Mazais daugavpilietis Aleksandrs piedzima ar dzirdes problēmām un pusotra gada vecumā tika operēts Latvijas Bērnu dzirdes centrā (LBDzC), taču dzirdēt un modulēt skaņas sācis tikai četru gadu vecumā, pateicoties mātes neatlaidībai.
Gandrīz pirms gada Sanktpēterburgas zinātniski pētnieciskajā ausu, kakla, deguna un runas institūtā veikta diagnostika un pārprogrammēts dzirdes implants, kas beidzot devis pozitīvus rezultātus.
Minētais līdzinātos aizkustinošam Ziemassvētku stāstam, ja vien spilgti un sāpīgi neatklātu trūkumus Latvijas veselības aprūpē. Vairāk nekā divi no Aleksandra dzīves pirmajiem gadiem, kas bērna attīstībai ir ļoti nozīmīgi, līdzinājušies murgam.
Aleksandra mamma Silvija Brice atzīst – beidzot ir cerība, ka viss būs labi. Tagad sirds ir mierīgāka, jo darījusi visu, kas bijis viņas spēkos, lai savam vienīgajam bērnam palīdzētu. Silvija stāsta, ka kopš dēla pirmās operācijas dzīvo stresā, bet ievērojamus uzlabojumus bērna veselībai devuši Sanktpēterburgas speciālisti, pilnībā pārprogrammējot dzirdes implantu. Jau pēc pirmā brauciena uz Krieviju Aleksis pilnībā pārvērties. "Kā diena pret nakti," secinājis surdopedagogs Daugavpilī. Tagad zēns kļuvis mierīgāks, daudz vairāk smaida, turklāt labprāt dodas uz bērnudārzu, kur bērnu vidū jūtas kā zivs ūdenī. Kopā ar citiem bērniem zēns sācis rāmi rotaļāties, klausīties, saprast teikto un izrunāt pirmos vārdus. Pirmā valoda gan viņam būs krievu, taču par to Silvija neraizējas, galvenais, lai Aleksis vispār sāktu runāt.
Pateicoties cilvēku un Daugavpils pilsētas domes atsaucībai, vajadzīgā naudas summa šā gada sākumā tika savākta, un ģimene no 25. februāra līdz 5. martam apmeklēja ārstniecības un rehabilitācijas kursu Sanktpēterburgas zinātniski pētnieciskajā ausu, kakla, deguna un runas institūtā.
Izrakstā no medicīniskajiem dokumentiem konstatēts: "Pēc procesora noregulēšanas bērns nepiespiesti reaģē uz apkārtējām skaņām un balsi runas skaļumā." Ārsti atzinuši, ka bērns pirmajos gados pēc implanta ieoperēšanas guvis traumu, dzīvojot pastāvīgā stresā, jo dzirdes implants nebija kvalitatīvi noregulēts. Balsu un skaņu vietā puisēnam galvā nemitīgi skanējis troksnis, kas bērnu padarījis nervozu un pat agresīvu. Alekša izjūtas ārsti raksturojuši kā pastāvīgu atrašanos uz dūcošas lidmašīnas trapa. Tajā pašā laikā no bērna tika prasīta adekvāta uzvedība un līdzdalība. Puisēns nepieņēmis neko svešu, sācis baidīties no lielām ēkām.
"Kā bērna nervu sistēma to varēja izturēt? Bet, vai izturēja, to rādīs laiks," pēc pārbaudes bildis audiologs minētajā institūtā Sanktpēterburgā. Tur konstatēts, ka darbojušās tikai divas trešdaļas jeb 8 no 12 dzirdes implanta elektrodiem.
Palīdzību meklē ārzemēs
Zēna māte stāsta, ka Aleksandrs bija ļoti gaidīts bērns, arī grūtniecība noritējusi labi, taču dzemdību laikā radušies sarežģījumi (16–18 stundas bezūdens periods un augļa hipoksija, nabassaite ap kaklu), kas visdrīzāk arī kļuva par iemeslu viņa problēmām. Aleksim augot, Silvija sākusi apjaust, ka dēls viņu nedzird, līdz devusies uz LBDzC, kur deviņu mēnešu vecumā Aleksim noteikta diagnoze – piektās pakāpes vājdzirdība jeb pilnīgs kurlums. Pusotra gada vecumā puisītim Stradiņa klīniskajā slimnīcā ieoperēts kohleārais dzirdes implants. Kad mēnesi pēc operācijas dzirdes implants pieslēgts, tā aktivizēšanas laikā bērns sācis kliegt, brēkt un raut nost iekārtas vadus. Mediķi mierinājuši, ka tā gadoties, jo bērnam jaunas izjūtas. Līdzīgi Alekss reaģējis ikreiz, kad lietots dzirdes implants. Tiekoties ar ārstiem atkārtoti, S. Brice teikusi, ka nespiedīs bērnu to lietot, jo mātei bijis viņa žēl. "Es jutu, ka manam bērnam ar šo implantu ir slikti, taču man tika iegalvots, ka zēna reakcija ir normāla, jo tā varot būt, kamēr adoptējas dzirdes nervs, kamēr jaunas izjūtas. Aleksis periodiski implanta ārējo daļu rāva nost, stāsta Sivija. Pēc operācijas pagājis pirmais gads, kas bijis stresa un diskomforta pilns bērnam un mātei. Turklāt nav bijis nekādu uzlabojumu.
