Jau pirms diviem gadiem mikologs Arnolds Amoliņš atklāja jaunu bērzlapi, kam deva Latvijas vārdu, tomēr sēne joprojām nav atrodama nevienā grāmatā vai žurnālā. Iespējams, tikai nākamā gada pavasarī tās plašāku aprakstu publicēs Latvijas Dabas muzeja (LDM) jubilejai veltītā izdevumā.
Pirmo reizi jauno bērzlapi pētnieks pamanīja 2007. gadā LDM sēņu izstādē. "Katru gadu es dodos palīgā muzejam sašķirot bērzlapes pa to tipiem. Lielāko daļu es atšķiru, uz tām vienkārši paskatoties. Sākumā nodomāju, ka tā ir dzeltenā bērzlape, bet, apskatot tuvāk, pamanīju, ka micīte ir gaišākā krāsā, un paņēmu to uz mājām papētīt," stāsta A. Amoliņš.
Vēlāk izrādījās, ka sēne līdzinās medussmaržas bērzlapei un tās apraksts nekur nav atrodams. Jauna suga tā nebija, jo atšķīrās tikai dažas pazīmes. (Mikologi sēnes, kas no kāda tipa atšķiras tikai nedaudz, sauc par varietāti.) Nākamo tādu pašu bērzlapi A. Amoliņš atrada, šķirojot sēnes 2008. gada izstādei. Tā kā tuvojās Latvijas 90. gadadiena, tai tika dots Latvijas vārds.
Pašlaik tiek gatavots apraksts, ko publicēs LDM 165. jubilejai veltītā izdevumā. LDM direktores vietniece zinātniskajā darbā Guna Bagrade norāda: ja pietiks līdzekļu, to izdos nākamā gada sākumā.
A. Amoliņš bērzlapes pēta jau 30 gadu. Viņš stāsta, ka aizraušanās ar sēnēm sākusies nepieciešamības, bet vēlāk arī lepnuma dēļ. Viršu ziedēšanas laikā A. Amoliņš devies ganīt bites. Tās bieži lidojušas uz vietām, kur ar mašīnu piekļūt nevar un kur tuvumā nav veikala. Tā kā pārtiku piegādāt nevarēja, bija jāiztiek ar to, kas atrodams mežā.
"Beku nebija daudz, tāpēc sāku lasīt bērzlapes," stāsta A. Amoliņš. Noteikt, kuras bērzlapes var ēst nevārītas, bijis vienkārši – ja svaigai sēnei garša ir maiga, to var ēst nepagatavotu, bet sīvās jāvāra. Ja sīvas ir tikai lapiņas, bērzlape jānoplaucē, norāda pētnieks.
Pēc tam par sēnēm radusies interese. Sēņu izstādē A. Amoliņš ievērojis kādu bērzlapi, kas nosaukta par plankumaino, bet pēc garšas bijusi sīva, lai arī tādai tai nevajadzētu būt. Pētnieks izstādes vadītājai teicis, ka sēnei pielikts nepareizs nosaukums. Uz aizrādījumu saņemts jautājums, vai tad sēņu pazinējs var noteikt, kāds ir īstais bērzlapes nosaukums. Nu A. Amoliņa lepnums bijis aizskarts, un radusies interese arī par sīvajām.
30 gadu laikā pētnieks ieguvis plašas zināšanas par sēnēm un atklājis aptuveni 50 dažādu sugu sēņu varietāšu, apzinājis aptuveni 100 Latvijā līdz tam neatrastas sēņu sugas. Iemantotas arī praktiskas zināšanas. Piemēram, kad gaisa temperatūra nokrītas zem septiņiem grādiem, lielākā daļa sēņu pārstāj augt. Tomēr ir arī tādas, kas aug pat ziemā. Viena no tām ir ēdamā ziemas celmene, kas sastopama pat Rīgas centra parkos, īpaši Pilsētas kanāla malā.
***
BĒRZLAPE LATVIJA
- Pēc izskata līdzinās dzeltenajai bērzlapei, tikai cepurītes krāsa nedaudz atšķiras. Tā ir 3–7 centimetrus plata, plakani vai sekli izliekta, bāli dzeltena vai olīvdzeltena.
- No medussmaržas bērzlapes atšķiras ar cepurītes krāsu, smaržu, trauslu mīkstumu, mazām sporām un citām tikai mikroskopā saskatāmām iezīmēm.