Latvenergo valdes priekšsēdētājs Žīgurs: Atbalstīsim tos, kas tērē maz
Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Latvenergo valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs.
– Latvenergo 2010. gada peļņa tika plānota ap 30 miljoniem latu. Taču būšot rekordliela. Kā tas ir sanācis?
Āris Žīgurs: – Tuvākajos mēnešos tā tiks precizēta, bet tā varētu būt ap 40 miljoniem latu. 2010. gadā bija ļoti laba ūdens caurtece Daugavā – gan pavasara palos, gan rudenī, kas ļāva saražot daudz elektroenerģijas, ko veiksmīgi eksportējām ārvalstu tirgos, pārdodot Nord Pool biržā un arī Balt Pool biržā Lietuvā. Izdevās veiksmīgs eksports, jo Skandināvijā bija mazūdens periods, tāpēc Estlink kabelis no Igaunijas uz Somiju visu laiku bija noslogots, un Latvenergo kā šā starpsavienojuma daļu īpašnieks guva ieņēmumus arī no enerģijas tranzīta. Veiksmīgi elektroenerģiju pārdevām arī Lietuvā, kur apturēta Ignalinas AES, bet pašu lietuviešu elektroenerģijas ražotnes nav tik efektīvas, kādas ir Latvijas HES un jaunās Rīgas TEC – ar zemāku pašizmaksu.
Tiesa, nav pamata domāt, ka tā sekmēsies arī nākamgad un aiznākamgad – ilggadējie Daugavas caurteces novērojumi par to neliecina. Līdz ar to, veidojot savas prognozes, tajā skaitā tarifu, jābalstās uz ilggadēji novērotiem caurteces un citiem ekonomikas kritērijiem.
– Tarifu citastarp ietekmē arī gāzes cena. Pērn tā bija lielāka, šogad tai vajadzētu samazināties.
– Tarifu veido elektroenerģijas izmaksas, t.i. – elektroenerģijas cena biržā, nevis konkrētas HES, TEC ražošanas izmaksas. Ražotājs piedāvā elektroenerģiju biržai, un birža aprēķina cenu atkarībā no pieprasījuma un piedāvājuma. Cena katru dienu veidojas cita. Vairumtirgotājs pērk elektroenerģiju biržā, un mazumtirgotājs pārdod to saviem klientiem par fiksētu cenu, un tur varbūt veidojas cenu starpība. Atkarībā no tā, kādi ir rezultāti katram atsevišķam ražotājam, no viņa birža vai nu iepērk, vai neiepērk elektroenerģiju. Ja pieprasījums ir augsts, enerģiju iepērk arī no tiem ražotājiem, kuriem pašizmaksa ir ļoti augsta. Ja pieprasījums ir ļoti zems, tad pirmām kārtām iepērk lētāko enerģiju.
Mēs gaidām, kad Latvijā tiks mainīta elektroenerģijas tirgus likumdošana un Nord Pool biržas darbība izpletīsies arī Latvijā un Lietuvā. Tas varētu būt apmēram gada jautājums.
Tarifa cenu ietekmē arī elektroenerģijas pārvades un sadales jeb elektroenerģijas transporta izmaksas. Vēl viena pozīcija ir starpība starp biržas cenu un cenu, par kādu operators iepērk elektroenerģiju no mazajiem, atbalstāmajiem ražotājiem.
– Ja, kā sakāt, Daugavas caurteces rādītāji varētu nebūt tik labi kā pērn, ka nepieciešamas arī investīcijas, tad uz kā rēķina nodrošinās tikpat lielu, ap 40 miljonu peļņu kā pērn? Uz tarifu palielinājuma?
– Tāpat būs darbība eksporta tirgos. Beidzot arī pēc trīs gadu pūliņiem regulators ir apstiprinājis sadales tīkla tarifus, kā rezultātā Latvenergo meitas kompānija AS Sadales tīkls, domājams, strādās bez zaudējumiem. Iepriekšējos gados zaudējumi bija 11 un pat 20 miljoni latu, kurus nācās subsidēt mātes kompānijai. Ja to vairs nevajadzēs darīt, atbrīvosies resurss investīcijām attīstības projektos, kuru Latvenergo ir daudz. Sadales tīklu tarifs diemžēl pēdējos gados bija nepietiekams, lai realizētu investīcijas sadales tīklos, kas arī rezultējās Latgales krīzē. Nevaram, neinvestējot līdzekļus sadales tīklos, cerēt, ka elektroapgāde būs drošāka.
