Politisko notikumu vērotājs, žurnālists un dokumentālo filmu producents Edvīns Inkēns šobrīd beidz darbu pie dokumentālās filmas par pirmo (šobrīd zināmo) latviešu lieluzņēmēju – miljonāru (mūsdienu izpratnē) Jāni Šteinhaueru –, kurš dzīvojis vēl 18. gadsimtā. Taču mūsu saruna ir par aktuālajiem notikumiem gan tepat pie mums, gan kaimiņos, gan visā pasaulē.
- 15. janvārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzstājās ar ikgadējo vēstījumu Federālajai sapulcei. No šā vēstījuma neviens neko īpaši negaidīja, bet Putins parūpējās par pārsteigumu, ierosinot izdarīt plašus grozījumus konstitūcijā. Tajā pašā dienā atkāpās Medvedeva valdība, un ātri tika izveidota jauna. Krievijas politikas vērotāji vēl šodien lauza galvas, kas pēkšņi ir noticis un ko tas viss nozīmē. Tava versija?
- Tiek gatavots tā sauktais varas tranzīts. Vai no tā, ko šodien redzam, ir lielāka skaidrība? Nē. Vienīgais, kas pašreiz ir pateikts - tranzīta periods ir sācies un galīgais lēmums tiks pieņemts faktiski bez sabiedrības ziņas. Vai varam izteikt pamatotas prognozes, kādā veidā Putins paliks pie varas, «aizejot no varas»? Nē, nevaram. Kamēr šīs izmaiņas nav ierakstītas likumā ar precīziem vārdiem, tikmēr mēs nesaprotam spēku samērus, kādi būs starp jaunievēlēto (vai vecievēlēto) prezidentu, starp jauno Valsts padomi, valdību, parlamentu un Senātu. Putina komandas galvenais uzdevums ir izveidot tādu sistēmu, kurā viņi paliek pie varas, neskatoties uz to, kādi uzvārdi ir katrā amatā.
- Vai var teikt, ka visa šā pasākuma jēga ir nodrošināt to, ka Putins būs pie varas, kamēr...
- ...kājas viņu nesīs? Jā un nē. Nav runa tikai par pašu Putinu. Domāju, ka mums ir svarīgi ņemt vērā jēdzienu - grupa. Ja gribam būt brutāli - kliķe. Šīs grupas pazīme ir tāda, ka viņi visi ir saistīti savā starpā tādā ziņā, ka viņi nav atsienami. Negribu lietot salīdzinājumu ar noziedzīgiem grupējumiem, bet būtība ir tāda - ja nāktu pilnīgi jauna vara, tad katrs no viņiem ciestu par iepriekš nodarīto.
- Kādas ir šīs grupas redzamākās figūras?
- Tas ir biznesa slānis, kurš pazīstams ar segvārdu - kooperatīvs Ozero. Tie ir lielie valsts akciju sabiedrību vadītāji - Sečins, Čemezovs, Putina bērnības draugi - brāļi Rotenbergi, Kovaļčuki, Timčenko, tur ir Drošības padomes sekretārs Patruševs, FSB vadītājs Bortņikovs, arī abu palātu vadītāji - Matvijenko un Volodins un droši vien vēl daudzi citi. Arī šī grupa nav pilnīgi viendabīga. Tas pats Volodins nāk no citām aprindām. Taču cieši saistīti viņi ir visi, un tas nozīmē, ka nevienam nevar nodarīt pāri tik daudz, ka viņš varētu sākt runāt. Gandrīz visiem, kas valdības reorganizācijas gaitā zaudēja amatus, tika atrastas citas vietas. Mēs vēl no padomju laikiem atceramies «specapgādi». Tāda ir arī tagad. Tikai šobrīd Kremļa «specapgāde» ir nedaudz citāda. Tā ir mērojama miljonos un pat miljardos dolāru, lai nodrošinātu «savējos». No konstitūcijas tiks izņemts ārā punkts, ka prezidents var tikt ievēlēts ne vairāk kā divas reizes pēc kārtas. Viņš varēs kļūt par prezidentu tikai divas reizes un ne vairāk. Vienalga pēc kārtas, vai ar pārtraukumu. It kā demokrātiski un tiek novērsta iespēja atkārtot 2008. gada - 2012. gada «rokādi». Bet iestājas jauns kāzuss. Tajā brīdī, kad šo pantu labo, tas sāk strādāt no jauna. Ja skatāmies ciniski, tad Putins var būt tas prezidents, kurš atkal aizsāk šo divu termiņu ciklu. Neesmu pārliecināts, cik šis variants ir reālistisks. Kremlis šādu iespēju noliedz, bet nav garantijas, ka šodien noliedz, bet rīt jau būs mainījušies apstākļi, un šis veids, kā saglabāt varu, tiks pasludināts kā juridiski korekts un tautas atbalstīts. Tādi gadījumi Krievijā ir redzēti pietiekami daudz. Skaidrs, ka tik cinisks solis nokaitinātu vispacietīgākos Krievijas vēlētājus, bet kā galējais līdzeklis tas nav izslēdzams.
