"Neatkarīgā": Latvija – pirmajā vietā!
1990. gadā atvadījusies no komunistiskās pagātnes – no Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas «kolektīvā propagandista un aģitatora» (V. I. Ļeņina dižaforisms par komunistu avīžu lomu) statusa – Neatkarīgā Cīņa faktiski kļuva par konstruktīvas opozīcijas avīzi.
Kopš 1990. gada Neatkarīgā ir atmaskojusi neskaitāmas valdošo politbiznesmeņu organizētās afēras, izplānotās mahinācijas, īstenotās lielākas vai sīkākas blēdības.
Konservatīvs, sociāli atbildīgs laikraksts
Neatkarīgā kļuva, joprojām ir un arī būs opozīcijā ultraliberālismam, kas uzplauka 1990. gadu sākumā un ir laidis visai dziļas saknes Latvijas ekonomikā un politikā, pat neskatoties uz graujošām sekām, ko nesusi ultraliberālo ideju īstenošana dzīvē (piemēram, Valda Dombrovska «veiksmes stāsts»). Cita starpā, ultraliberālisms visai agresīvā formā Latvijā nostiprinājās tāpēc, ka starptautiskās oligarhijas spilgtākais pārstāvis Džordžs Soross iemeta Latvijas politikā milzīgas naudas summas - sākotnēji ik gadu desmitus miljonu dolāru - un nolīga par vietējā Sorosa fonda vadītāju valdības dibinātā laikraksta Diena centrālo personu Sarmīti Ēlerti.
Un kļuva tad laikraksts Diena par Sorosa politiskā kursa «kolektīvo propagandistu un aģitatoru», kā savulaik laikrakstiem bija vēlējis «lielais Ļeņins». Bet Neatkarīgā bija opozīcijā šim Sorosa politiskajam kursam pat tad, kad vēl īsti nevarēja saprast nedz to, ka tas tiešām ir pavisam konkrēts politiskais kurss; nedz to, kuri cilvēki šo kursu pārstāv; nedz to, kādi tiešām milzu līdzekļi tiek novirzīti, lai šo kursu uzturētu.
Sākotnēji Sorosa naudu - stipendijas un grantus - varēja izbaudīt totālā nabadzībā dzīvojošā latvju inteliģence, kas varēja arī palikt mūžam pateicīga šīs naudas devējiem (nu, ne jau pats Soross to naudu piešķīra, to darīja viņam uzticamie vietējie menedžeri), bet varēja arī dāvināto naudu paņemt un dzīvot mierīgi tālāk savu dzīvi.
Savukārt kopš 1999. gada Sorosa nauda jau tika virzīta mērķtiecīgāk nevis «izplūdušai» inteliģencei, bet konkrētiem politiskiem instrumentiem. Savukārt Neatkarīgā pirmā Latvijā parādīja mehānismus (polittehnoloģijas), kurus sorosieši visā pasaulē lieto varas sagrābšanai, un arī pats termins «sorosieši» dzima konkrētā Neatkarīgās kabinetā. Vēlāk šo terminu varēja sastapt arī citu valstu mediju leksikā, jo tās polittehnoloģijas, kuras varas sagrābšanai izmantoja sorosieši, nekur pasaulē būtiski neatšķīrās.
Nacionālās intereses nenodosim!
Neatkarīgā vienmēr ir atbalstījusi Latvijas vietējo uzņēmēju intereses. Neatkarīgā to darīs arī turpmāk. «Latvija - pirmajā vietā,» teiktu Donalds Tramps, ja būtu Neatkarīgās galvenais redaktors.
Lielkapitālisms Latvijā atnāca ar lielo valsts uzņēmumu privatizāciju. Jautājums - kā šo privatizāciju veikt? Gandrīz visus lielākos Latvijas uzņēmumus, kas tika saņemti mantojumā no komunistu valdīšanas, sākotnēji gribēja atdot ārzemniekiem, un Neatkarīgā šos privatizācijas plānus nežēlīgi kritizēja. Dažus privatizācijas projektus, kur bija paredzēts Latvijas uzņēmumus atdot ārvalstniekiem (ne jau par skaistām acīm, bet par «komisijas», «konsultāciju» u.tml. naudām), izdevās novērst. Vietējie privatizēja Ventspils naftu un Latvijas kuģniecību. Vienu gribēja atdot krievu Lukoil, otru - kādām Kipras vai Maltas kompānijām. Šie divi uzņēmumi tomēr tika vietējiem.