– Agrāk no Latvenergo peļņas valsts paņēma 15%, vēlāk jau 27%, 2008. gadā – 50%. Bet 2009. gada vasarā valdība lēma visus 100% Latvenergo peļņas ieskaitīt valsts budžetā. Nav pārliecības, ka nauda aizies drošības uzlabošanai.
– Valsts kā uzņēmuma īpašnieks lemj, kā tai attiecīgajā brīdī šķiet pareizi. Var saprast valsti, kas, sākoties krīzei, mēģināja sakasīt budžeta maciņu no dažādiem ieņēmumiem, tajā skaitā – valsts uzņēmumu peļņas. Bet jāapzinās, ka peļņas izņemšana ilgākā laikā nozīmē mazākas investīciju iespējas infrastruktūras sakārtošanā, drošībā, infrastruktūras attīstībā. Tajā brīdī, kad lēma par peļņas atņemšanu, neviens jau nevērtēja, kā tas atsauksies uz elektriskajiem tīkliem.
– Vai valdība nav tieši atbildīga par to, ka pēdējā elektroenerģijas krīze bija tik smaga? Jūs arī izteicāties, ka investīcijas tīklu rekonstrukcijā un attīstībā bija nepietiekamas. Protams, zinām, bija unikāli laika apstākļi, bet vai valsts drīkstēja savākt 100% peļņu un riskēt ar tīklu drošību?
– Latgales krīze bija unikāla dabas parādība, vecie mežziņi tādu neatceras 50 gadu. Sabojātās koksnes apjoms varētu sasniegt apmēram 200 000 kubikmetru. Uz katra koka mazākā zariņa, skujiņas uzkrājās ledus kārta pat 15 mm biezumā, koki gāzās intensīvi, bet mežinieki nevarēja par to pastāstīt ne 1., ne 2. janvārī. Arī enerģētiķi nevarēja pirmajās stundās pateikt, kas tas īsti ir. Atšķirībā no 2005. gada krīzes, kad vētrā viss sagāzās, bet pēc tās varēja sākt elektrolīniju atjaunošanu, šoreiz situācija bija pilnīgi citāda – koki lūza vairāk nekā 10 dienas. Ja pa dienu mums izdevās elektrolīniju attīrīt no kokiem, tad naktī uz tās atkal sagāzās koki, un tā vairākas reizes pēc kārtas. Tas bija kā partizānu karā.
– Bet, ja būtu bijuši līdzekļi investīcijām, vai postījumi nevarēja būt mazāki?
– Protams, tā tas varētu būt! Ja Latvenergo būtu atstāti tie desmiti miljoni, ko izņēma valsts budžetā, ja kilometrs vidējā sprieguma kabeļa līnijas maksā no 12 līdz 30 tūkstošiem latu, var izrēķināt, cik kilometru līnijas mēs būtu varējuši uzbūvēt.
– No vienas puses, Latvenergo ir komerciāls uzņēmums, no otras puses – policija, zemessargi, armija dodas talkā. Vai tomēr Latvenergo nebūtu jābūt savam šādam ekipējumam?
– Arī attīstītajās Eiropas valstīs, piemēram, Spānijā, smago automašīnu vadītāju streika laikā armija veda dzeramo ūdeni cilvēkiem, kam streika dēļ tas nebija pieejams. Bet piekrītu, ka mums pašiem jābūt zināmam daudzumam specializētas tehnikas, ar kuru piekļūt elektrolīnijām visdažādākajos laika apstākļos. Mēs pie tā strādāsim, lai zināms džentlmeņa komplekts mūsu rīcībā būtu, protams, ar mēra izjūtu. Esam jau izlēmuši iegādāties pārdesmit kvadraciklus ar ķēžu dzinējaparātiem, ar kuriem varētu braukt visu gadu. Specializētā tehnika būs jātur arī mūsu līgumpartneriem, energobūvmontāžas firmām, kuras kvalificējas avārijas darbu veikšanai. Nav nopietni, kā tagad, kad krīzes laikā uzrunāju ļoti lielu energobūves firmu ar mītni Rīgā, kuras īpašnieks atsaucīgi atbild, ka var nosūtīt palīgā 15 vīrus ar mikroautobusu. Bet tie šajā situācijā ir kājnieki, labākajā gadījumā ekipēti ar motorzāģi, un viņu pārvietošanās ātrums un darba efektivitāte šādos apstākļos ir ļoti zema.
