Barikādes bija nepārprotams manifests; Latvijas pilsoņu prasība atgūt savu zaudēto valsti. Argumenti gan bija mazliet dīvaini – dūmojoši ugunskuri, armatūras caurausti dzelzsbetona bloki, pēc meža vēl smaržojoši baļķi, ar mālzemi aplipuši ČT kāpurnieki, belorusi; ar celtniecības atkritumiem piekrauti ziliņi, gaziki, kamazi un kantora laziki, kas vēl nesen uz Rīgas teātriem kolhozniekus veduši.
Protams, jāpiemin arī pašceptie pīrādziņi, ar mīlestību smērētās sviestmaizes, tēja termosos, brandaviņš blašķītēs (kā nu bez tā janvāra vidū) un, protams, dziesmas, dziesmas... Diez vai šādus argumentus saprastu kāds basks, čečens vai kurds. Tie bija latviešu apliecinājumi vēlmei pēc savas neatkarīgas valsts – vēlmei, kura jau izskatījās mazliet izmocīta diplomātiskos reveransos, tramīgā kušināšanā un pašu bailēs no politiskā falšstarta. Toreiz barikādes veica katalizatora funkcijas, kas mobilizēja procesus ne tikai iekšpolitikā un ārpolitikā, bet arī cilvēku domāšanā.
AP deputāts Odisejs Kostanda: "Šis bija laiks, kas parādīja, ka 40. gads vairs Latvijā neatkārtosies. Toreiz Ulmanis teica – "jūs palieciet savās vietās, es palikšu savā" – un tauta rāmi gaidīja, kas nu būs... 91. gadā izšķirošos lēmumus pieņēma pati tauta."
Tagad bieži dzirdam vārdus, kas izklausītos kā zaimi pirms gadiem divdesmit: eh, zinātu toreiz, kāda būs neatkarīgā Latvija, nebūtu stāvējuši uz barikādēm! Ko lai atbild tiem, kam tagad žults uz mēles, vilšanās sajūtā nomaldījušies ideāli un aizvainojumā deformējusies vērtību sistēma? Bija vai nebija vērts? Kādi ir ieguvumi un zaudējumi? Vai tie ir adekvāti samērojami viens ar otru? Bijušais AP deputāts Andrejs Panteļejevs: "Iespējams, mums patiešām sajukusi vērtību hierarhija, taču pašu galveno tomēr neesam zaudējuši. Barikāžu laiks sniedza atklāsmi, ka brīvība nes sevī arī atbildību. Cilvēki ne vienmēr ir nobrieduši brīvībai tieši tāpēc, ka ne vienmēr ir gatavi atbildībai. Nereti tā ir zināma vilšanās ilūzijās."
Kādreizējais Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētājs (1990–1993) Romualds Ražuks norāda: "Mums tagad ir sava nacionāla valsts. Daudzām tautām nav – kurdiem, čečeniem, kataloniešiem, baskiem... Latviešiem ir liela laime dzīvot savā valstī. Tāpēc bija vērts – lūk, mana atbilde uz jautājumu. Ko esam zaudējuši? Ticību saviem spēkiem un pārliecību. Neesam ieguvuši skaidrību, kā attīstīsim savu valsti."
Zaudējumi
"Zaudējumi, par kuriem parūpējās t. s. LTF varoņi, ir lielāki nekā ieguvumi," skeptiski noskaņota ir vēsturniece Ilga Kreituse. "Cilvēki redzēja, ka ideāli, par kuriem viņi iestājās, tika padarīti par platformu, lai dažiem nodrošinātu veiksmīgu tālāko dzīvi. Teiciens: kaut pastalās, bet brīvi, īstenojās tā, ka dažiem patiešām tika pastalas, bet citiem lakkurpes."
Bijušais AP deputāts Aleksandrs Kiršteins par negatīvo bilanci: "Ne teritoriāli, ne pilsoniski neizdevās atjaunot tādu Latviju, kāda bija pirms Otrā pasaules kara. Valstī palika liela, naidīgi noskaņota cittautiešu masa. Princips vienkāršs: ja latvieši ļauj šeit nepiederošiem uzturēties, bet tie savukārt izrāda necieņu pamattautai, nerunādami valsts valodā, tad viņi nav pelnījuši šeit atrasties. 20 gados neizstrādājām arī vienotu izglītības sistēmu latviešu valodā."