Kas tur slikts, ka šos uzņēmumus tomēr dabūja privatizēt latviešu uzņēmēji? Pēc Neatkarīgās domām, tie bija labi privatizācijas projekti, bet slikti tiešām bija tas, ka latvieši savā starpā sastrīdējās, nonākot pat līdz nožēlojamiem kriminālprocesiem (t.s. Lemberga lieta ir spilgtākais no tiem), un zaudēja šos uzņēmumus. Tas tiešām, mūsuprāt, ir slikti.
Bet Neatkarīgā kritizēja Lattelekom privatizācijas projektu par to, ka uzņēmums tika atdots ārvalstniekiem, viņiem telekomunikāciju tirgū ilgus gadus nodrošinot monopoltiesības, kas reāli kavēja visu nozares attīstību; par to, ka ārvalstnieki šajā projektā pat netaisījās iesaistīt Latvijas uzņēmumus, kuriem telekomunikāciju nozarē bija vēsturiski nozīmīgas pozīcijas (kaut vai VEF, bet ne tikai); par to, ka uzņēmuma vadība pilnībā pārgāja ārvalstnieku rokās, kas tiem ļāva izņemt nelegālas dividendes prēmiju un piemaksu veidā - vismaz trīs miljonus latu gadā u.tml.
Kāds bija šīs privatizācijas rezultāts? Lattelekom monopolstāvoklis bija jāatceļ, jo tas katastrofāli kavēja telekomunikāciju nozares attīstību; sekoja mokoša starptautiska tiesvedība, no kuras kārtīgi «uzvārījās» valdošās elites politbiznesmeņi, un tad tika noslēgts fantastiski skandalozs mierizlīgums, kas atkal ļāva pamatīgi «uzvārīties» tālaika politbiznesmeņiem.
Jā, jā, protams, mums šobrīd ir viens no ātrākajiem internetiem Eiropā. Bet par kādu cenu? Cik Latvijas iedzīvotāji pārmaksāja par šo pakalpojumu?
Paslēptās Krievijas intereses
Neatkarīgā kritizēja Latvijas gāzes privatizācijas projektu. Lai gan Latvijas gāze bija monopoluzņēmums ar pilnīgi garantētiem ieņēmumiem, trešdaļa tās akciju sākotnēji faktiski par sviestmaizi tika atdota kādas komisijas izvēlētām krievu un vācu kompānijām, no kurām reāli samaksāja tikai vācieši. Un vēl Finanšu ministrija pārņēma Latvijas gāzes debitoru parādus vairāku desmitu miljonu apmērā. Skarbi sašutuši izteicienos bija pie Latvijas gāzes privatizācijas nepielaistie francūži; Latvijas gāzes akciju novērtējumam nepiekrita Valsts kontrole.
Tad Latvijas gāzes akcijas pa mazām porcijām pārdeva vairākās izsolēs, un projektā iekļuva arī Latvijā reģistrētā SIA Itera Latvija, kuras padomē darbojās par Latvijas pirmo miljonāru dēvētais Ainārs Gulbis. Vietējie šādā privatizācijas projektā - tas, protams, ir labi. Tomēr vai nav jūtama nejauka gāzes smaka no šāda projekta?
Neatkarīgā skarbi kritizēja Latvijas Krājbankas privatizācijas projektu, jo šo banku atdeva Aināra Gulbja «kabatas bankai» - nelielajai Rīgas Apvienotajai Baltijas bankai.
Ainārs Gulbis it kā ir vietējais, līdz ar to viņš atbilstu Neatkarīgās koncepcijai par atbalstu vietējiem.
Bet viņš jau nemaz netaisījās pats šo banku attīstīt! Drīz vien bankas kapitālā tika iesaistīti krievu oligarhi. Neatkarīgā šo pilnībā atmaskoja, bet Andra Šķēles un Einara Repšes valdības neieklausījās kritikā un stingri īstenoja ieplānoto privatizācijas projektu līdz galam.
