Otrdiena, 31.janvāris

redeem Tekla, Violeta

Lasi ērtāk format_size
arrow_right_alt Latvijā

Dzimtas stāsts: Gabaliņš no Suitu būru vēstures

Basu muižas magazīna klēts 2021. gada martā © Regīna Mūrniece

Vēsture ir tik neparasta, ka katrs tajā saskata kaut ko citu. Tā ir kā liela puzle, ko var salikt tikai pa maziem gabaliņiem. Pastāstīšu kādu dzimtas stāstu, kas noteikti iederētos arī vēstures grāmatas lappusēs.

“Suitu Būri” - šādu vārdu savienojumu var dzirdēt sarunās ar Kuldīgas novada Gudenieku pagasta Basu ciema iedzīvotājiem. Šie cilvēki ir lepni, ka viņu senči ir ieguvuši savu brīvību, zemi un iespēju kļūt neatkarīgiem no muižas pārvaldes. Pirms vairāk kā 120 gadiem lielākā daļa iedzīvotāju bija piesaistīti muižai. Muižnieka gan nebija, bet kalpi turpināja apstrādāt zemi. Šīs muižas zeme nebija rentabla, tādēļ Krievijā, cara valdībā, 1890. gados izdeva Stolipina zemes reformu, ka valstij piederošās muižas zemes var izdalīt pa viensētām. Tādā veidā valsts gūtu peļņu ar nodokļu palīdzību. Basos uz zemi pieteicās 32 jaunsaimnieki, jaunās ģimenes, kuras dzīvoja pie saimniekiem. Vienīgais noteikums, lai iegūtu zemi, jābūt zirgam un inventāram, lai zemi apstrādātu.

Visi jaunsaimnieki kopīgi nopirka kuļmašīnu, kopā apstrādāja zemi, sēja un audzēja - līdzīgi, ka tas vēlākos gadu desmitos notika kolhozos. Valsts nāca pretī un ļāva cirst kokmateriālus valsts mežos, izmantot būvmateriālus, kas bija pieejami muižā, un pieļāva pat sadalīt muižas ēkas materiālos.

Valsts iecēla pārvaldnieku, kuram uzticēja magazīna klēts pārraudzību. Taču gada beigās par padarīto darbu algu saņemt nebija iespējams, jo pārvaldnieks ienākumus bija piesavinājies sev. Visi jaunsaimnieki sadumpojās un sūtīja pārstāvjus pie valdības ar lūgumu sūtīt mērnieku un piešķirt katram savu zemi. Zemes tika sadalītas ļoti godīgi un pārdomāti. Zemes tikušas lozētas. Pēc tam esot bijusi iespēja sākt māju celtniecību.

“Suitu būru” mājas ”Vickupi” manteļskurstenis 2021.gada martā / Regīna Mūrniece

Tajā pašā laikā vecsaimnieki, sajūtot konkurenci, ienācējiem sākuši kaitēt. Tie dedzinājuši labības klēti, kurā atradusies visu saimniecību raža. Labi, ka Maras muižas baltvāciešu izcelsmes muižnieks bijis tik acīgs un laikus paspējis atjāt un palīdzēt liesmas nodzēst. Tiek stāstīts, ka viņš zinājis uguns vārdus. Apjājis degošajai klētij apkārt un uguns tai pašā brīdī mitējusies. Pēc šī notikuma saimnieki klēti apsargājuši katru nakti.

Tajā laikā Āfrikā norisinājās angļu karš pret vietējo Būru cilti. Būri esot bijuši tik izturīgi un izveicīgi, ka tautās paklīdis teiciens: ”Maza Būru tautiņa sit angļus tā, ka put”. Tāpat vecsaimnieki katrā ballē sākuši strīdus ar jaunsaimniekiem. Tur bez kautiņiem neiztika. Protams, labie vienmēr uzvar. Tā arī vietējie sākuši saukt 32 jaunsaimniekus un viņu ģimenes par “suitu būriem”.

1905. gada revolūcijas laikā daļa jaunsaimnieku, baidoties no “melnās sotņas”, devās uz Čikāgu. Pēc pāris gadiem viņi bija labi nopelnījuši un braukuši atpakaļ uz dzimteni. Tad arī pabeiguši māju celtniecību. Citam tā bijusi koka, citam - mūra ēka. Miera arī tad nebija, jo sākās 1.pasaules karš. Lielākā daļa jaunsaimnieku devās bēgļu gaitās uz Vidzemi un Latgali, taču, tiklīdz bija iespēja, atgriezās.

Šobrīd daudzas no 32 suitu būru mājām stāv pamestas vai ir nojauktas, taču citās joprojām ir dzīvība un skan stāsti par brašajiem “suitu būriem”. “Suitu būri” patiešām izdzīvoja un kļuva par krietniem un labiem saimniekiem. Šo puzles gabalu esmu ielikusi lielajā vēstures puzlē un ceru, ka šie stāsti nezudīs.

Raksts veidots pēc Agneses Mūrnieces, “Suitu būru” pēcteces, stāstījuma.