- Nav jēgas šobrīd zīlēt kafijas biezumos, kādas būs šīs konstitucionālās izmaiņas. Jautājums ir cits - kāpēc šīs izmaiņas tiek virzītas tieši tagad, kad līdz Putina prezidenta termiņa beigām ir vairāk nekā četri gadi? Kāpēc šīs izmaiņas tiek dzītas tik straujā tempā? No dažādiem sportistiem, aktieriem un literātiem sakomplektētā darba grupa vienu reizi sapulcējās, izskata pēc, neko nemainot piedāvātajā tekstā, kaut ko apsprieda, un jau nākamajā dienā šos priekšlikumus pirmajā lasījumā pieņēma Valsts dome. Putins steidzas, it kā zeme degtu zem kājām. Konstitūcijas grozīšanas procedūra izskatās nenopietna. Kāpēc šī steiga?
- Jāsaka godīgi. Izņemot Kremļa kuratorus, neviens cits to nezina, jo loģikas tur īsti nav. Kas traucētu pusgadu padebatēt? Iespējams, ka tas, ko viņi ir izstrādājuši, ir tik savīts un komplekss, ka viņi tur negrib mainīt nevienu vārdu. Tiek piedāvāts jauns paklājs, un raustīt no tā diedziņus laukā nevienam neļaus. Vienīgais iemesls, ko atzīst tie, kas Krievijas notikumiem seko ikdienā, ir priekšlaicīgas vēlēšanas. Ir vēl viena lieta. Krievija dzīvo ar milzīgu budžeta proficītu (pārpalikumu). Ieņēmumi stipri pārsniedz izdevumus, bet Kremlis neatlaiž to jostiņu vaļīgāk un neļauj par vienu izmēru plašāku atbalstu sociālajiem izdevumiem un tautai. Visa šī nauda tiek uzkrāta. No starptautiskā viedokļa tas ir nedaudz bīstami. Tātad Krievija gatavojas, lai varētu pārdzīvot vēl vienu sankciju vilni. Šobrīd neviens viņiem jaunas sankcijas netaisās uzlikt. Varbūt, kad beigsies tiesa par notriekto Malaizijas lidmašīnu, kaut kādas sankcijas būs, bet tās nebūs tik jūtamas, lai būtu jāuzkrāj šie triljoni. Arī Tramps ir pret sankcijām. Viņš pat obligātās sankcijas, kuras viņam bija jāievieš, ieviesa vismaigākajā formā, kādā vien varēja. Līdz ar to Krievijai nav uz ko gatavoties, bet viņi krāj naudu pa īstam. Tas ir mazliet satraucoši. Nesaku, ka tas ir apokaliptiski, bet tas liecina, ka Kremlis gatavojas uz potenciāli būtisku starptautiskās situācijas saasināšanos.
- Atsevišķi politologi diezgan atklāti brīdina par iespējamām Kremļa avantūrām. Pats savām ausīm dzirdēju, kā samērā pazīstams Krievijas politologs, vēl nesen Augstākās ekonomikas skolas profesors Valērijs Solovejs radio Eho Moskvi izteicās, ka Baltijas valstīm ir pamats satraukties.
