Intervija ar Aivaru Borovkovu - Dzīvojam īstā Dievzemītē

Saruna ar Latvijas Juristu biedrības prezidentu Aivaru Borovkovu.

– Jēkabpilī policisti šauj uz policistiem, mediji ziņo par it kā gatavotu atentātu pret vienu no redzamākajām KNAB sejām – Jutu Strīķi, notiek regulāras informācijas noplūdes no tiesībsargājošajām struktūrām. Rodas iespaids, ka šajās struktūrās nav veselīga klimata. Vai tas liecina par atsevišķu amatpersonu nepiemērotību vai problēmas sakne ir sistēmiska?

– Protams, problēma ir sistēmiska.

– Kur slēpjas šis sistēmiskais defekts?

– Nevar būt tā, ka sabiedrībā kaut kas ir pilnīgā kārtībā, bet kaut kas pilnīgā nekārtībā. Sabiedrība ir viens liels veidojums, kur kārtība ir izjaukta daudzās jomās. Iekšlietu un tieslietu sistēma kā sabiedrības kopuma sastāvdaļa nevar būt izņēmums. Kas attiecas uz KNAB – valstī, protams, ir problēmas ar korupciju, bet vēl lielākas ar korupcijas apkarotājiem.

– Vai šī nesakārtotība ir parādījusies pēdējā laikā vai tai jau ir krietni senākas saknes? Varbūt latvieši nav spējīgi sakārtot savu valsti?

– Domāju, ka tas nav raksturīgs tikai latviešiem. Šobrīd visa pasaule ir ļoti haotiska un daudzas agrāk par nesatricināmām uzskatītas konstrukcijas atrodas uz sabrukuma sliekšņa. Tie procesi, kas notiek Ziemeļāfrikā, iezvana ārkārtīgi smagu periodu tuvāko gadu nākotnē. 90% pasaules materiālo vērtību koncentrējas 5% planētas iedzīvotāju rokās. Paradoksālā kārtā liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kam ir darbs un kas nav aiz nabadzības sliekšņa, pieder pie šiem 5%. Pasaulē ir katastrofāli daudz cilvēku, kuri dzīvo badā, ārkārtīgā trūkumā, un tā sauktās civilizācijas rokās esošie kārtības nodrošināšanas instrumenti var būt nepietiekami, ja tas augonis nāks pušu. Jau tagad ir pamatota panika Itālijā sakarā ar Tunisijas bēgļiem. Skaitļu valoda rāda bīstamas tendences.

– Jūs gribat teikt, ka mums jābūt pateicīgiem, ka dzīvojam salīdzinošā labklājībā?

– Mēs dzīvojam īstā Dievzemītē. Mums nav ne orkānu, ne zemestrīču. Vienīgais, kas mums ir, – ērces un pāris indīgu sēņu. Pārējais mums viss ir kārtībā. Aiz laiskas dzīves mazai nācijai ir kaut kādi mazvērtības sindromi un gribas lietot vārdus, kurus patiesībā nevajadzētu lietot. Piemēram, lieto vārdu – oligarhi. Kādi oligarhi? Nu tādi – utu vanagi, kas, izmantojot savu stāvokli un ietekmi, ir drusku vairāk noblēdījuši no valsts. Nav to oligarhu šeit. Mafija? Neviens šeit mafiju nav acīs redzējis. To es ar savu dzīves pieredzi varu atļauties pateikt. Atskatoties atpakaļ uz laiku, kad atgriezos no Uzbekistānas un Maskavas, redzot, kas notiek Kremlī, Latvija ir kā tāds vecs, aizaudzis vecu ļaužu pansionāta pīļu dīķis. Te vispār ūdens nekustas. Un tad parādās baisi vārdi – mafija, oligarhi, tagad vēl – atentāts. Kāds atentāts? Atentātu taisa vismaz pret kroņprinci. Atkal lieto tādus vārdus, kas neatbilst jēdzienam. Es nerunāju nemaz par saturu. Bet Latviju jau nevar skatīt atrautu no globālajiem procesiem. Latvieši ir čīkstīgi ar ļoti augstu sāpju slieksni.