– Jūsuprāt, jāpalielina arī aizsargjoslu platums?
– Aizsargjoslu ietvaros ir trases zona – zona, kas iztīrīta no kokiem un domāta kā ekspluatācijas josla, pa kuru var pārvietoties ar tehniku. Vidējā sprieguma līnijās tā ir 6,5 metri uz katru pusi no līnijas centra. Šī zona šobrīd ir iztīrīta. Aizsargjosla ir nedaudz plašāka, tur ir ierobežota saimnieciskā darbība, meža ciršana. Pēc 2005. gada vētras Latvenergo caur Ekonomikas ministriju vairākkārt vērsās Saeimā, kā rezultātā izdevās panākt trases zonas paplašināšanu ap 330 kilovoltu līnijām, kas ir augstsprieguma līnijas un veido elektrosistēmas mugurkaulu. Šīs līnijas šajā krīzē necieta nemaz. Tādu pašu iesniegumu iedevām arī par 110 kilovoltu līnijām, diemžēl te lēmums par trases paplatinājumu netika pieņemts. Arī šogad rajonā ap Līvāniem notika divu 110 kilovoltu līniju bojājumi, bija uzgāzušās priedes uz vadiem, kā rezultātā pilsēta 15 stundas palika bez elektroapgādes. Mūsuprāt, noteikti vajadzētu panākt trašu paplašināšanu ap 110 kilovoltu līnijām. Vissmagāk šoreiz cieta 20 kilovoltu līnijas, tāpēc turpināsim diskusijas ar mežu speciālistiem par to, kā šajās zonās uzturēt elektrolīnijas. Skaidrs, ka pašreizējo 13 metru plato trasi paplatināt līdz 40 vai 50 metriem būtu nereāli. Tas nozīmētu tūkstošiem hektāru izciršanu, simtiem tūkstošu kubikmetru koksnes un Latvijas pārvēršanu lidlaukos. Mēs izveidosim programmu nākamajām desmitgadēm ar ilgtermiņa līniju rekonstrukciju kabeļos – pārveidot līnijas uz kabeļiem divos trīs gados nevarēsim, bet tas būs pamazām jādara.
Labprāt arī uzklausīsim mežinieku priekšlikumus, kā līniju aizsargjoslā veidot mežaudzes. Piemēram, ārzemēs šādu līniju zonā audzē zemākus kokus, kokus, kuriem veido vainagu piramīdas veidā. Tur var augt lietaskoki, bet ne 30 metru gari. Šobrīd daudzi meži arī nav retināti, koki izstīdzē un jau ar nelielu sniega devu lūst.
– Daudz runāts par to, vai laikus tika izsludināta ārkārtas situācija – 6. janvārī. Ko deva šis stāvoklis?
– Ārkārtas situācijas izsludināšana mums ļāva brīvāk rīkoties snieglauzēs ap elektrolīnijām. Darbojoties parastajos likuma rāmjos, mēs nevaram privātā mežā ielaist mežizstrādes tehniku, veikt pasūtījumu un gāzt visus kokus pēc kārtas. Mums tomēr bija nepieciešams šis ārkārtas stāvoklis, jo ar roku darbu īsti nevarēja tikt galā, kad koku gāšanās turpinās masveidā.
– Bet vai tas tomēr nebija izsludināts novēloti, tostarp raugoties no cilvēkresursu viedokļa? Dzirdēts, ka Latvenergo darbinieks, kas gāja bojā, strādāja pārslodzes režīmā, kas arī varēja ietekmēt notikušo.
– Es izsaku līdzjūtību bojā gājušā darbinieka radiniekiem. Tas ir bēdīgs notikums. Pašlaik notiek izmeklēšana – kāda bijusi noslodze, kas noticis. Tāpēc nekādus komentārus par to nevēlos sniegt. Par visiem darbiniekiem, tajā skaitā mūsu sadarbības partneriem, kas strādāja Latgales mežos, rūpējāmies iespēju robežās, arī par to, lai viņiem piegādātu siltas pusdienas, lai būtu labas naktsmājas. Diemžēl gāja bojā mūsu darbinieks, un ir vēl citi vairāk vai mazāk cietuši cilvēki, tajā skaitā arī no piesaistītajām brigādēm. Nelaimes gadījumi notiek arī ar apmācītiem cilvēkiem, un tas lieku reizi apliecina to, ka mežā neapmācīti cilvēki nevar iet – arī krīžu vadības komisijā aktualizējās jautājums, vai nevaram piesaistīt bezdarbniekus. Labklājības ministre kategoriski norādīja, ka bezdarbniekus nodarbināt bīstamos darbos nedrīkst.
