Gan mācīt, gan palīdzēt

"Gadījumi ir dažādi – gan pozitīvi, gan negatīvi," apgalvo Rojas novada sociālā dienesta vadītāja Lāsma Ķirse. Viņa uzskata, ka treknie gadi ļoti sabojāja cilvēkus – ja naudu iztērētu pareizi, situācija būtu labāka.

Daudzi trūcīgie jau tā nelielos ienākumus tērējot cigaretēm, alkoholam, gataviem pusfabrikātiem – precēm, kas nav pirmās nepieciešamības. "Bet tas ir mūsu sociālais darbs – mācīt," stāsta L. Ķirse.

"Rīgā cilvēki ir vairāk nekaunīgi. Ārpus tās viņi priecājas, ka atved kaut ko. Bija gadījums, kad mums piezvanīja ģimene un veica pasūtījumu – viņiem vajagot vistu, gaļas konservus un kaut ko liekamu uz maizes," stāsta Matīss Barkovskis no labdarības biedrības Eurika. Viņi ģimenei vairs nepalīdz.

Kāpēc strādāt – labāk paprasīt

Preiļu novada Pelēču pagasta pārvaldes sociālā darbiniece Silvija Šņepste Neatkarīgajai stāsta par gadījumu, kad vietējā ģimene esot bijusi neapmierināta ar pieciem kilogramiem makaronu. "Nesaprotu – varbūt mums tos vajadzēja vēl speciāli uzšmorēt?" viņa ir sašutusi. Sociālā darbiniece uzskata, ka arī pašiem trūcīgajiem kaut kas jādara – jātīra un jākopj sev apkārt, jāstrādā – tas, ko dara visi. Ģimene, kura dzīvo meža vidū, pagājušajā ziemā par kurināmo esot izmantojuši malkas šķūnīti, kamēr tas nodedzināts. L. Ķirse domā, ka veidojas patērētāju slānis, kuri paļaujas tikai uz citiem. Būtu nepieciešams iemācīt ģimenēm, it īpaši jaunajām, ka savā zemes pleķītī var iestādīt gan ogulājus, lai būtu ogas ievārījumam, gan kartupeļus un dārzeņus.

Neprot vienkāršas lietas

Bet sociālo pabalstu nedrīkst likt atstrādāt, kaut gan, piemēram, dārzu iekopšana būtu labs risinājums. "Daudzi neprot vienkāršas lietas – kaut vai pagatavot maltīti no Eiropas paku [tajā ietilpst četrgraudu un auzu pārslas, griķi, pankūku milti un vājpiena pulveris] satura," atklāj L. Ķirse.

Liela problēmgrupa esot arī vīrieši darba spējīgajā vecumā. Daudzi ir apjukuši, ieslīguši depresijā vai kaunas saņemt pārtikas pakas. "Ir jāpalīdz tikt pāri šai robežai, un te var palīdzēt sabiedriskās organizācijas, sociālie darbinieki, kā arī ikviens cilvēks, kas ir blakus," domā L. Ķirse. Arī M. Barkovskis, kurš ikdienā kopā ar brāli palīdz ģimenēm visā Latvijā, stāsta, ka daudzi cilvēki ir izmisumā. "Ir vairākas ģimenes, kurās tēvi ir pakārušies, jo nespēj atrisināt samilzušās problēmas," atklāj M. Barkovskis.

Ar maziem līdzekļiem, bet izdzīvo

Citādi ir Ivetai no Preiļiem, kura audzina sešus bērnus. Lāsmai ir 12, Līgai 11, Jānim 10, Beātei 7, Matīsam 3 gadi, bet Raivim 3 mēneši. Septiņu cilvēku ģimenei mēnesī jāizdzīvo ar 250 latiem – katram nepilni 36 lati. Ienākumi ir bērnu pabalsts un alimenti, ko maksā valsts, Iveta pati saņem naudu par invaliditāti. Kopš augusta ģimenei piešķirts sociālais dzīvoklis.

Sieviete ir priecīga un pateicīga visiem, kas palīdz. Iveta gaida ziemu – gurķi, kabači un sēnes jau sagatavotas, arī malka sarūpēta. "Dzīvē skatos ar pozitīvismu, ka būs man kādreiz labāk, lai arī cik grūti klājies. Ja ar mīlestību audzina bērnus, tad vēlāk tas nāks atpakaļ," ar optimismu saka Iveta. Pirmā meita piedzima, kad Ivetai bija 19 gadu, tāpēc viņa vidējo izglītību tā arī nav ieguvusi. To izdarīt ir sievietes sapnis, jo viņa uzskata, ka mācīties nekad nav par vēlu. Diemžēl bērnu dēļ neesot izdevies iekārtoties darbā. "Kad pārrunās pasaku, ka mājās ir seši bērni, tā uzreiz saka: nē – redz, sākšot slimot, nebūšot kas strādā. Lai arī saku, ka man ir mamma, kas bērnus pieskatīs," ir noskumusi Iveta.

Apņēmīgajai sievietei neesot paveicies ar vīriešiem. Tēvi tikai bioloģiski – Iveta ir gan mātes, gan tēva vietā. "Protams, dažreiz ir grūti, bet esmu iemācījusies ar visu tikt galā – pat skapjus taisu. Zinu, ka varu paļauties tikai pati uz sevi," apgalvo Iveta.

***

TRŪCĪGĀS PERSONAS

2010. gada sākumā 103 093 cilvēki

2010. gada septembrī 180 777 cilvēki