– Kādā ziņā?

– Viņi sāk čīkstēt kopš tā brīža, kad vēl nevajag čīkstēt, un turpina čīkstēt vēl tad, kad jau vajag bļaut pilnā rīklē.

– Vai būtu jāmeklē runga?

– Nevajag rungu. Tas jau nav risinājums. Te ir jāsaka viena baigi bezcerīga lieta. Ir viens liels vārds – sistēma. Pa šiem divdesmit gadiem, kopš man ir iespēja redzēt politiku tuvplānā, neielienot tajā iekšā, esmu izdarījis secinājumu. Ārkārtīgi daudz labas gribas un kārtīgu cilvēku dodas politikā ar cēlu domu – kaut ko mainīt uz labu. Bet viņi neko nevar izmainīt. Ir tikai divas iespējas. Vai nu viņi pielāgojas sistēmai un ieņem to pozu, kādu viņiem iedod, vai nu sistēma viņus samaļ un izspļauj ārā. Trešā varianta nav. Globāli ņemot, šeit ļoti pietrūkst dziļas filozofiskas izpratnes par to, kas pasaulē notiek un kāds ir lietu patiesais stāvoklis. Pasaulē ir pārādījusies jauna šķira, kas pēdējās desmitgadēs ir ieguvusi gandrīz vai nekontrolējamas iespējas. Tā ir birokrātijas vai varas buržuāzija, kura arvien vairāk koncentrē savās rokās milzīgu varu, vērtības, spēku, lai uzturētu sevi.

– Jūs domājat tos, kas ražo papīrus, likumus, noteikumus sevis pašu nodarbināšanai?

– Protams. Tā rupjmaizīte ir kļuvusi tik plāna, bet augšā tās desas un šķiņķi uzblīduši, ka tas hamburgers ir pilnīgi neproporcionāls. Mums skolā mācīja, ka ļaunā baznīca cilvēkiem paņēma desmito tiesu un tas bija netaisnīgi, bet šobrīd pasaulē esošā nodokļu sistēma sen to līmeni jau vairākkārt pārsniegusi un visu laiku kaut ko kabina klāt. Bet kāpēc? Kā vārdā? Varas virsotnes patēriņam arvien vairāk vajag, un no tās apakšas tiek spiests laukā. Kādreiz Markss runāja, ka ir antagoniskas šķiras – buržuāzija un proletariāts, bet tagad buržuāzija, ar ko es saprotu uzņēmējus, un proletariāts jeb darba devēji un darba ņēmēji ir vienā barikāžu pusē, bet birokrātiskā buržuāzija otrā. Lūk, kur ir antagonisms. Tas nav strikti nodefinēts, bet sabiedrības zemapaziņā jau sen darbojas. Ar to izskaidrojams tas, ka cilvēks, kas ieiet varā, vēl neko nav nodarījis, bet jau apriori kļūst par nelieti, zagli, korumpantu un visu pārējo. Jā, tur katrai grupai ir savi piekritēji, taču vienmēr kādam viņš jau būs slikts, pirms vēl paspējis sevi parādīt.

– Bet šobrīd pie varas mums ir godīgie un pareizie?

– Mēs jau varam par to ironizēt, un tad atgriežamies pie Latvijas tā sauktās politiskās elites, kurā politisku uzskatu nav nevienam. Tās ir ekonomiskas grupas, kuras ar sportisku azartu iesaistījušās online šovā un cīnās komanda pret komandu par vietu un varu. Tas ir tiešsaistes šovs. Galējos spārnos šad tad parādās ideoloģiski aizmetņi. Nacionālais spārns sevi papildināja ar dažām piespraudēm no Visu Latvijai!, un tajā ir aizmetnis, kur redzu Eiropas politikas nākotni. Tas ir radikāls nacionālais, kas nāk no cilvēku apziņas, un tai sadzīšanai vienā lielā ganāmpulkā nav nākotnes.

– Ko jūs domājat ar šiem vārdiem?