Latvijas faktu direktors, sociologs Aigars Freimanis barikāžu laiku raksturo kā apvērsumu sabiedrības vērtību sistēmā. Pēkšņi izlauzās domas, kas bija pusgadsimtu rūpīgi slēptas, kas it kā nevarēja realizēties, jo tika noliegtas. Valdīja arī ilūzijas, ka pietiek ar ticību, karstu sirdi un dedzīgu pārliecību, lai mainītos pasaule. "Jā, varbūt ir sajūta, ka Latvijas neatkarība nokļuvusi pie mums kā dāvana. Likās taču, ka arī turpmākais nāks tikpat viegli. Bērnībā kopā ar skolas biedru gājām uz tirgu naudu meklēt. Īstenībā tas pasākums vienmēr vainagojās ar panākumiem, jo ikreiz varēja atrast zemē izbirušas kapeikas. Ar tām akurāt pietika, lai nopirktu divus pīrādziņus. Arī Atmodas laiks nedaudz asociējas ar veiksmes meklēšanu. Protams, vērtības bija nesalīdzināmas. Tomēr radās sajūta, ka nezinām, ko ar jauniegūto dārgumu iesākt (var taču visādi izrīkoties)."
Dziedādami, spēlēdami ienaidnieku uzvarēs...
Barikādes bijušas tikai tusiņš, labākajā gadījumā – simbolisks akts, jo pārdesmit minūšu laikā tās varēja nojaukt daži Pleskavas divīzijas tanki vai padomju armijas specvienības Alfa kaujinieki, – šo viedokli galvenokārt atbalsta krieviski vēstošie mediji. A. Freimanis, kas tolaik dežurējis LVU Vēstures un filozofijas fakultātē, atceras: "Bija atbraucis kāds puisis no Azerbaidžānas un stāstīja par asiņainajiem notikumiem Baku, kad 90. gada janvārī pilsētā ielauzās Tulas gaisa desanta divīzijas daļas, izārdot Azerbaidžānas TF aktīvistu celtās barikādes un nogalinot mierīgos iedzīvotājus. Viņš teica, ka mūsu barikādes ir galēji amatieriskas un diletantiskas. Šis cilvēks uz tām skatījās absolūti racionāli un uz papīra zīmēja shēmas, kā nocietinājumi būtu jābūvē, lai noturētos pēc iespējas ilgāk. Taču viņa padomos neviens neklausījās, jo kopnoskaņā dominēja garīgais pacēlums, kas atcēla jebkurus racionālos argumentus. Barikādes kļuva par simbolisku aktu."
A. Panteļejevs uzsver, ka 1991. gada janvāris vēlreiz apliecinājis nevardarbīgās pretošanās morālo spēku, un viņa viedoklim piekrīt arī atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs, AP deputāts Tālavs Jundzis: "Pagājušajā nedēļā atrados kādā pasākumā Itālijā, kur piedalījās daudzi militārie eksperti no visas pasaules. Viņu atzinums bija šāds – ar militāru spēku nevienu nopietnu politisko jautājumu nav iespējams atrisināt. Diplomātiskās sarunas nedod ātru rezultātu, bet tik un tā ir daudz efektīvākas nekā jebkura vardarbība un ieroču lietošana."
A. Kiršteins norāda, ka barikādes nevarēja aizmēzt bez speciālas tehnikas un daudzus tās pārsteidza nesagatavotus, ne tikai Baltijas kara apgabala vadību. "Barikādes pārsteidza arī ārzemju politiķus, demonstrējot kādu uzskatāmu patiesību. Proti, valsts, kuras arsenālā ir milzīgi kodolresursi, tik un tā nevar veikt citas valsts kontroli, ja vien to nevēlas paši iedzīvotāji. Ne ar kādu militāro spēku tā nevar nodrošināt transporta vai komunālo pakalpojumu funkcionēšanu. Latvieši visai pasaulei parādīja, ka nepieņem padomju sistēmu. Redzot, kas notiek, mainījās starptautiskās politikas uzskati. Sākumā šī pozīcija bija pavisam cita: apmierinieties ar daļēju suverenitāti, mēģiniet kaut ko sarunāt ar Kremli... Tautas griba, kas izpaudās barikāžu laikā, pilnībā pārsvītroja idejas par laipošanu."
