Dabas vērojumi liek ātri reaģēt

© Klinta Ezera

Seniori Ņinu Podnieci pazīst visi, jo uzskata par pilsētas labo gariņu. Viņu sveicina un godā ne tikai katrs agros rītos uz ielas satiktais garāmgājējs. Viņu vārda tiešā nozīmē aplido putni, pa pēdām staigā kaķi un pa kādam pamukušam suņukam.

Ņina ik rītu jau agri rosās Gulbenē, Skolas ielā, ar slotu rokās, kur palīdz savam dēlam Igoram darīt sētnieka darbu. Piedevām vēl viņa atrod kādu malu, kur pabērt maizes drupačas putniem, kur pabarot kādu kaķa dvēselīti vai izsalkušu kranci.Un tas viss - no savas pensijas un no dēla algas. «Dzīvnieki pazīst barotāju,» Ņina saka Neatkarīgajai.

Ņina līdzinās pasaku večiņai. Viņa nav no tām, kuras grib izskatīties jaunākas par saviem gadiem. Nepieder arī mājās sēdētāju un īdētāju kārtai. Izjautāta par gadiem, Ņina saka: «Ai, ir pāri 70. Es jau savus gadus vairs uz priekšu neskaitu. Nav nekādas vajadzības.»

Dēls Igors Neatkarīgajai saka - mammai 11. martā paliks 85 gadi. Ne mirki viņa nav piekritusi palikt mājās un gatavot siltas pusdienas, kamēr dēls reizēm jau pēc četriem rītā ir darbā, kā tas jādara ziemā, snigšanas laikā. Šogad gan aukstie mēneši ir padevušies neparasti silti. Darba ir mazāk, taču dažu rītu tāpat pie deguna ir lāsteka gan mammai, gan dēlam. Nekas neattur būt darba ierindā. Igors saka - mammai ir laba veselība. Par to jāpateicas slotas vicināšanai, ko Igors mīļi dēvē par sportu. Esot gan mammai kļuvis sliktāk ar atmiņu, ja jau savu vecumu neatceras vai negrib zināt. Taču sirds Ņinai nav pagurusi ne brīdi, tā ir atsaucīga. Igors saka - reizēm mamma sastrīdoties ar cilvēkiem dzīvnieku dēļ. Ne visiem patīk, ka baro, ka noaudzina. Ņina uzskata - pret mazajiem «brāļiem» jeb dzīvniekiem nedrīkst izturēties cietsirdīgi. «Kā var nepabarot, kā var nesasildīt izsalkušos, nosalušos,» viņa saka tik vienkārši un no visas sirds, ka ikvienam kļūst skaidrs par šīs patiesības nesatricināmību.

Igors stāsta, ka mamma sen jau ir vecuma pensionāre. Oficiāli viņa jau gadu desmitiem ilgi nekur nestrādā. Iznāk - viņa no labas gribas un sava prāta iet un dara, atbalsta dēlu. Igors nav pretī, kaut patiesībā itin mierīgi viens pats tiktu galā ar saviem darba pienākumiem. Viņš nesen nosvinējis 50 gadu jubileju, vairāk nekā 20 gadus pilsētā ir sētnieks. Galvenokārt strādājis kā dažādu uzņēmu darbinieks. Šobrīd viņš ir veikala Maxima sētnieks jau 14 gadus. Igors uzsver - nekad mūžā nav kavējis darbu. Un māmuļa allaž nākusi viņam talkā. Gulbenieši saka - Igors ir labs dēls savai mammai. Tādas rūpes, kādas jaušamas viņa attieksmē un pietātē, esot reti kuram dēlam.

«Ir patīkami redzēt tik strādīgus cilvēkus. Viņiem darbs ir dzīvesveids,» Neatkarīgajai saka gulbeniete Maija Romanovska, kura rosināja laikrakstu uzrakstīta par Igoru. Veikala vadītāja Dace Duļbinska Neatkarīgajai uzliela Igoru, kurš esot ne tikai čakluma, bet arī veselības etalons, kā arī ļoti labs dēls savai mammai. Igors saka - sētnieka darbs ir tāds, ka reti iznāk būt mājās. Viņiem ar mammu sirds neļauj pateikt nē, ja papildus maizes darbam pēkšņi kāds vēl pasauc palīgā citā objektā. Patīkami arī esot just sabiedrības pozitīvo attieksmi. Pierasts, ka cilvēki pamana strādājam sētnieku un sveicina. «Mēs jau te katru pazīstam,» piebilst Igors. Par darāmo darbu viņš saka: «Jātīra ir no sirds. Pacietību vajag. Un viss ir jādara laikus. Slinkot vai sazin ko gaidīt nevar. Ir jāiet un jādara. Šis ir darbs, kuru ar dusmām darīt nevar un nav iespējams. Vienīgais - reizēm ir jāpārvar nogurums un jādara.» Ikdienas pienākumi liekot sekot gan laika prognozēm, gan pašam vērot dabu, lai varētu attiecīgi ātri reaģēt. Nu jau viņš esot pie tā pieradis, kā saka, «piešāvies». «Nav ko klačoties, labāk ir strādāt,» sarunai punktu pieliek Ņina.



Latvijā

Jebkura Krievijas agresija pret NATO dalībvalsti tai izmaksās ļoti dārgi, Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) rīkotajā diskusijā "Veidojot aizsardzības un drošības nākotni" uzsvēra Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andžejs Viļumsons.