Kur tagad ir šī viena no savulaik stratēģiskajām Latvijas bankām? Tieši krievu oligarha piesaistīšanas dēļ šī banka ir jau sen likvidēta, radot milzu zaudējumus Latvijas iedzīvotājiem.
Patiesību pierādīsim
Vai šī kritiskā pozīcija Neatkarīgajai bija ērta, nesa slavu vai kaut kādas «dividendes»? Nebūt nē, tieši otrādi! Neatkarīgās žurnālistiem un izdevējiem ir nācies cīnīties neskaitāmos tiesas procesos, kas prasījis milzu līdzekļus un vēl lielāku cilvēcisko spēku un nervu enerģiju.
Vislielākā pieredze civilprocesos neapšaubāmi ir tikko par Neatkarīgās galveno redaktoru kļuvušajam Jurim Paideram. Iepriekš, būdams laikraksta Dienas Bizness galvenais redaktors, viņš Latvijā pirmais iedibināja tiesāšanās «par goda un cieņas aizskaršanu» tradīcijas un tādējādi stiprināja preses brīvības pamatus.
Pirmā skaļākā lieta bija par to, kā tobrīd jau bijušais Ministru Padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis kļuva par Aināra Gulbja (kas tas - nu jau trešo reizi pie blēdībām tiek minēts viens un tas pats uzvārds?) vadītās SWH Rīga viceprezidentu. «Vai tas nav interešu konflikts, jo Godmanis valdības vadītāja amatā taču pieņēma labvēlīgus lēmumus SWH Rīga?» retoriski vaicāja J. Paiders. Un par to arī tiesājās smagā, ļoti skaļā tiesas procesā, kur pretējā pusē bija tolaik varenākais Latvijas koncerns SWH Rīga, kurā bija saplūdis rūpnieciskais kapitāls ar finanšu kapitālu (V. I. Ļeņins, šķiet, pirmais to nosauca par finanšu oligarhiju) un ietekmīgu mediju varu un kuru pārstāvēja tolaik labākie un dārgākie Latvijas advokāti.
J. Paiders parādīja, ka no naudas un varas šantāžas žurnālistiem nav jānobīstas, bet vienlaikus tomēr vienmēr ir jābūt gataviem pierādīt savu taisnību tiesā.
Ikviens žurnālists, kuram ir bijusi kāda darīšana ar tiesām, veidojot sensitīvu (sensacionālu) publikāciju, vienmēr uzdos sev jautājumu - vai es to varēšu pierādīt tiesā? Līdz ar to žurnālistikā ir ļoti maz no tās parādības, ar ko pašlaik mokās visa pasaule - «viltus ziņas», «fake news» u.tml. Pieredzējis žurnālists var arī kļūdīties, var būt mērķtiecīgi maldināts; viņam var būt izrādījies par maz informācijas, bet «viltus ziņas» - tā nav žurnālistika.
Novērstā 400 miljonu afēra
Viena lieta ir pieradīt savu taisnību civillietā, tomēr pavisam cita lieta ir tad, kad pret tevi tiek ierosināta krimināllieta un tevi grib iemest cietumā.
Šajā ziņā Neatkarīgās žurnālisti starp visiem Latvijas mediju žurnālistiem ir bijuši «celmlauži». Iespējams, ka šobrīd pēc uzsākto kriminālprocesu skaita Neatkarīgo ir pārspējis portāls Pietiek.com.
Piemēram, 2002. gadā Neatkarīgā atmaskoja «400 miljonu vērtās hokeja halles» afēru, par ko tālaika premjers Andris Bērziņš oficiāli lūdza (droši vien jau pieprasīja) Ģenerālprokuratūrai uzsākt krimināllietu pret Neatkarīgās žurnālistiem.
Lietas būtība bija šāda.
2001. gada rudenī Rīgai uzspīdēja iespēja uzņemt 2006. gada pasaules hokeja čempionātu. Bija tikai jāatrisina kāda būtiska problēma - Rīgā tolaik vispār nebija lielās (ar 12 000 skatītāju vietām) hokeja halles un problemātiska bija arī mazā (ar 6000 skatītāju vietām) hokeja halle.