Domāju, ka krīze tika izsludināta tajā brīdī, kad bija pilnīgi identificēti visi riska faktori, parādības raksturs, un skaidrs, ka ar parastajām metodēm nevar tikt galā.
– Manuprāt, Latvenergo priekšlikums, ka no 1. aprīļa nelielam elektrības patēriņam tiks piemērots līdzšinējais tarifs (8,25 santīmi par kilovatstundu), bet par pārējo elektrības patēriņu 10,74 santīmi, ir cenu diskriminācija. Ja aplūkojam, kas būs ieguvēji un kas būs zaudētāji no jaunā tarifu plāna, tad vislielākie zaudētāji būs trūcīgās ģimenes, kam ir elektriskās plītis. Savukārt ieguvēji būs nekustamo īpašumu spekulanti un tie, kas ir aizbraukuši no Latvijas un savos dzīvokļos uzturas reti. Šai grupai tarifu pieauguma nav. Vai tā ir jauna Latvenergo politika – likt maksāt vairāk tiem, kam ir elektriskās plītis, un atbalstīt tos, kas sapirkušies dzīvokļus un neatrod, kam tos izīrēt?
– Es nepiekrītu interpretācijai, ka uzņēmumā būtu tāda politika, kā jūs to tikko aprakstījāt.
Uzņēmumam ir pilnīgi cita politika! Pašlaik notiek elektroenerģijas tarifu izlīdzināšanās visām patērētāju grupām. Līdz šim saistītie lietotāji – mājsaimniecības un ne tikai mājsaimniecības (jo mājsaimniecības ietvaros notiek arī rūpniecisko ražojumu izstrāde mazos apjomos) – maksāja par elektroenerģiju par 30% mazāk, nekā elektroenerģija maksā brīvajā tirgū jeb maksā lielie lietotāji. Latvijas apstākļos tā ir puse no visa patēriņa. Turpinot šādu praksi, kad mājsaimniecības par elektrību maksā ievērojami mazāku, turklāt fiksētu maksu, mēs riskējam nokļūt konkurences spaidos un konkurences likuma pārkāpuma zonā, jo, saglabājot šādu tarifu, mēs saglabājam slēgtu tirgu citiem iespējamiem elektroenerģijas tirgotajiem. Latvijā viens no aktīviem tirgotajiem ir Igaunijas elektroenerģijas komersants.
Liels elektroenerģijas patēriņš ir ne tikai trūcīgām mājsaimniecībām ar elektriskajām plītīm. Lielajiem patērētājiem ir gan elektriskās plītis, gan mājas apsilde ar elektrību, gan papildu ērtības ar somu pirtīm un elektriski apsildāmiem baseiniem. Šai grupai būs iespēja elektroenerģiju pirkt brīvajā tirgū, un Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kurā mājsaimniecībām šāda iespēja ir.
– Kāpēc šāds skaitlis 1200, no kurienes tas ir iegūts? Vai tiešām tikai baseinu īpašnieki dabūs maksāt vairāk? 100 kilovatu ir ļoti maz. Ja mājsaimniecībā ir elementārās sadzīves lietas – ūdenssūknis, plīts, ledusskapis un veļas mašīna, tad patēriņš būs 400 kilovatstundu un vairāk.
– Statistika ir bezkaislīga un liecina, ka 49% no mūsu klientiem patērē 100 un mazāk kilovatstundu. Jūs taču negribat teikt, ka 49% no visiem dzīvo Īrijā un tie ir dzīvokļi, ko nopirkuši mākleri; tad jau puse no dzīvojamā fonda ir tukša.
– Vai tie 49% ir reālas mājsaimniecības?
– Tās ir reālas mājsaimniecības ar reālu uzskaites mezglu. Vēl ir 29% klientu, kas patērē no 100 līdz 200 kilovatstundām. 49 plus 29 ir trīs ceturtdaļas, un tikai viena ceturtdaļa no klientiem patērē vairāk par 200 kilovatstundām mēnesī, bet 6% mājsaimniecību patērē vairāk nekā 400 kilovatstundu.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"