Andrejs ŽDANS: Gāzes un elektroenerģijas cenas – tā ir afēra vai liela muļķība

Nav jābūt ekonomistam, lai saprastu: ekonomiskā situācija Latvijā katru dienu arvien pasliktinās. Kāpēc tā notiek? Kas tālāk notiks ar cenām? Vai Latvijas uzņēmumi izdzīvos? Uz šiem jautājumiem atbild Andrejs ŽDANS – Latvijas lielāko ražotāju trijotnē ietilpstošā gaļas pārstrādes uzņēmuma “Forevers” vadītājs.

Inflācija: nopietni un uz ilgu laiku

Pašlaik inflācija valstī pārspēj rekordus. Cenas nemitīgi aug, iedzīvotāji izjūt paniku. Cik ilgi vēl var turpināties šī situācija?

Uzskatu, ka inflācija ir ieradusies pie mums uz ilgu laiku un tas ir nopietni. Iespējams, tā vēl palielināsies.

Inflāciju var nosacīti iedalīt divos tipos. Pirmais saistīts ar ekonomikas un pircēju pieprasījuma izaugsmi, kā dēļ aug cenas. Otrais ir saistīts ar tēriņu palielināšanos. Iemesli: enerģētikas un loģistikas izmaksu pieaugums, darba ražīguma samazināšanās u.c. Pašlaik mums ir darīšana ar otro tipu. Tā ir stagflācija - reta un ļoti nepatīkama parādība, kad inflācija sakrīt ar ekonomisko stagnāciju.

Eiropas Savienības ekonomika pāriet depresijas fāzē un pirmās valstis, kas sajūt šo triecienu, ir valstis ar vāju ekonomiku un zemu darba ražīgumu. Diemžēl Latvija ir viena no tām.

Cenu kāpumu jau ir sajutis katrs valsts iedzīvotājs. Vai šo procesu reāli varētu kaut kā piebremzēt?

Lietas būtība ir tāda, ka cenas aug ne jau Latvijā. Inflācija, ar kuru esam sastapušies, nav iekšēja, tā ir importēta no Eiropas un pasaules ekonomikas.

Ja centrālā banka palielina likmes, tas būtiski to nemazina. Cenas aug nevis pieaugoša pircēju pieprasījuma dēļ, bet izmaksu palielināšanās dēļ, darba ražīguma krituma dēļ, arī tā dēvētās “helikoptera naudas” dēļ, kad naudu drukā, bet preces neražo. Tāpēc pašreizējo situāciju pareizāk būtu raksturot tā: nevis cenas aug, bet nauda zaudē savu vērtību.

Vai valsts varētu kaut kā cīnīties ar šo situāciju?

Valsts spēj ietekmēt nodokļu maksātāju - gan uzņēmumu, gan mājsaimniecību nodokļu bāzi. Samazinātas PVN likmes piemērošana pārtikas produktiem veicinātu pārtikas preču cenu pieauguma palēnināšanos. Tas nesamazinās inflāciju, bet proporcionāli pazeminās pārtikas produktu cenas un sekmēs pārdošanas apjomu palielināšanos.

Piemēri nav tālu jāmeklē. Polijā atcēla PVN pārtikai, kas atraisīja cilvēku rocību. Iedzīvotājiem līdz ar to ir vairāk naudas citiem izdevumiem. Tas nozīmē, ka valstī ir audzis dzīves līmenis, ko nosaka pēc tās ienākumu daļas, ko iedzīvotāji tērē pārtikai.

Pašlaik Latvijas ģimenes pārtikai tērē 23-26 % no ienākumiem. Salīdzinājumam: ASV šiem mērķiem tiek tērēts ap 7 %, Lielbritānijā 9-11 %, Vācijā iedzīvotāji pārtikai tērē vidēji 10-12% no saviem ienākumiem. Izdariet secinājumus paši.

Ko sagaidīt no valdības?

Papildus pārtikas produktu cenu kāpumam, Latvijas iedzīvotājiem šogad jāmaksā nenormālas summas par elektrību un gāzi. Vai, jūsuprāt, pašreizējās enerģijas nesēju cenas var saukt par pamatotām?

Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs, taču man rodas iespaids, ka gāzes un elektrības cenas Eiropā - tā ir kolosāla afēra vai arī liela muļķība.

Nenormāli augstajām gāzes un elektrības cenām nav nekāda ekonomiska vai cita tirgus pamatojuma. Jā, enerģijas nesējiem - naftai, gāzei, elektrībai - bija jākļūst dārgākiem pēc to vērtības krituma 2020. gadā COVID dēļ. Bet ne jau tādos apjomos! Tie ir vienkārši astronomiski cipari: ja pērnajā augustā Forevers rēķins par gāzi un elektrību bija 79864 eiro, tad augustā tas jau ir aplielinājies līdz 316 810 eiro.

Parasti enerģijas nesēji kļūst dārgāki vai lētāki proporcionāli. Bet šobrīd nav runa ne par kādām saprātīgām proporcijām. Naftas cena pasaulē samazinās un nu tā jau atrodas savas vērtības normālajās vēsturiskajās robežās - 2012.-2014. gada līmenī, taču gāzes un elektrības cenas joprojām pieaug. Manā skatījumā, tā ir nevis tirgus cenu veidošanās, bet gan spekulāciju rezultāts.

Vēl jo vairāk, nav nekādas noteiktības, vai ziemā vispār būs gāze un, ja arī būs, tad par kādu cenu. Vai jūsu uzņēmumam ir stratēģija darbam gāzes deficīta un jauno enerģijas nesēju cenu apstākļos?