– Eiropas Savienība un transkontinentālās struktūras. Nacionālais ir viens un otrs – kosmopolītiskais, nāciju noliedzošais un apziņā esošo vērtību, piemēram, ģimenes institūta, noliegums. Tie ir divi aizmetņi, par kuriem šad un tad atceras, kad ir jāsāk runāt par ideoloģiju. Prognozēju, ka šīs bija pēdējās vēlēšanas, kurās varēja startēt ar reklāmistiem un viņu prasmi uzlīmēt klientu pēc iespējas redzamākā vietā. Nākamajās vēlēšanās sāks parādīties kaut kādas ideoloģijas. To ideoloģiju nav tik daudz. Tas nozīmē, ka arī partiju skaits samazināsies. Tomēr vairākumā politikā ir cilvēki bez jebkādiem politiskajiem uzskatiem un zināšanām par to. Viņu retorikā domu par valsti ir tikai tik daudz, cik valsts kase spēj finansēt viņu labklājību. Tas ir vienīgais aspekts, kurā tiek domāts par valsti.

– Šobrīd Eiropas politiskajā kartē ir tāds dīvains veidojums – Lukašenko režīms Baltkrievijā. Faktiski tā ir alternatīva tā dēvētajai Rietumu demokrātiskajai sistēmai. Kā vērtējat šā civilizācijas attīstības vektora dzīvotspēju?

– Tas ir milzīgs fenomens. Neviena no Eiropas valstīm, uzsveru – neviena, šobrīd tā neplēšas ar Krieviju kā Baltkrievija. Viņiem iet ļoti smagi ar Krieviju. Ja mēs skatāmies Baltijas kontekstā, neviena Baltijas valsts nekad nav bijusi tik asā retorikā ar Krieviju kā pēdējā pusotra gada laikā Baltkrievija. Viņi vieni paši kaujas ar Krievijas interesēm, bet Eiropa viņiem dur no muguras. Ļoti daudzi spriež par Lukašenko un Lukašenko režīmu, tur ne reizi nebūdami. Publiskajā telpā dzirdami saukļi – brīvību apspiestajai baltkrievu tautai un tamlīdzīgi.

– Vai pašam ir bijusi iespēja tur pabūt?

– Protams. Neskaitāmas reizes. Es Baltkrievijas situāciju zinu ārkārtīgi labi, jo mēģinu nostiprināt tur biznesu. Tur ir birokrātija ar savām īpatnībām kā valstī ar ļoti lielu militāro un specdienestu klātbūtni. Tā specifika liek sevi manīt. Tajā pašā laikā, kad mēs te pa Rīgas ielām nevarējām izbraukt, man kolēģis jautāja – zini, Baltkrievijā ir tāds pats laiks kā pie mums, es nezinu, ko viņi dara, bet viņiem ielas un ietves ir nevis nosnigušas, bet gan sausas. Ko es gribu teikt? Minska šobrīd ir tīrākā Eiropas pilsēta. Tiem, kas grib saprast Baltkrieviju, – tā ir liela Ventspils. Tādā ziņā, ka Ventspilī esošā kārtība var patikt vai nepatikt, bet tā ir prognozējama. To pašu var teikt par Baltkrieviju. Pieļauju, ka Lukašenko Eiropā daudziem krīt uz nerviem, jo nav ļāvis sagraut savu valsti. Lai kā tur būtu, viņi sev ražo visu. Viņi nav atkarīgi no tā, ka atnāks kāds klerks un iestāstīs, ka vajag likvidēt cukurrūpniecību, kā tas notika pie mums. Viņiem ir savs cukurs, savas šokolādes konfektes, kuras ir nesalīdzināmi kvalitatīvākas nekā mūsējās. Es no turienes vedu iebiezināto pienu, jo tas ir īsts piens, nevis piena pulvera un palmu eļļas surogātmaisījums. Tas ir tas, kas krīt uz nerviem. Viņi ražo televizorus, ledusskapjus, traktorus un visu citu. Labākajā Minskas pieczvaigžņu hotelī, izņemot liftu, viss pārējais ir ražots Baltkrievijā, ieskaitot Horizont plakanos plazmas televizorus, kuri nedarbojas sliktāk kā man mājās esošais Sony. Otra lieta ir cilvēku noskaņojums. Cilvēki mīl savu prezidentu, mīl savu valsti, un cilvēki ir priecīgi, jo sabiedrība ir sociāli nodrošināta, nav bezdarba, uz ielām nav ubagu, ir pamatīgas sociālas programmas ar domu par valsts un nācijas nākotni. Un cilvēki daudzas stingrās rokas īpatnības ir gatavi pieciest. Viņi uz ielām smaida. Atšķirībā no Maskavas, kur cilvēki ir riktīgi drūmi un mūžīgi norūpējušies par planētas likteni, sliktu laiku un visu pārējo. Runājot par ekonomisko stāvokli, to ļoti labi nosaka uz ielas esošais autoparks. Baltkrievijā tas nav sliktāks kā Rīgā. Viņiem tikai ceļi ir labāki. Tajā brīdī, kad es no Latvijas pārbraucu pāri Baltkrievijas robežai, saprotu, ka braucu kā pa Vāciju un es neiebraukšu nevienā bedrē. Ir daudzi mazie komponenti, kas liecina – tur viss ir kārtībā.