Eiropas Parlamenta deputāte, kādreizējā LTF domes atbildīgā sekretāre Sandra Kalniete atgādina, ka maz esam vērtējuši, kā Baltijas valstu atbrīvošanās kustība tolaik izskatījās no ārpuses. "Sākotnēji tā nebaudīja simpātijas – gluži otrādi, tikām uzskatīti par nacionālistiem, kas apdraud divas fundamentālas lietas: atbruņošanās procesus un Vācijas atkalapvienošanos. Par pagrieziena punktu kļuva Baltijas ceļš un barikāžu laiks, kad eiropieši uz mums pirmoreiz paskatījās ar simpātijām. Viņi saprata, ka cīnāmies par savu brīvību un esam gatavi par to mirt. Pēc 1991. gada asiņainā janvāra Ārlietu ministrijā vēstules krājās paku pakām – tās pauda atklātas simpātijas, kuras saņēmām no dažādām Eiropas sabiedriskajām organizācijām un individuāliem cilvēkiem. Pēkšņi bijām ieguvuši ļoti daudz sabiedroto. Rietumvalstu līderi saprata, ka vairs nepietiks ar mērenām frāzēm kaut kur puskuluāros, pieņemot likumīgi ievēlētos Latvijas valsts vadītājus."
Mediju loma
Svarīga nozīme objektīvas informācijas izplatīšanā bija gan vietējiem, gan ārzemju medijiem. To lielo lomu uzsver arī A. Kiršteins: "Maskava bija ļoti apjukusi, saprotot, cik operatīvi izplatās informācija. Kaut arī tolaik nebija mobilo telefonu, ar ko filmēt, un nepastāvēja sociālie tīkli internetā, Latvijā strādāja daudz ārzemju korespondentu. Informāciju, ko atspoguļoja pasaules mediji, Kremlis nevarēja ignorēt. Atcerēsimies, ka 90. gadu sākumā Krievija pārdzīvoja labības krīzi un faktiski bija atkarīga no amerikāņu palīdzības. Tāpēc ASV tīri labi varēja manipulēt ar PSRS vadību, kurai bija jāievēro kaut minimāli starptautiskā sabiedrībā pieņemti uzvedības noteikumi."
ASV valdības finansētais Radio Brīvā Eiropa (RBE) spēlēja ievērojamu lomu ne tikai demokrātisku pārmaiņu tuvināšanā Austrumeiropā, bet arī dramatiskajās janvāra dienās, ziņojot pasaulei par Latvijā notiekošo. Jāpaskaidro, ka tolaik RBE analītiķu ziņojumi, par pamatu izmantojot Latvijas korespondentu sagatavotos sižetus, ik dienas nonāca ASV kongresmeņu rīcībā. Viens no radio darbiniekiem, kurš barikāžu laikā koordinēja programmu veidošanu un kontaktu nodrošināšanu ar Latvijas korespondentiem, bija tagadējais Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Liepājas bīskaps Pāvils Brūvers. Lūk, kā viņš vērtē svarīgākos ieguvumus pēc 1991. gada janvāra: "Tautā atmodās dievbijība. Baznīcu durvis bija vaļā, un ļaudis pulcējās pie Dieva vārda. Briesmās cilvēks mācās meklēt patieso palīdzību. Barikāžu notikumi parādīja, ko esam spējīgi izdarīt, ja saredzam jēgpilnu mērķi. Toreiz tā bija neatkarība un tautas pastāvēšana, kas parādīja, ka spējam arī uzupurēties."
"Izbeidziet karnevālu Vecrīgā!"