Kad zēns jau otro gadu nereaģēja uz skaņām un arī pats neizdvesa nevienu artikulētu skaņu, speciālisti izteikuši dažādus minējumus, taču neviens nav atzinis, ka vaina varētu būt arī pašā iekārtā. Tomēr Silvija nepadevās un iespējas palīdzēt dēlam izmisīgi meklēja pati. Pirms diviem gadiem Rīgā satikusi austriešu firmas Med el Medikal Electronics speciālistu Mihaelu Morgneru, viņa ar ziedotāju atbalstu kopā ar Aleksi devās uz Austriju, kur zēnam vēlreiz noskaņoja dzirdes aparātu. Aleksis sāka reaģēt uz trokšņiem, bet ne vairāk. Pērn Silvija Rīgā satikusi Sanktpēterburgas zinātniski pētnieciskā ausu, kakla, deguna un runas institūta profesori Innu Koroļovu. Profesore aicinājusi doties uz Sanktpēterburgu un veikt pilnīgu izmeklēšanu. Pēc ārvalstīs veiktajām pārbaudēm S. Bricei nācies secināt, ka LBDzC mediķiem trūkst zināšanu un pieredzes par kohleāro dzirdes implantu lietošanu. Sanktpēterburgas speciālists V. Pudovs S. Bricei atzinis, ja implants nepareizi noprogrammēts, tam ir nulles vērtība.
Ar triju gadu nokavēšanos
2010. gada 26. aprīlī S. Brice nosūtījusi iesniegumu LR Veselības ministrijas Veselības inspekcijai, kurā izteikusi neapmierinātību ar viņas dēlam sniegto veselības aprūpi LBDzC. Taču S. Brice saņēmusi 22. jūlijā izsūtītu inspekcijas lēmumu ar atteikumu uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību. Lēmumā minēts, ka inspekcija izskatījusi iesniegumā minētos faktus, kā arī ārste eksperte, sertificēta otorinolaringoloģe Gunta Vītoliņa no 26. aprīļa līdz 21. jūlijam veikusi ekspertīzi, kuras procesā pieprasīti ārstu paskaidrojumi. Gan LBDzC speciālisti, gan Veselības inspekcijas eksperte 2010. gada 22. jūlija lēmumā konstatē, ka bērns gan divu gadu vecumā, gan divu gadu un 11 mēnešu, gan triju un vēl četru gadu vecumā "izrunā atsevišķas skaņas pēc mātes vārdiem", nevis pēc speciālistu novērojumiem.
"Tas bija regress, nevis progress," sarūgtināta atceras zēna māte. Mediķi rakstiski devuši norādījumus regulāri lietot implantu un veikt bērna aprūpi, papildus rekomendējot psihiatra konsultāciju, stāsta mazā Alekša māte. Viņa uz pašmāju speciālistiem vairs nepaļāvās un meklēja palīdzību ārzemēs. Vēlāk Polijā zēnu nesteidzīgi iztestēja gan psihologs, gan psihiatrs, atzīstot, ka Aleksandram nepiemīt psihiskās attīstības aizture.
"Polijā deva apziņu, ka man ir normāls bērns. Tur izgāju no ārsta kabineta ar nesabradātu pašcieņu. Te centās panākt tādas diagnozes uzstādīšanu, ar ko mans bērns būtu norakstīts," uzskata S. Brice. "Tas, ko Latvijā vajadzēja konstatēt jau 2007. gada jūnijā, konstatēts tikai 2010. gada februārī Sanktpēterburgā. Ja nebūtu aktīvi rīkojusies, vai saprotat, kāda nākotne Latvijā tika gatavota manam bērnam?" apbēdināta jautā S. Brice.
"Es jūtu, ka mans bērns ir mīlēts un vajadzīgs," aizkustināta saka Silvija. Abiem ar dēlu minēto klīniku Sanktpēterburgā nācies apmeklēt jau divreiz. Tur Silvijai izdevies satikt Austrijas firmas Med el Medikal Electronics pārstāvi, kurš piedāvāja uz firmas rēķina veikt atkārtotu operāciju. Turklāt Krievijas speciālisti ir gatavi uzņemties operēšanu, taču pagaidām nesteidzina to darīt, jo puisēnam nepieciešams aprast ar jaunajām izjūtām, lai nenodarītu vēl vienu psiholoģisku traumu. Visdrīzāk būšot jāpagaida pāris gadu vai pat ilgāk.
***
UZZIŅAI
Tie kuri vēlas palīdzēt mazajam Aleksandram, ziedojumus var pārskaitīt kontā: Swedbank; LV 95 HABA 0551025047490; p.k. 250871–12153.