– Tas viss ir jauki, bet cik perspektīvs ir šīs attīstības modelis?

– Jautājums, cik ilgi Lukašenko spēs noturēt savu valsti? Esmu dzirdējis, ka liela daļa tā sauktās politiskās opozīcijas veido cilvēki, kuri mēģināja zagt no valsts kases. Tajā brīdī, kad viņus pieķēra pie rokas, viņi kļuva par politisko opozīciju. No malas to ir grūti pateikt, bet personīgi ticu, ka ļoti liela daļa patiesības tajā varētu būt. Nesaku, ka režīms ir balts un pūkains. Bet tas nav tā, kā to stāsta TV Panorāma. Ko es redzu par Baltkrieviju mūsu masu medijos, tā ir sabiedrības mānīšana. Agri vai vēlu ES sabruks un būs daudzas mazas nacionālas valstis. Kā tā bruks un cik smagi tas būs, grūti prognozēt. Tajā brīdī, kad ES bruks, Baltkrievija būs stabila un spēcīga valsts ar spēcīgu nāciju. Tur šī nācijas ideja ir ļoti pamatīga. Totalitārām valstīm pārmet, ka viņu ziņu raidījumi ir ļoti pozitīvi. Ieslēdzot baltkrievu televīzijas rīta programmu, es no viesnīcas izeju labā garastāvoklī. Man ir iedots foršs noskaņojums, un es gribu kaut ko labu izdarīt.

– Var teikt, ka internets ir miskastu miskaste, bet, palasot tur esošos komentārus, šķiet, ka vislielākās rindas būtu pēc biļetēm Arēnā Rīga, ja tur giljotinētu masu medijos par sliktajiem uztaisītus personāžus.