Iespējams, daudzi jau aizmirsuši, ka pastāvēja arī pretējs viedoklis LTF aicinājumam doties uz barikādēm. Nesaskaņas pastiprināja LR un KPFSR līgums Par starpvalstu attiecību pamatiem, ko naktī no 13. uz 14. janvāri Tallinā parakstīja AP priekšsēdētājs A. Gorbunovs un Krievijas parlamenta spīkeris B. Jeļcins. Vienošanās 3. pants burtiski sadalīja Latvijas patriotus divās nometnēs, un Latvijas Komiteja (Pilsoņu kongresa starpinstitūcija) aicināja neiet uz barikādēm. 19. janvārī laikrakstā Pilsonis (Nr. 3., 1991.) publicists V. Lācis rakstīja: "Izbeidziet karnevālu Vecrīgā un Rīgas centrā, ejiet uz mājām! Taupiet savas dzīvības nākotnes Latvijai, demokrātiskai Latvijai, Latvijas pilsoņu ievēlētās Saeimas likumu vadītai latviskai Latvijai! Neizlejiet savas asinis par velti!"
Šodien 10. Saeimas deputāts V. Lācis savu tābrīža nostāju pamato ar iepriekšminētā starpvalstu līguma 3. pantu: "Tur bija teikts, ka abas puses "uzņemas savstarpējas saistības garantēt personām, kas šā līguma parakstīšanas brīdī dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un KPFSR teritorijā un ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai iegūt Latvijas Republikas pilsonību atbilstoši viņu brīvai gribai". Jā, nu man šāda radikāla nostāja bija, jo šis pants ir politiska pašnāvība. Arī tagad palieku šādās pozīcijās, jo redzēju, cik mīkstčaulīga vara veidojas."
A. Kiršteins stingrās līnijas piekritēju nostāju barikāžu laikā dēvē par "muļķību un tuvredzīgu taktisko kļūdu". "Daži cilvēki domāja, ka iespējams kaut kāds ideālais variants – atbrauks mistiski spēki no Rietumiem un atjaunos 18. novembra Latviju. Uz to cerot, vēl gadiem būtu sēdējuši kopā ar krievu karaspēku." O. Kostanda piebilst, ka toreiz daudzos jautājumos kļūdījās arī LTF vadība. Konsekventāka tā kļuva tikai notikumu attīstības gaitā: "Vēl 90. gada nogalē LTF nebija gatava tik pārliecinošai rīcībai – celt aizsargbūves, aicināt ielās cilvēkus un cīnīties. Līdz tam LTF aicināja uz manifestācijām, izteikt viedokļus, fotografēt vēsturiskās liecības par pretinieku aktivitātēm – nu, kaut kā tā... Kad tauta sāka rīkoties aktīvi, arī LTF vairs nevarēja palikt malā. Barikādes bija noteikts solis uz priekšu arī pašu līderu domāšanā un rīcībā. 21. janvārī AP jau pieņēma būtībā revolucionāru lēmumu par pašaizsardzības spēku veidošanu. Tomēr jau barikāžu laiks iedragāja ticību saviem līderiem. Tie, no kuriem tauta gaidīja noteiktu rīcību, imitēja to. Godmanis braukāja pa barikādēm, stāstot, ka viss ir mierīgi, smago tehniku lai vācot prom un cilvēki braucot mājās. Nekā! Neviens viņam neklausīja. Nelaimīgā kārtā viņš devās uz televīziju tieši 20. janvārī un aicināja doties prom no barikādēm. Godmaņa uzstāšanos pārtrauca paziņojums, ka apšauda Iekšlietu ministriju. Ja būtu bijuši tik dulli un klausītu ārprātīgus rīkojumus, tas, kas neizdevās reakcijas spēkiem Viļņā, būtu izdevies Rīgā. Iespējams, pučistu ugunskurs būtu aizdedzies jau toreiz."
Vai vēlreiz būtu iespējams barikāžu fenomens? Bīskaps P. Brūvers norāda, ka lielākā problēma, ko esam mantojuši, ir barikāžu mentalitāte: "Varoņiem parasti ļoti grūti saskatīt savas kļūdas. Barikāžu varoņi bija nodevušies patētiskajai sajūtai, ka ir gatavi upurēties. Tā līdz pat šai dienai daudzi nespēj saskatīt galveno ienaidnieku paši sevī, nespēj apzināties personīgo atbildību valsts, visas tautas un Dieva priekšā. Barikādes ir beigušās. Sākušies smagie 40 tuksneša gadi, pati grūtākā daļa, kad katram jāpilnveidojas, iespējot saskatīt mērķi dzīvei. Nereti ir vieglāk atdot savu dzīvību nekā dzīvot.