- Jā, es viņu dzirdēju mūsu pašu Baltcom radio, ka Baltijai tagad ir jāuzmanās. Vispār jau Baltijai visu laiku ir jāuzmanās, bet nedomāju, ka pēdējos mēnešos kaut kas ir tik būtiski mainījies, lai mums būtu jāraizējas vairāk nekā parasti.
- Pirms Putina pieteiktās konstitucionālās reformas viņš 19. decembrī, savā tā dēvētajā lielajā preses konferencē attaisnoja Hitlera - Staļina paktu, vainu par 2. pasaules kara izraisīšanu centās uzvelt uz rietumvalstīm un pat Poliju. Dažas dienas vēlāk viņš Polijas pirmskara diplomātu Juzefu Lipsku nosauca par antisemītisku cūku. Kāds bija šo izlēcienu nolūks?
- Krievija jēdzienus dala kā kārtis, kā tām attiecīgajā brīdī izdevīgāk. Krievijas sabiedrība savā laikā saņēma pietiekami daudz patiesības. Es pats PSRS Tautas deputātu kongresā nobalsoju par to, ka Molotova - Ribentropa slepenie protokoli ir noziedzīgi. Šodien viss ir mainījies atpakaļ. Putins stāsta, ka tiek pārrakstīta vēsture. Poļi saka to pašu. Tikai vēsturi pārraksta Putins. Putins grib nostiprināt savu Lielā Tēvijas kara uzvaras koncepciju, kurā ir nepārprotami pateikts - PSRS ar Krieviju priekšgalā atbrīvoja Austrumeiropu, un visiem par to jābūt pateicīgiem. Jums mums jābūt pateicīgiem. Tāpēc poļu atbildē, ka jūs mūs atbrīvojāt no vāciešiem, bet mēs nekļuvām brīvi, to otro daļu krievi negrib dzirdēt. Viņuprāt, krievu karavīru nestie upuri attaisno visu pēc tam notikušo.
- Tātad tā ir tāda vēsturiska diskusija, bez kādiem nopietnākiem nākotnes nolūkiem?
- Tas būtu pārdroši, ja es tieši tā apgalvotu, bet pirmais solis ir, lai turpinātu lepoties ar 75 gadus vecu uzvaru, ir jāiestāsta, ka šī uzvara ir nesusi visiem laimi. Krievijā šos propagandas melus atzīst pēc noklusējuma.
- Vai šis verbālais uzbrukums Polijai ir domāts vietējam tirgum, vai ar to tiek raidīti signāli Netanjahu, Makronam un Trampam, dodot mājienu, ka Polija un citi «rusofobi» atrodas antisemītiskās pozīcijās?
- Es tomēr domāju, ka pirmām kārtām iekšējam tirgum. Ārējā tirgū tik, cik šo visai smakojošo produktu izdodas iesmērēt. Makrons un Tramps ir mācījušies skolās, kur 2. pasaules kara vēsturi nemāca pēc Krievijas klišejām, un viņus tik viegli nepārliecināsi. Izraēla un Netanjahu ir specifisks gadījums, tāpēc arī šis uzsvars uz antisemītismu, bet Putina minētais piemērs nav īsti korekts, jo pirmskara cionistiskās aprindas, jūtot briestošās nepatikšanas, meklēja, kur veidot ebreju apmetnes. Āfrika, konkrēti - Madagaskara, tika izskatīta kā viena no šīm vietām. Polija tieši gribēja palīdzēt ebreju kopienai izbraukt, un tas sakrita ar tā laika ebreju kustību vēlmēm.
- Nevar teikt, ka Putinam galīgi neizdodas nevienam Rietumos iesmērēt savus «smakojošos propagandas produktus». Man pašam, teiksim, Itālijā, ir gadījies runāt ar visnotaļ saprātīgiem cilvēkiem, kuriem Putins šķiet cienījams cilvēks, par spīti krimām, donbasiem un notriektajām lidmašīnām.
