Satiksmes nozare, kas ir viena no svarīgākajām tautsaimniecības jomām, pēc “konservatīvā” Tāla Linkaita ēras beigām nonākusi smagā un neapskaužamā situācijā. Ar milzu zaudējumiem strādā dzelzceļš, gluži kā caurā mucā valsts nauda pazūd nacionālās aviokompānijas glābšanas pasākumos (turklāt bez jebkāda jūtama rezultāta), autoceļu attīstības plāni lielākoties eksistē tikai uz papīra – tā ir tikai daļa no neatliekamajām problēmām, kuras būs jārisina jau nākamajam satiksmes ministram. Kas būtu jādara nekavējoties un vai Nacionālā apvienība ir gatava deleģēt pietiekami spēcīgu un profesionālu ministru, “Neatkarīgā” vaicāja bijušajiem satiksmes ministriem Uldim Augulim, Anrijam Matīsam un Vilim Krištopanam.
Satiksmes ministra amatu kādreiz ieņēmušie politiķi atzina, ka gandrīz vienīgā joma, kurā vērojams kaut vai neliels progress, ir autoceļu attīstība - atsevišķi projekti pamazām tiek ne bez grūtībām, bet tomēr realizēti, piemēram, grandiozā Ķekavas apvedceļa būvniecība. Tomēr arī šajā segmentā darāmā vēl ļoti daudz - Uldis Augulis uzsvēra tieši reģionālo autoceļu nepietiekamo attīstību, savukārt Anrijs Matīss norādīja, ka samērā cerīgais un pietiekami ambiciozais automaģistrālais attīstības plāns gan vieš cerības, tomēr pagaidām tas pastāv vienīgi “uz papīra”, trūkst arī skaidrības par tā finansēšanas avotiem.
Ģeopolitisku iemeslu dēļ arī dzelzceļa transportam jāsaskaras ar vēl lielāku kravu apgrozījuma kritumu nekā pirms Krievijas uzsāktā kara - pēc Ulda Auguļa domām, pārorganizācija notiek ļoti gausi, īpaši vietējo kravu pārcelšanā no autotransporta uz dzelzceļu. Anrijs Matīss atgādināja, ka dzelzceļš joprojām tiek dotēts no valsts un, visticamāk, jau ieguldītie 50 miljoni eiro noteikti nebūs pēdējie, jo tāda īsta plāna kravu plūsmu palielināšanai nav.
Abi bijušie ministri pieminēja arī katastrofālās jukas pasažieru autopārvadājumu jomā, kas vēl nesen bija viens no skaudrākajiem jautājumiem atsevišķos novados - cilvēki fiziski netika ne uz darbu, ne skolu utt. Situācija šobrīd gan esot mazliet uzlabojusies, bet apgalvojumam, ka nu viss ir kārtībā, gan neesot ne mazākā pamata.
“Konservatīvo” braši un skaļi uzsāktā Latvijas ostu “reformēšana” eksministru vērtējumā ir absolūti greizi un neloģiski iesākts process, kas būtu nekavējoties jāaptur un jākoriģē. Anrijs Matīss sacīja, ka “reformas” jēga vispār nav saprotama, turklāt, piemēram, Rīgas ostā šo darbību rezultātā ir radīts pat tiesisks vakuums. “Ja pareizi saprotu, tad likums noteica, ka līdz šā gada beigām Rīgas ostā ir jāizveido kapitālsabiedrība, kas nav izdarīts, lai gan Rīgas pašvaldība bija gatava iesaistīties. Nekas nav līdz galam izdarīts, faktiski esošā pārvalde gada beigās pārstās funkcionēt. Kas būs tālāk?” retoriski vaicāja Matīss.
Skarbāks savos izteikumos bija vēl viens bijušais satiksmes ministrs Vilis Krištopans. “Linkaita greizā ideja, ka ostas pārvaldes vietā tiks veidots uzņēmums X, kas būs tāds kā virsuzņēmējs, kam visas stividorkompānijas maksās, neved nekur, ja neskaita vāji slēpto privatizācijas vēlmi. Līdzšinējai ostu pārvaldei nebija mērķis pelnīt, visus iegūtos līdzekļus tā novirzīja ostas attīstībai. Jaunajā modelī viss būs otrādi - peļņa kļūs par galveno minētā uzņēmuma X mērķi, kas tikai palielināsies, ja tas tiks kotēts biržā, respektīvi, privatizēts,” skaidroja Vilis Krištopans. Tādējādi var rasties situācija, kad stividorkompānijas vairs nevēlēsies maksāt nesamērīgo cenu un aizies uz citām reģiona ostām. “Mēs tādējādi apzināti atteiksimies no faktiski lielākā ekonomikas attīstības dzinējspēka - reeksporta, tas vienkārši nav pieļaujams, tādēļ mēs, kad būsim pie varas, mēģināsim visu mainīt un vērst par labu, ja tas vēl būs iespējams,” sacīja eksministrs.
Visvienotākie bijušie ministri bija vērtējumā par notiekošo ap nacionālo aviokompāniju “airBaltic” - valsts ieguldīto vairāk nekā 340 miljonu eiro atgūšana kļūst arvien nereālāka, turklāt aviokompānijas vadība šobrīd cenšas panākt vēl papildu valsts naudas piesaisti.
Uldis Augulis sacīja, ka objektīvai analīzei viņam trūkstot datu, bet kopumā viss izskatoties ļoti nelāgi. “Visticamāk, būtu nepieciešama Valsts kontroles revīzija, lai noskaidrotu patieso ainu, tajā skaitā gan par augstajām lidojumu cenām, gan atsevišķām mārketinga aktivitātēm,” viņš teica.
