumiem izriet, ka J. Juriss 2009. un 2010. gadā ievērojamas summas gan izņēmis no bankām (un deklarējis tās kā ienākumus no depozītiem), gan arī ieguldījis tās atpakaļ. Taču pretēji likumdošanas prasībām, ka obligāti jādeklarē visi darījumi virs 20 minimālajām mēnešalgām (4000 latu), deklarācijās nav redzama ne jaunu depozītu līgumu slēgšana virs šā apjoma, šādas summas noguldot, ne to saņemšana no bankām.
Saistībā ar šo jautājumu Ģenerālprokuratūra atbildēja tikai to, ka neesot deklarējams prokurora pagājušā gada 5000 eiro depozīts, jo tā summa nesasniedz 4000 latu robežu, savukārt par gadu iepriekš veikto 6200 eiro (kas ir vairāk nekā 4300 latu) nedeklarēšanu skaidra atbilde netika sniegta.
Neskaidrības ar dāvinājumiem
Šīs nav vienīgās neskaidrības ar prokurora deklarāciju – tā viņa 2007. gada deklarācijā minēts, ka J. Juriss ne tikai no savas mātes Tatjanas Jurisas, bet arī no kāda Jurija Zirjanova dāvinājumā saņēmis 11 310 eiro. Taču prokuratūra nekādu skaidrojumu par šo dāvinājumu nesniedza, tāpat kā pats J. Juriss, kura komentārs bija šāds: «Amatpersonas deklarācija sastāv no divām daļām, t. i., publiskojamās un nepubliskojamās, kas viena otru papildina. Publiskojamā daļā iekļautās ziņas ir līdzsvarotas attiecībā pret personas konstitucionālajām tiesībām, t. sk., personas tiesībām uz privāto dzīvi. Ārpus tās informācijas, kas ir norādāma publiskajā daļā, man nav pienākums sniegt komentārus.»