Ņemot vērā, ka hokeja popularitāte Latvijā tobrīd, šķiet, bija pašā zenītā, turklāt līdz 8. Saeimas vēlēšanām bija palicis gads (respektīvi, nu politiķiem bija jādara viss, lai viņi kļūtu populāri), premjers Andris Bērziņš savā vadībā nodibināja hokeja čempionāta rīcības komiteju, kuras uzdevums pirmām kārtām bija iepriekšminētās problēmas risināšana.
Pēc pusgada - 2002. gada 15. aprīlī - rīcības komiteja ziņoja, ka atbalstījusi ar pasaules sporta birokrātijas eliti saistītam uzņēmējam Goranam Takačam piederošās Šveicē reģistrētās firmas IMS Studio 6 projektu, kurā bija paredzēts par 400 miljoniem dolāru Lucavsalā uzcelt multifunkcionālu halli un vēl vairākas luksusa celtnes. Hokeja faniem un visai Latvijas sabiedrībai «atkārās žoklis» - kas tad tā par halli? Tika atrasti citu valstu piemēri, kur hokeja halles uzceltas par 15-20 miljoniem.
Patiesība ilgi nebija jāgaida. Neatkarīgā sameklēja un 25. aprīlī publiskoja dokumentu projektus, no kuriem bija redzams, ka 400 miljonu projekta realizācijai IMS Studio 6 prasa Latvijas valsts garantijas! Bet premjers A. Bērziņš tā vietā, lai vienkārši iemestu šīs rakstiskās prasības miskastē, kopā ar saviem kolēģiem ir atzinis IMS Studio 6 projektu par gana labu esam!
Sākās milzīgs skandāls un sabiedrības sašutuma vilnis, bet premjers Andris Bērziņš uz to atbildēja ar iesniegumu Ģenerālprokuratūrai par krimināllietas uzsākšanu pret diviem Neatkarīgās žurnālistiem - cita starpā, šo rindiņu autoriem. Premjers A. Bērziņš vēršanos pret žurnālistiem pamatoja ar to, ka dokumentus Latvijas puse vēl nebija parakstījusi, tos bija parakstījis tikai G. Takačs, līdz ar to žurnālisti esot radījuši maldīgu un nomelnojošu iespaidu par viņu un visu rīcības komiteju.
Pret žurnālistiem tika vērsts arī cita veida bezprecedenta spiediens, bet bija arī liels sabiedrības atbalsts, jo visi jau ļoti labi redzēja - ne jau žurnālisti izvēlējās «400 miljonu halles» projektu, bet gan premjers A. Bērziņš ar saviem kolēģiem no rīcības komitejas.
Kāds bija šī skandāla iznākums? Žurnālisti tika pavalkāti pa Ģenerālprokuratūras kabinetiem, ziedojot šim pasākumam zināmu daudzumu nervu šūnu, tomēr krimināllieta netika ierosināta; premjera A. Bērziņa vadītā partija Latvijas ceļš
8. Saeimas vēlēšanās nepārvarēja 5% barjeru un aizgāja «pa skuju taku»; Gorans Takačs pazuda no Latvijas ar visu savu 400 miljonu projektu; Arēna Rīga tika uzbūvēta par aptuveni 20 miljoniem latu, un Latvija godam noorganizēja 2006. gada pasaules hokeja čempionātu.
Kremļa kāja
Lasot Krievijas presi, 2001. gadā Neatkarīgā atklāja, ka Latvijas Krājbankas kapitālā iesaistītā Nīderlandē reģistrētā kompānija Macasyng Holding B.V. ir cieši saistīta ar Krievijas Armijas centrālā sporta kluba (ACSK) direktoru padomes priekšsēdētāju oligarhu Aleksandru Babakovu - visticamāk, šī firma viņam piederēja. Oligarha A. Babakova firmu Latvijas Krājbankas kapitālā bija iesaistījis tās prezidents Arnolds Laksa, kurš vēlāk savā amatpersonas deklarācijā pat norādīs vienu miljonu dolāru lielas parādsaistības pret Macasyng Holding B.V..
