Atvadu vārdi Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda mecenātam Ivaram Strautiņam

Vēl pirms mēneša mēs tikāmies apspriedē pie Ekonomikas ministra un rosinājām ministriju sniegt mērķtiecīgu valsts atbalstu zinātnes un tehnoloģiju inovāciju platformas veidošanai peļņas spējīgu ražošanas nozaru attīstīšanai. Sarunas beigās Ivars Strautiņš pasniedza ministram savu īpašo dāvanu – grāmatas “Latvju raksti” trīs sējumu atkārtoto izdevumu. Šī doma – kā valsti padarīt bagātu, kā zinātnei un rūpniecībai nest peļņu valsts budžetā, un kā veidot stipru un pārtikušu Latviju – kopš dzimšanas ir bijusi Ivara Strautiņa dzīves vadmotīvs.

Rīdzinieka Ivara Strautiņa dzīve kopš dzimšanas 1942. gada 2. jūlijā ir bijusi saistīta ar Latvijas galvaspilsētu, kuras dotās izglītības iespējas viņš izmantoja darbam liela mēroga pārtikas nozares un tirdzniecības uzņēmumos. Viņa organizatora dotības un prasme tuvināt cilvēkus kopīgu mērķu sasniegšanai bija izšķirošas Trešās atmodas laikā, kad Latvijas tautsaimniecībā sāka atdzimt tirgus ekonomikas pamati un veidojās jauna tipa kooperācijas kustība. Atrodoties šo procesu vadības aktīvo līderu pozīcijās 1985. gadā Ivars Strautiņš tiek ievēlēts par Latvijas Kooperatoru Centrālās Savienības “Turība” reorganizētās Patērētāju biedrību savienības valdes priekšsēdētāju.

No turienes Ivara Strautiņa tautsaimnieka un saimnieciskās dzīves organizatora talants M. Gorbačova iniciētās “pārbūves” laikā ieveda viņu kopā ar Jāni Pēteru, Andreju Cīruli, Marinu Kosteņecku, Džemmu Skulmi, Viktoru Avotiņu PSRS tautas deputātu rindās, lai kopā ar vairākiem citiem 1990. gada martā parakstītajā vēstulē PSRS Tautas deputātu kongresa prezidijam iekļautu šādas rindas: “Mēs, apakšā parakstījušies PSRS tautas deputāti no Latvijas PSR, ierosinām, lai vienlaikus tiktu izskatīts arī jautājums par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu”. Ivars Strautiņš bija konsekvents Latvijas neatkarības atgūšanas kursa aizstāvis. To apliecināja viņa organizatoriskā rīcība janvāra barikāžu laikā mobilizējot kooperatorus visos Latvijas rajonos, lai nodrošinātu barikāžu dalībniekus un tautfrontiešus ar pārtiku un telpām. Nav aizmirstama Ivara Strautiņa pārliecības pilnā nostāja, kas pausta demokrātijas attīstībai kritiskajā 1991. gada rudenī vēstulē M. Gorbačovam: “ Mēs, 1989. gadā Latvijā ievēlētie PSRS tautas deputāti, vēršamies pie Jums ar ierosinājumu bez vilcināšanās izdot prezidenta dekrētu par Latvijas Republikas — pilntiesīga starptautisko tiesību subjekta līdz 1940. gadam — valstiskās neatkarības atzīšanu”.

Atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā Ivara Strautiņa nemierīgajam raksturam radās daudz iespēju iesaistīties jaunu iniciatīvu veidošanā. Kā Latvijas Kooperatoru Centrālās Savienības “Turība” valdes priekšsēdētājs viņš 1993. gadā piedalījās “Turības” mācību centra vēlāk Biznesa augstskolas “Turība” dibināšanā. Jaunlatvieša un ekonomista Krišjāņa Valdemāra idejas un personiskais piemērs bija Ivara Strautiņa paraugs. Par to ik dienas atgādināja vitrāža ar leģendārā tautsaimnieka attēlu LKCS “Turība” nama kāpnēs Tērbatas un Dzirnavu ielu stūrī. Cenšoties arī atjaunotajā Latvijā īstenot nācijas stiprināšanas idejas Ivars Strautiņš visiem spēkiem veicināja izglītību, piešķirot stipendijas un balvas, materiāli atbalstot skolēnu dalību starptautiskos konkursos, finansējot vērtīgu un izglītojošu grāmatu izdošanu. Draudzība ar akadēmiķi Jāni Stradiņu un ticība gudru grāmatu audzinošajai un izglītojošajai ietekmei mudināja Ivaru Strautiņu ieguldīt līdzekļus unikāla satura izdevumu gatavošanā. Tādējādi arī Latvijas Zinātņu akadēmijas izlolotais četru sējumu akadēmisko rakstu krājums “Latvieši un Latvija” ar Ivara Strautiņa atbalstu 2014. gadā varēja nokļūt līdz tipogrāfijai un lasītājiem, bagātinot ikvienu tā ieguvēju ar enciklopēdisku saturu.

Kā plašas un bagātas dvēseles cilvēkā Ivarā Strautiņā apvienojās liels celsmes spēks ar dzelzs gribu gūt sekmes uzņēmējdarbībā, un šīs rakstura iezīmes viņu padarīja par Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidentu, par gaidītu padomdevēju Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, par aktīvu biedru “Latvijas Biznesa eņģeļu tīkla” biedrībā un par līdzīpašnieku daudzos ar pārtikas ražošanu saistītos uzņēmumos. Taču ne jau gūstamā peļņa vien gandarīja šo enerģisko vīru. Viņa dvēsele alka izpausties kultūras mecenātismā, latvietības stiprināšanā un šī īpašības viņam ļāva ilgus gadus līdzdarboties Rīgas Latviešu biedrības valdē. Viņš nespēja iedomāties savu ikdienu bez kolēģiem, draugiem un domu biedriem, un šādās radošu cilvēku komandās dzima uzņēmēju klubi, starptautiskas sadarbības projekti, tālu aiz mūsu zemes robežām tika meklēti un atrasti noieta tirgi Latvijas precēm, par kuru vislabāko reklāmu kļuva mūsu profesionālā mūzika un glezniecība, lietišķā un tautas māksla.

Man ir bijusi izdevība būt lieciniekam Ivara Strautiņa radošumam arī kultūras mantojuma aizsardzībā, kopā ar partneriem atjaunojot Duntes muižu, labiekārtojot plašu tās apkārtni un jaunā spožumā atdodot Latvijas kultūrai leģendārā Hieronima Karla Fridriha barona fon Minhauzena vēsturi, tā padarot atjaunoto muižas ēku ar tās ekspozīciju par starptautiski pazīstamu tūrisma objektu. Par Ivara Strautiņa personiskās atbildības objektu ir kļuvusi Krustus Debessbraukšanas pareizticīgo baznīca Rīgā, kuras restaurācijai ir veltīti ievērojami līdzekļi un vairāki rūpju pilni gadi.

Kamēr cilvēks dzīvo mūsu vidū, mums šķiet, ka tā būs mūžīgi. Kad cilvēka pēkšņi vairs nav, mēs pārsteigti pamanām, cik lielu tukšumu mūsu vidū ir atstājusi viņa pēkšņā aiziešana. Tieši lielums bija Ivara Strautiņa dzīves pilnības un vērtības mērs. To zina ģimene, draugi un kolēģi gan Latvijā, gan tālu aiz mūsu zemes robežām. Ivara Strautiņa personības lielumam ir nezūdoša vērtība mūsu apziņā un atmiņās. Vieglu un gaišu Tev šo tālo ceļu līdz Tavai sapņu Latvijai.