"Vienīgā motivācija strādāt – esam vajadzīgi cilvēkiem, jo materiālā izteiksmē strādāt nav vērts," stāsta Madonas rajona lauku pagasta pastniece.
Kopš pavasara pastnieki papildus darba pienākumiem sāka tirgot arī dažādas preces – mazgāšanas līdzekļus, tualetes papīru, šampūnus, kancelejas preces, zeķes un citas pirmās nepieciešamības lietas. Tādējādi var nopelnīt papildu naudu, ko pierēķina algai, – vidēji četrus līdz desmit latus. Madonas rajona iedzīvotāja Sarmīte uzskata, ka preču tirgošana ir nepieciešama, jo ne katram ir iespēja tikt uz pilsētu. "Arī pati esmu iegādājusies, piemēram, ziepes, gumijas cimdus, vāciņus burkām un citas lietas," atklāj Sarmīte. Cenas ir dažādas – gan augstākas, gan zemākas nekā veikalos. "Bet, ja man pieved mājās, tas kompensējas, jo transportam arī aiziet nauda," uzskata Sarmīte. Viņa stāsta, ka kaimiņos dzīvojošā pensionāre vienmēr gaida pastnieci, lai varētu ar kādu parunāt. Arī zāles viņai atvedot.
Pastnieki ar mazumtirdzniecību nodarbojas gan lauku teritorijās, gan pilsētās, tomēr preču sortiments ir atšķirīgs – piedāvā konkrētajai vietai pieprasītāko. "Jāuzsver, ka arī pilsētās klienti labprāt pie pastnieka iegādājas pastmarkas, aploksnes, mobilā tālruņa kartes un citas lietas," norāda Latvijas pasta sabiedrisko attiecību speciāliste Agija Tērauda. "Tomēr kopš septembra mums ir izsniegti astronomiski plāni, kurus nav reāli izpildīt," ir sašutusi pastniece. Viņa stāsta, ka arī darba slodze viņiem ir samazināta, bet darba apjoms paliek tas pats. A. Tērauda skaidro, ka "preču realizācija un maksājumu pieņemšana ir viens no veidiem, lai kompensētu piegādājamo preses izdevumu un vēstuļu apjomu kritumu un nodrošinātu darbavietas".
"Es strādāju sešas dienas nedēļā no pulksten deviņiem rītā līdz pat septiņiem, astoņiem vakarā," atklāj pastniece. Brīva ir tikai svētdiena, kad nedarbojas neviena iestāde, bet man taču jāapmeklē arī ārsti, jāved auto uz servisu. Latvijas pasts finansiālā stāvokļa dēļ no šā gada jūnija bija spiests atteikties arī no veselības apdrošināšanas darbiniekiem. "Uzņēmuma vadība šobrīd meklē atbilstošākos risinājumus, lai to atkal varētu nodrošināt," stāsta A. Tērauda. Tāpat uzņēmums plāno tuvākajā nākotnē pastiprināt atgriezenisko saiti ar klientiem, ļaujot tiem izteikt atzinību vai nopēlumu par pasta darbiniekiem, arī iesūtīt foto un video par pasta darba ikdienu. "Šāda atgriezeniskā saite ļaus saskatīt problemātiskās teritorijas, jautājumus un efektīvi risināt tos," stāsta A. Tērauda.
"Samaksa par amortizāciju, braucot pa avārijas stāvoklī esošajiem lauku ceļiem, ir smieklīga," norāda pasta darbiniece. Lai nosegtu izdevumus, maksā četrus santīmus par kilometru, no tiem atņem vēl nodokli. Arī ar piešķirto benzīna limitu ne vienmēr pietiek, jo, piemēram, ziemā un pavasarī patēriņš ir lielāks. Tātad gan degvielas, gan mašīnas remonta izmaksas daļēji nākas segt no savas jau tā nelielās algas. A. Tērauda apgalvo, ka tuvākajā laikā noteiks atšķirīgas degvielas patēriņa normas ziemas un vasaras periodam.
"Es tiešām nesaprotu, kādēļ mūs tik zemu novērtē, jo mūsu darbā ir augsta materiālā atbildība un bīstamība. Mēs esam neaizsargāti darbinieki ar plašām kompetencēm, bet algu saņemam kā mazkvalificēti darbinieki," drūmi stāsta pastniece. Šajā amatā jābūt psihologam, tirgotājam, jāsaprotas ar cilvēkiem un dzīvniekiem. Arī fiziski darbs ir grūts. "Tādēļ jau cilvēki negrib strādāt par pastniekiem, jo motivācijas šajā darbā nav pilnīgi nekādas," saka sieviete.