Latvijas Krājbankas vadība sāka ar to, ka paziņoja: Neatkarīgā melo - apvainoti tiek cienījami holandiešu baņķieri…
Tad Neatkarīgā atmaskoja vēl vairākus darījumus, kuri veikti citu A. Babakova firmu labā un kuri tolaik vēl tikai «izskatījās» pēc naudas atmazgāšanas. Šodienas Latvijā par tādiem darījumiem būtu uzsāktas krimināllietas un par tiem Latvijas Krājbanka zibenīgi tiktu slēgta, bet 2001.-2002. gadā varas iestādes uz šiem darījumiem faktiski piemiedza acis, jo A. Laksam bija ļoti ietekmīgi krusttēvi valdošajā elitē.
Tad 2002. gada rudenī A. Laksa Latvijas Pirmās partijas rindās startēja 8. Saeimas vēlēšanās un tika ievēlēts. Latvijas Pirmā partija kļuva par valdošās koalīcijas stūrakmeni, un A. Laksa ieguva… Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītāja amatu.
Vai nav šausmīgi? Krievijas ACSK direktoru padomes priekšsēdētāja A. Babakova biznesa partneris vada Latvijas parlamenta Aizsardzības komisiju? Neatkarīgā vairākkārt norādīja uz šo absurdo situāciju, bet Latvijas valdošā koalīcija un varas iestādes kādu laiku izlikās to neredzam. Vēl vairāk - A. Laksa pret šo rindiņu autoriem un vēl četriem Neatkarīgās žurnālistiem vērsās ar iesniegumu tiesībsargājošajās iestādēs, lai tiktu ierosināta krimināllieta. Neviens neteica paldies Neatkarīgās žurnālistiem par atklāto valsts drošībai svarīgo informāciju - Neatkarīgās žurnālistiem bija vairākkārt jāsniedz liecības toreizējam Drošības policijas Izmeklēšanas nodaļas priekšniekam majoram Intam Ulmanim.
Krājbanku nenosargājām
Kāds bija šīs cīņas rezultāts? Kam izrādījās taisnība - Neatkarīgajai, kura brīdināja par notiekošo, vai toreizējai valdošajai kliķei, kura piesedza A. Laksas rīcību?
Gods kam gods, vēlākais Valsts drošības dienesta priekšnieka vietnieks un pulkvedis I. Ulmanis politisko spiedienu izturēja (kā nekā prasītājs taču bija viņa «parlamentārais priekšnieks» - atbildīgās komisijas vadītājs un Nacionālās drošības padomes dalībnieks!) un krimināllietu neierosināja, vien ieteica A. Laksam vērsties civiltiesā, ja jau viņš jūtas kaut kā aizskarts.
A. Laksa to arī darīja, un sākās ārkārtīgi nogurdinošs tiesas process vairāku gadu garumā ar bezjēdzīgu iznākumu. Proti, Neatkarīgās izdevējs SIA Mediju nams šo procesu spīdoši uzvarēja, un A. Laksa bija spiests samaksāt tiesas piespriestos tiesas izdevumus, bet Neatkarīgās izdevējs AS Preses nams to daļēji zaudēja - viens teikums tika atzīts kā godu un cieņu aizskarošs. Šo tiesas lēmumu vairs nebija kam pārsūdzēt, jo AS Preses nams jau bija bankrotējusi.
2003. gada beigās A. Laksa nolika Saeimas deputāta mandātu, un diezin vai jebkad būs iespējams noskaidrot, vai tas notika tāpēc, ka viņam tomēr sākās problēmas ar pielaidi valsts noslēpumam.
Latvijas Krājbanku neieguva krievu oligarhs A. Babakovs, bet to ieguva krievu tikai miljonārs Vladimirs Antonovs. Viņa veikto darījumu dēļ 2011. gada novembrī tika apturēta Latvijas Krājbankas darbība - ieguldījumus zaudēja Latvijas iedzīvotāji, pašvaldības, uzņēmumi. Tika ierosināta krimināllieta, kas joprojām tiek iztiesāta.
Bet krievu oligarhs Aleksandrs Babakovs 2014. gadā tika iekļauts ASV sankciju sarakstā. Dažādu valstu presē kā A. Babakova pārstāvji dažādos skandalozos darījumos joprojām tiek minēti A. Laksas tuvi līdzgaitnieki, bijušie Latvijas Krājbankas viceprezidenti Vilis Dambiņš un Valts Vīgants.
