Pēteris Apnis stāsta, kā slēpojis uz Roņu salu

© Publicitātes foto

Svētdiena, pulksten 8 no rīta, Kuivižos, Kapteiņa ostā, sākam savu ceļu uz Roņu salu ar slēpēm. Attālums ir 64 kilometri pa taisni, gaisa temperatūra –14 grādu pēc Celsija. Esam pieci: četri vecāki vīri – Jānis Nāgelis, Raimonds Lapiņš, Guntars Mankus un es, kā arī dzelzs meitene Lāsma Ozoliņa.

Visi pārējie ir piedalījušies un pat uzvarējuši pasaules čempionātā rogainingā (orientēšanās sports 24 stundu distancē) vai Pasaules kausā ekstrēmajos sporta veidos. Mana funkcija – būt par ārstu.

Pēc diviem kilometriem jūrā pagriežamies pa kreisi Salacgrīvas virzienā, jo nolemjam apiet ledus sanesumus. Slēpojas viegli: ejam slidsolī. Sniegs virs ledus ir tikai daži centimetri, izskatās kā lielas zvīņas. Ledus ar šo mazo sniegu ir tik gluds, ka tikpat labi šo ceļu varētu veikt ar velosipēdu.

Pēc četriem kilometri jūrā esam šķērsojuši piecas plaisas ledū, kas visas ir ne platākas par 30 centimetriem un aizvilkušās ar plānu ledu. Mūsu priekšā aptuveni četrus metrus plata plaisa ar viļņojošu brīvu ūdeni. Saule spīd gaiši, pūš dienvidaustrumu vējš četri metri sekundē. Šis vējš ne tikai virza mūs, bet arī ledus gabalus prom no krasta. Dodamies ziemeļu virzienā: Ainažu pusē jābūt lielajam ledus krāvumam, kur plaisai jābeidzas. Pēc kilometriem trim sasniedzam vietu, kur plaisa tiešām ne platāka par pusmetru. Ar ieskrējienu to šķērsojam.

Pēc nepilna kilometra nākamā plaisa, turklāt plaisas savienojas arī šķērsām, un tie jau ir brīvi peldoši ledus gabali. Dažviet, šķērsojot plaisas ar ātrumu, pretējais ledus gabals nošūpojas, tātad tas ir pietiekami mazs, lai reaģētu uz manu svaru.

19 kilometrus esam noslēpojuši un – kuģu ceļš. Ledlauzis savā ceļā atstāj krāvumiem līdzīgu taku. Šī taka ir sasalusi. Šķērsojam to un zvanām Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centram. Priekšā milzīgs, balts, pilnīgi gluds tuksnesis. Saņemam dažus ieteikumus un laba vēlējumus, kā arī aicinājumu nekavējoties atgriezties, ja kaut kas ne tā, kā vajag. 10 kilometru no krasta. Krasts jau plāna svītriņa. Saule debesīs stāvus. Paēdam. Palikuši 54 kilomentri, bet plaisu dēļ tik un tā nāksies kaut ko pielikt. Mīnus četri grādi, viegls vējš mugurā, skaists un neparasts tuksnesis.

Noslēpoti jau 27 kilometri. Kuģu ceļš. Igauņu ledlauzis Marss aizgājis uz Skultes ostu. Nakts nav bijusi pietiekami auksta, starp salauztajiem ledus gabaliņiem ūdens. Apspriežamies. Redzama vēl viena taisna kukuržņu līnija. Krasta apsardzes vīri iepriekš brīdināja, ka ledlauzis parasti dzenot jaunu vagu, jo pilnīgi gludais vieglāk laužams.

Viena 20 metru plata ūdens ceļa šķērsošanai mums resursi ir. Pēc tam sausas drēbes un ceļš tālāk. Bet ja nu ir otrs ceļš? Izšķirošs izrādās arguments par otro dienu, proti, no Roņu salas vajadzēs atgriezties. Ja krastam tuvosimies ļoti noguruši, vēlākā vakarā, tad divus ūdensceļus pārvarēt būtu pārāk liels risks. Izšķirošais vārds pieder pieredzējušākajam komandas biedram Guntaram. Viņa pieredze saka: risks ir pārāk liels. Griežamies atpakaļ.

Atpakaļceļš tāpat nozīmē milzīgus līkumus apkārt lāmām un plaisām. Dzelzs meitene Lāsma brauc visiem pa priekšu, un es jūtu, ka man nav viegli. Šķērsojot atpakaļceļā pirmo, aizsalušo kuģu ceļu, mani komandas biedri jau iedzer lāsi stiprās tējas, proti, tējai klāt nedaudz alkohola.

Atpakaļceļu veicam īsāku, toties pārvaram krasta krāvumus. Tas ir risks, jo ledus bluķiem kantis ir kā naža asmens – pakritīsi, roku noraus. Septiņās stundās esam veikuši nepilnus 50 kilometrus.

Secinājums: 64 kilometrus taisnē, bet 80 realitātē līdz Roņu salai būtu aizslēpojis, bet atpakaļ būtu nāves ēnā.

Paldies Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centram un glābšanas dienestam: viņi sākumā godprātīgi centās atrunāt, bet pēc tam deva virkni labu padomu un sekoja mūsu gaitām.

Svarīgākais