“Valsts naudas tālāka ieguldīšana nav pieļaujama, turklāt to liedz arī Eiropas Komisijas lēmumi, kas ir pieejami un izlasāmi latviešu valodā. “air Baltic” vadības centieni tomēr “izsist” vēl kaut ko būtībā tātad ir juridiski neiespējami, bet kā būs praksē, to redzēsim,” uzsvēra Anrijs Matīss. Viņš arī uzskata, ka atrast stratēģisko vai finanšu investoru ar pašreizējiem kompānijas rādītājiem ir praktiski neiespējami - ja nu vienīgi kotējot akcijas biržā, bet arī šādā gadījumā negatīvu lomu noteikti spēlētu jau minētie finanšu rādītāji. Izeju no smagās situācijas bijušais ministrs saskata radikālā uzņēmuma stratēģijas maiņā - piemēram, piedāvājot tālos starptautiskos lidojumus, nevis turpinot cerēt uz bezgalīgu valsts atbalstu.
Vilis Krištopans par “airBaltic” ieguldītās valsts naudas atgūšanu ir galēji kritisks - viņaprāt, tas nav iespējams. “Tas ir rezultāts valdības paļāvībai uz Gausa solījumiem, kā izrādās, tukšiem. Sausais atlikums - 350 miljoni mīnusā, ar līzingā nopirktajām lidmašīnām lido “Lufthansa”, bet mēs, nodokļu maksātāji, par to maksājam. Nu kur nu vēl tālāk. Šobrīd ir skaidrs, ka agri vai vēlu tiks izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija “airBaltic” sakarā, pagaidām vismaz nevajadzētu jau tā dziļo bedri padarīt vēl dziļāku,” uzsvēra Vilis Krištopans.
Visi bijušie satiksmes ministri vismaz vienā jautājumā bija vienisprātis - Martina Gausa darbībai būtu jāliek punkts. Anrijs Matīss sacīja, ka savulaik, pirmās “airBaltic” krīzes laikā, Martins Gauss tiešām vairākas problēmas veiksmīgi atrisināja, tomēr viņa tālākā stratēģija izrādījusies tikai un vienīgi kļūdaina - gan pārlieku straujā kompānijas izplešanās, lidmašīnu bāzes nesamērīga un nepārdomāta palielināšana, akla paļaušanās uz valsts atbalstu novedusi pie atkārtotas “iekrišanas grāvī”, no kura kompānija tikai nesen bija sākusi izkļūt. Nesen no jauna noslēgtais līgums ar Gausu esot kļūda, kompānijai ir nepieciešama vadības maiņa ar jaunu redzējumu. Līdzīgi izteicās arī Vilis Krištopans un Uldis Augulis. Turklāt visi eksministri nepārprotami norādīja, ka pašreizējais Martina Gausa atalgojums jau sen kā vairs neesot adekvāts - neesot normāli, ka faktiski bezdibeņa malā esošas kompānijas valdes priekšsēdētājs, kurš turklāt vistiešākajā veidā ir atbildīgs par nonākšanu šādā situācijā, atalgojumā saņem tikpat, cik, piemēram, jau pieminētās “Lufthansa” valdes priekšsēdētājs. Šī situācija ir jālabo nekavējoties.
Kā viens no kandidātiem uz satiksmes ministra amatu politiskajos kuluāros tiek minēts NA politiķis, bijušais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs. Jāatgādina, ka no iepriekšējās Kariņa valdības viņš tika padzīts, it kā tāpēc, lai “saglabātu stabilitāti” pēc Marijas Golubevas atlaišanas, tomēr daudzi ekonomisko aprindu pārstāvji tolaik neslēpa, ka papildu iemesls šādai Kariņa rīcībai bijusi arī Vitenberga nekompetence un nepietiekamā izglītība.
“Neatkarīgās” uzrunātie bijušie satiksmes ministri par Vitenberga iespējamo nokļūšanu ministra amatā izteicās visai piesardzīgi un “politkorekti”. Vilis Krištopans, piemēram, atzina, ka šo personu vispār nepazīst un tādēļ izteikt vērtējumu nebūtu pareizi, savukārt Augulis un Matīss taktiski norādīja, ka NA spēšot nodrošināt pietiekami labu palīgu komandu, ja Vitenbergs tiešām kļūs par ministru (tādējādi kompensējot viņa iespējamo nekompetenci un neprasmi - nra.lv.). Taču skaidrs, ka nākamā ministra amats ir pārlieku būtisks gan nozarei, gan visas Latvijas ekonomikai, lai tajā iesēdinātu cilvēku, par kura kompetenci ir kaut vai šaubu ēna.
Daudz loģiskāka bijušajiem ministriem šķita jau kādreiz satiksmes ministra posteni ieņēmušā NA politiķa Kaspara Gerharda nominēšana, tomēr pēc valdības veidošanas priekšsarunu vadītāja Krišjāņa Kariņa izteikuma, ka ministra amatu nevarēs ieņemt persona, kas nebūs guvusi vēlētāju atbalstu, var rasties zināmi šķēršļi. Ja nu vienīgi Kariņš beidzot atcerēsies, ka par Ministru prezidentu viņš pats kļuva, “neguvis vēlētāju atbalstu”, vai arī premjera izteiktais “ultimāts” tomēr izrādīsies vien tukša politiska vāvuļošana, kā jau tas ne reizi vien ir bijis.