Šāda plāna mums nav. Ne jau tāpēc, ka mēs negribētu to izstrādāt. Vienkārši tam ir vajadzīgas lielas investīcijas un laiks. Tehniskā risinājuma izstrādei būs vajadzīgi 3-6 mēneši. Projektam un dažādām saskaņošanām paies vēl 3 līdz 10 mēneši. Aprīkojuma piegāde prasīs papildu 7-12 mēnešus. Montāža un nodošana ekspluatācijā - vēl dažus mēnešus...

Esam aprēķinājuši: uzņēmumam jāiegulda 0,7-1,2 miljoni eiro, lai iegūtu rezultātu pēc 2-2,5 gadiem. Bet kas var zināt vai prognozēt, kas notiks ar gāzi pēc 2-2,5 gadiem un vai šie ieguldījumi ir patiešām nepieciešami?

Taču sliktākais scenārijs, protams, ir gāzes neesamība. Šajā gadījumā ekonomiku sagaida pilnīgs sabrukums. Pat, ja atradīsim kādu risinājumu, nebūs kam pārdot mūsu produkciju. Ja nebūs gāzes, tiks apturēta uzņēmumu darbība. Cilvēkiem nebūs ne darba, ne naudas. Piedevām, tiks traucēta izejvielu un materiālu piegāde.

Enerģētiskā drošība un stratēģija kontekstā ar enerģijas nesējiem - tas nav uzņēmēju līmenis, tas ir valdības līmenis. Sauklis “slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās” pašlaik nav pieļaujams. Valdībai jānodrošina uzņēmējiem rīcības plāns - saprotams, skaidrs, konkrēts un uz pārskatāmu termiņu. Vismaz nākamajiem 3-5 gadiem.

Piesardzīgs optimisms

Vai Latvijas uzņēmumi šādos apstākļos izdzīvos?

Pērn strādājām bez peļņas, precīzāk sakot, peļņa bija, taču ļoti minimāla. Ņemot vērā inflāciju un alternatīvo kapitāla izmantošanu, to var definēt kā zaudējumus. Ar nenormāli augstu gāzes cenu šobrīd tiekam galā, kompensējot to uz produkcijas cenu un peļņas rēķina.

No valsts neesam saņēmuši nevienu pašu centu - ne COVID izraisītās krīzes, ne enerģētiskās krīzes laikā. Un tikai pateicoties tam, ka bijām gatavojušies ekonomiskajai stagnācijai, bijām laicīgi sagatavojuši finanšu drošības spilvenu. Ja nebūtu to izdarījuši, šobrīd uzņēmums piedzīvotu pamatīgas grūtības.

Pieļauju, ka ne visi mūsu nozares pārstāvji izdzīvos šādos apstākļos. Dažs labs būs spiests iziet no tirgus.

Un tomēr es skatos nākotnē ar piesardzīgu optimismu. Krīzes apstākļos uzņēmumi parasti samazinās, jeb regresē, atsakoties no nerentablām darbībām un procesiem, daļa izstājas no tirgus, savukārt, citi piedzīvo izaugsmi. Mums tam ir visi priekšnosacījumi: pieejamas cenas, laba produkcijas kvalitāte un spēcīga vadības komanda. Šogad plānotais Forevers apgrozījums sasniegs 56-57 miljonus eiro. Mēs regulāri strādājam pie jauniem produktiem, turklāt, ir daudz plānu, kas ir tieši saistīti ar ieguldījumiem ražošanā.

Kas ir vajadzīgs, lai palielinātu investīcijas?

Vairākkārt esmu teicis, ka mūsu nozarē ir investīciju deficīts. Ja nozare neieguldīs līdzekļus savā attīstībā, pēc 5-10 gadiem Latvijas iedzīvotāji ēdīs tikai Polijas, Igaunijas vai Lietuvas gaļas izstrādājumus.

Šogad Forevers investīcijas sasniegs 0,8-0,9 miljonus eiro. Patiesībā tas ir ļoti maz, minētās investīcijas orientētas uz nolietoto pamatlīdzekļu atjaunošanu. Mēs gan vēlētos ieguldīt daudz vairāk, taču investīciju klimata pasliktināšanās no tā attur.

Vienkāršākais un ātrākais veids, kā samazināt riskus investoriem, būtu būvniecības un aprīkojuma iegādes dotāciju pieejamība. Bez tām mēs neuzņemsimies ieguldīt vairāk par nolietoto pamatlīdzekļu atjaunošanu. Ilgtermiņa investīcijām ir vajadzīga arī skaidrība un nākotnes redzējums turpmākiem 5-15 gadiem no valdības puses. Kas notiks ar enerģijas nesējiem, inflāciju, ekonomiku, demogrāfiju, izglītību, nodokļiem? Kāda ir valsts attīstības stratēģija?

Patlaban strādājam pie nākamā gada investīciju plāna, kur investīcijas plānotas aptuveni 0,5 - 2 milj. apjomā. Investīciju apjoms ir tieši atkarīgs no riskiem un investīciju klimata, kas ietver prognozējamu uzņēmējdarbības vidi, zemu korupcijas līmeni, saprātīgu nodokļu slodzi, kvalitatīvu valsts institūciju darbu un prognozējamu likumdošanu.

Valdībai jāstimulē ilgtermiņa investīcijas Latvijā. Tas ir vienīgais veids, kā saglabāt un palielināt nodokļu bāzi, nodrošinot iedzīvotājiem darbavietas un pienācīgu dzīves līmeni.

APMAKSĀTA REKLĀMA