– Es jau tagad, dodot interviju NRA, vienai sabiedrības daļai esmu nopirkts, angažēts, slikts. Neesmu savējais. Diemžēl interneta vide ar daudzām pozitīvām lietām, bez kurām nebūtu iedomājama mūsu dzīve, ir pārvērtusies par kloāku, kur aug un vairojas cilvēces visliktākas uzvedības un domāšanas baktērijas. Viegli manipulējot ar sabiedrības apziņu, represīva iestāde ar bezatbildīgiem medijiem, piepalīdzot šķietami anonīmam pūlim, jau uztaisa spriedumu par cilvēku pirms tiesas. Faktiski tas ir tiesisku apziņu graujošs un iznīcinošs process. Piemēram, visa šī epopeja ap Vaškeviču. Es šo cilvēku nepazīstu, un man ar viņu nav bijušas nekādas darīšanas. Balstos tikai uz to, ko redzu masu medijos, un uz dzīves pieredzi. Kā tas var būt, ka šo cilvēku gadiem ilgi vaino ļoti smagos noziegumos? Ar viņu saistās spridzināšanas, kurām kabina klāt Latvijas Republikas drošības dienestus – SAB, KNAB, policiju. Ja palasa, tad pilnīga 30. gadu Čikāga. Tur vēl ir kāds neizprotams un pilnīgi murgains vesterns ar Gulbi, kurš ar viltotiem Afganistānas veterāna papīriem roku dzelžos uz Salu tilta lec ārā no bobika Daugavā. Kas notiek? Vaškevičs, būdams augsta ranga valsts amatpersona, intervijā klāsta elles brīnumus. Vistrakākais ir tas, ka šī runāšana ir, bet neseko nekāda reakcija. Un tas ir nepārprotams signāls sabiedrībai – šajā vietā valda anarhija. No otras puses, paziņojumi par draudiem KNAB vadošai personai. Lasot ziņu par šo atentātu, man kā cilvēkam, kas kādreiz profesionāli nodarbojās ar izmeklēšanas lietām, iespiežas acīs tikai viena rinda – portālam pietiek.com no avotiem KNAB neoficiāli ziņo. Kas tur ir par verbālo nesaturēšanu? Darbinieki, kuri plūdina informāciju no ļoti sensitīvas iestādes, tur nedrīkst strādāt. Laukā! Tā visa ir klasificēta informācija. Nost pielaides! Tas ir pilnīgākais ķīselis ar frikadelēm. Nesen skatījos Krievijas televīzijā vienu fragmentu no Medvedeva uzstāšanās par terora aktu Domodedovas lidostā. Pie galda sēž ģenerāļi, kuri kā skolnieki visu burtnīcās čakli pieraksta. Medevedevs šiem bargi jautā – kas notiek, kur ir procesuālie dokumenti? Kas tie par paziņojumiem presei? Jūs esat ar uzplečiem vai strādājat preses izdevumā? Ņečevo piāritsa, nado rabotaķ*. Ja nebūs rezultāta, būsiet brīvi. Tas bija pirms nedēļas, un tagad ir rezultāts. Cilvēki ar ļoti smagiem uzplečiem ir brīvi no darba. Pie mums kā kaut kāds notikums atklājās, tā saite ar kādu speciālo dienestu. Kā tas notiek? Katrai grupai vai ekonomiskajam grupējumam ir savs jumts?

– Pirms pāris gadiem jau sākās runas par mentu kariem.

– Kādi mentu kari? Družiņņiku razborkas**. Tur līdz mentiem ir ļoti tālu. Atkal lielummānija. Bet man kā nodokļu maksātājam ir vienalga, kas ar ko draudzējas. Man nevajag, ka ir divi VID, divi KNAB, divas muitas, divas policijas, divas tiesas un divas prokuratūras. Man nevajag piedzīvot tādu laiku, kad, slimnīcā ienākot, cilvēkam prasītu – ar kādu partiju jūs esiet? Mēs oranžos neārstējam, mēs tikai jaunlaicēnus vai otrādi. Bet bezpartijiskiem vispār – uz blakus sādžu. Tas ir nonsenss. Bet šobrīd sabiedrība ir ārprātā sašķelta.

– Vai tas notiek mērķtiecīgi vai tā nejauši sanācis?

– Tā ir vienkāršāk. Tā ir stulbuma, inerces un idiotisma simbioze. Ir ģeniāla latviešu filma – Vella kalpi. Tur ir izcila epizode, kas raksturo visu šo 20 gadu Latvijas politiku. Ēvalds Valters stāv ar spilventiņu un domā – kam lai atdod Rīgas atslēgas? Kam lai atdodas? Šis kadrs simbolizē atjaunotās Latvijas politiku. Viņi nezina, kam atdoties? 1991. gadā nācija ieguva neatkarību, bet politiķu saujiņa, nonākot pie varas, nezināja, ko ar to varu darīt. Viņi bija priecīgi, ka varēja iniciatīvu un varu atdot Eiropai. Ir taču baigi vienkārši – pārtulkot regulu un pielikt klāt Latvijas Republiku, vēl kādus atribūtus un kaimiņu Jāzepa intereses.

* Nav ko sabiedriskās attiecības taisīt. Jāstrādā.

** Brīvprātīgo kārtības sargu kašķi.

Svarīgākais