Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka vietniece Juta Strīķe 1998. gadā bija zināma ar vārdu Anna Potapova – tam beidzot ir oficiāls apstiprinājums.
Iestājās Anna
Latvijas Universitāte (LU) atbilstoši spēkā esošajai Latvijas likumdošanai, atbildot uz Neatkarīgās informācijas pieprasījumu, sniegusi atbildi, kurā lasāms, ka 1988. gadā Juridiskajā fakultātē ir uzņemta Anna Potapova un tas darīts uz šādai personai izsniegta atestāta pamata. Pati KNAB priekšnieka vietniece publiski ir atzinusi, ka viņai savulaik tiešām ticis izsniegts atestāts uz Annas Potapovas vārda, bet tas noticis vien Maskavas vidusskolas direktores nevērības pēc – par Annu viņa nekad neesot saukusies, bet vienmēr bijusi Juta. Atliek secināt, ka valsts galvenā korupcijas apkarotāja nav bijusi īsti patiesa. Ja universitātē viņas diploms uz Annas vārda atzīts par derīgu un spēkā esošu, tad tas varēja notikt vien tādā gadījumā, ja persona, kas stājusies LU, uzrādītu arī personu identificējošu dokumentu, kas tolaik bija pase, un kurā būtu ierakstīts tieši tāds pats vārds kā atestātā par vidējo izglītību. Tātad Anna Potapova tiešām bijusi Anna Potapova, un stāsts par izklaidīgo direktori, visticamāk, gluži vienkārši ir izdomāts.
Pabeidza Juta?
Turpmākais LU atbildes teksts vieš pamatīgu neskaidrību, jo šajā dokumentā rakstīts, ka minētā Juta (!) Potapova LU ir studējusi līdz 1993. gadam, iegūstot tiesību zinātņu bakalaura grādu. Tātad šo piecu gadu laikā Anna kaut kādā pagaidām nezināmā veidā pēkšņi pārtapusi par Jutu. Vēlāk, apprecoties ar Militārā izlūkdienesta darbinieku Maiguru Strīķi un pavisam legāli nomainot uzvārdu, nevienam nepazīstamā dobeliete un vēlākā maskaviete Anna Potapova būtībā pazuda no jaunās tiesībsargājošo iestāžu darbinieces Jutas Strīķes publiskās biogrāfijas. Iespējams, ka minētās transformācijas tiešām varētu uzskatīt tikai par nenozīmīgu jaunas meitenes kaprīzi, ja vien viņai vēlākajos gados netiktu izsniegta visaugstākā pielaide valsts noslēpumam, un, kā to vairākkārt uzsvērušas ar šo pielaides izsniegšanu saistītas amatpersonas, šādiem cilvēkiem biogrāfijā nedrīkst būt ne vismazākais traipiņš vai ne līdz galam noskaidroti jautājumi. Diemžēl J. Strīķes mēģinājumi norobežoties no padomju laiku identitātes vedina uzdot dažādus jautājumus, piemēram, vai viņas tēvs Jurijs Potapovs patiešām bijis tikai civilais inženieris (kā to publiski apgalvojusi J. Strīķe) vai arī tomēr dienējis padomju armijas inženiertehniskā karaspēka daļās.
Šādi jautājumi, kā jau Neatkarīgā vairākkārt rakstījusi, pārsniedz medija kompetences robežas un būtu atstājami ar valsts drošības sargāšanu saistītu iestāžu ziņā. Nav pamata uzskatīt, ka šāda izpēte prasītu ļoti smagu un ilglaicīgu darbu, jo visas institūcijas, ar kurām Neatkarīgā sazinājusies šā jautājuma sakarā, apliecinājušas gatavību sniegt informāciju atbilstošām struktūrām. Arī jau pieminētajā LU Neatkarīgajai sniegtajā atbildē lasāms: "Vēršam Jūsu uzmanību, ka LU nav tiesiska pamata izsniegt Jums dokumentu kopijas no absolventa studiju lietas. (..) Informējam, ka LU vajadzības gadījumā labprāt sadarbosies ar tiesībsargājošajām institūcijām un nodos tām visu rīcībā esošo informāciju normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā."
Turklāt tiesībsargājošajām iestādēm ir iespējams gūt informāciju par Potapovu ģimenes Dobelē pavadīto laiku (pat ja padomju armijas dokumenti Latvijas Republikā nav saglabājušies), jo daži Dobeles 2. vidusskolas bijušie skolēni diezgan labi atceras skolnieci Annu, ar kuru kopā mācījušies līdz 8. klasei un, kā Neatkarīgajai pastāstīja viens no viņiem, gan pagaidām lūdzot savu vārdu neminēt, kuras tēvs bijis kaut kāds armijnieks.
Draudi izbija
J. Strīķes vārds nesen izskanēja saistībā ar viņai it kā izteiktajiem draudiem, kas saturējuši reālas briesmas viņas dzīvībai, tas tika nodēvēts pat par pasūtītu atentātu. Amatpersonai uz laiku it kā tikusi nodrošināta policijas apsardze. Šī pati policija pavisam neilgi pēc skaļi noskanējušā paziņojuma par atentātu, visai klusi izplatīja paziņojumu, ka nekāds apdraudējums J. Strīķes dzīvībai un veselībai neesot konstatēts. Neatkarīgā jau rakstīja, ka tūlīt pēc ziņām par it kā plānoto pasūtījuma slepkavību, ko it kā pasūtījis aizturētais Vladimirs Vaškevičs un ko meties īstenot teiksmām apvītais Solncevas grupējums, daudzi tiesībsargājošās jomas bijušie un esošie profesionāļi norādīja uz šādas informācijas zemo ticamības līmeni un visu vairāk saistīja ar tā dēvēto PR kampaņu. Šādam viedoklim pievienojās arī pazīstami un autoritatīvi šādu kampaņu veidošanas speciālisti. Šķiet, šoreiz taisnība būs viņiem, un no J. Strīķes atentāta epopejas tautas atmiņā paliks vien dažas, Rīgā jau popularitāti iemantojušas anekdotes, piemēram, visa stāsta pamatā esot Latvijā nejauši ieklīdis un burtiski iztulkots britu investoru rīkojums savam uzņēmumam Bangladešā, kurā dots uzdevums nekavējoties likvidēt džutas striķu (jute hemp – angļu val.) ražotni.