Tātad - kam izrādījās taisnība?
Rēzeknes melnās burtnīciņas
2006. gada vasarā Neatkarīgā ieguva partijas Jaunais laiks Rēzeknes nodaļas vadītāja Gunta Piteronoka telefona sarunu ierakstus. Tie tika atšifrēti un publicēti 10. augustā.
Partijas Jaunais laiks Rēzeknes nodaļas vadītājs runāja ar citām šīs partijas ietekmīgākajām amatpersonām - ģenerālsekretāru Grigoriju Krupņikovu, Saeimas frakcijas vadītāju Kārli Šadurski, aizsardzības ministra Einara Repšes padomnieci, Jaunā laika valdes locekli Ievu Zvejsalnieci.
No šīm sarunām bija redzams, ka Jaunā laika vietējais līderis telefoniski informēja partijas augstākos līderus visas Latvijas līmenī, ka Finanšu policija viņa vadītajā uzņēmumā atradusi «mazu burtnīciņu», kur pierakstīti izdevumi «partijas labā» un «izdevumiņi priekšvēlēšanu kampaņai»; kur viņš ir «parakstījies par summām».
Respektīvi, tika atklāta partijas Jaunais laiks nelikumīga finansēšana jeb partijas «melnā kase», kuras uzturēšana nepārprotami ir noziegums.
Vai tiesībsargājošās institūcijas - Ģenerālprokuratūra, KNAB u.c. - uz karstām pēdām metās šo noziegumu izmeklēt? Nebūt nē! Visi ne pa jokam metās virsū Neatkarīgajai un konkrētiem tās žurnālistiem, bet sorosiešu organizāciju pārstāvji un tiem simpatizējošie mediji steidza publiski paziņot, ka publicētās sarunas nav nekas «nopietns».
Ģenerālprokuratūra Neatkarīgajai atsūtīja draudu priekšrakstu - ja vēl kādas telefona sarunas tiks publicētas, tad avīze tiks slēgta! Jaunā laika valdes locekle inspirēja kriminālprocesu privātās apsūdzības kārtībā pret pieciem Neatkarīgās žurnālistiem! Kas cits tas bija, ja ne «trauksmes cēlāju» ietekmēšana?
Informācijas avotus nenodosim!
Drošības policija vienam no šo rindiņu autoriem pieprasīja atklāt, no kurienes iegūti telefona sarunu ieraksti, jo esot izpausts valsts noslēpums - respektīvi, tika pieprasīts atklāt žurnālista informācijas avotu. Žurnālists avotu atklāt atteicās. Drošības policija vērsās tiesā, bet žurnālists vienalga informācijas avotu neatklāja. Tad pēc Ģenerālprokuratūras pieprasījuma pret žurnālistu tika uzsākts kriminālprocess, kurš ļoti ātri nonāca tiesā.
Tiesā nelīdzēja argumentēšana, ka žurnālists taču nav valsts noslēpuma turētājs, tāpēc nemaz nevar to izpaust; apelēšana pie likuma normām, ka informācija par korupciju nevar būt valsts noslēpums; Eiropas Padomes rekomendāciju piesaukšana, ka žurnālista informācijas avota aizsardzība ir būtiska preses brīvības sastāvdaļa. Žurnālistu notiesāja Rīgas Centra rajona tiesa, žurnālistu notiesāja Rīgas apgabaltiesa. Neviens cits Latvijas žurnālists nav bijis tuvāk reāla kriminālsoda saņemšanai par savu profesionālo darbību.
Tikai Augstākās tiesas Senāts izbeidza kriminālprocesu pret žurnālistu. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa žurnālista prasību noraidīja, jo informācijas avots taču nav atklāts, preses brīvība nosargāta! Ak viņam kādas ciešanas radušās sakarā ar notiesāšanu divās tiesu instancēs? Tā ir Latvijas iekšējā lieta, sprieda ECT, kuras sastāvā bija arī konkrēta Latvijas pārstāve.
Bet Neatkarīgās lasītāji arī turpmāk var uzticēties laikraksta žurnālistiem - nenodosim! Lai zagļi, afēristi, mahinatori, politbiznesmeņi, uzurpatori u.tml. mierīgi negulētu!