- Vēl spilgtāks piemērs ir Trampa kungs, kurš arī ciena Putinu. Tas ir skaidri redzams pēc viņu attiecību dinamikas. Viņam patīk cilvēki, kuri var stingri pieņemt lēmumus. Demokrātiskās valstīs tādu cilvēku ir maz, jo demokrātisku valstu līderi ir spiesti runāt ar pārējiem, saskaņot viedokļus utt. Gan Tramps, gan Putins var pieņemt lēmumus. Tramps var kādu ar raķeti iznīcināt, Putins var paņemt Krimu un tad paziņot rezultātu, ne ar vienu to nesaskaņojot. Šāda veida vadoņi viens otram imponē. Šie divi cilvēki diemžēl tagad ir satikušies pasaules arēnā, un rezultātus mēs redzam. Tramps, sekojot savai vairāk izolacionistiskai politikai, paziņo, ka negrib karot. Taču no šīs premisas veidojas sekas. Ja Tuvajos Austrumos valstis zina, ka Tramps negrib karot, tad ko tās dara? Tās sāk karot pašas, un reģionālās lielvalstis (ieskaitot reģionam nepiederošo Krieviju) sāk dalīt Tuvos Austrumus. Lībija ir uzskatāmākais piemērs, kur ar dažādiem iemesliem un ieganstiem karo, ja tā var teikt, otrās līgas spēlētāji. Svarīgi ir tas, ka tajā brīdī, kad ASV pasaka - mēs vairs negribam būt žandarms, sākas pārmaiņas citu valstu uzvedībā. Otra lieta, ko mēs redzam, ir iekšējā situācija NATO. Jāatzīst, ka pēdējā NATO sanāksmē Tramps patīkami aizstāvēja NATO. Kamēr Makrons runā par NATO krīzi, Tramps atbild, ka nekādas krīzes nav. Tomēr izmaiņas ir. Ja agrāk NATO tik tiešām bija jumts, tad tagad tas ir tāds pats jumts, tikai par maksu. Tas kļūst par tādu kā apsargu, kuru noalgo. NATO bez ASV faktiski nav nekas. Eiropas militārais spēks skaitļos varbūt ir iespaidīgs, bet darboties spējas, manuprāt, ir ierobežotas. Rezultātā Trampa pusizolacionisma politika atstāj spēcīgu ietekmi uz lielo politiku.
- Mēs runājām pirms gadiem pieciem, pēc Ukrainas notikumiem, un es jautāju par to, cik strauji NATO spētu noreaģēt, ja Krievija izvērstu kaut kādas militāras avantūras mūsu virzienā, uz ko atbildēji - pat ja NATO ieslīgtu dažādās saskaņošanās, tad svarīga būtu ASV rīcība - ātra un noteikta, bez papildu saskaņošanas ar NATO. Vai šobrīd, kad Baltajā namā sēž cilvēks, kurš karot negrib un «ciena» Putinu, ir pārliecība, ka ASV šādai rīcībai būtu gatava un mēs esam droši zem ASV jumta?
- Jā, es domāju, ka mēs esam tikpat droši, jo nekas neliecina, ka Krievija tuvākajā laikā gribētu izmēģināt šā «jumta» stiprību. Jo viņi var dabūt pa muti. Kā būs pēc trim, četriem gadiem, nemāku teikt. Tas būs atkarīgs no tā, cik integrēta un spēcīga būs NATO. Patlaban pie mums ir starptautiskā karavīru vienība, tuvumā ir amerikāņi, un tas joprojām ir drošības garants.
- Cīņa notiek ne tikai kara laukos, bet arī ideoloģiskajā segmentā. Kādas izmaiņas notiek šajā sektorā?
- Ir tāda nelāga atkārtošanās. Ar mazu nobīdi. Kad pie varas nāca Hitlers, Musolīni, Franko, tā bija mode uz stipriem cilvēkiem. Arī tagad vērojams kaut kas līdzīgs. Cilvēki grib stiprus politiķus. Lai arī ideoloģija ir cita, būtība jau nemainās no nosaukuma. Skaidrs, ka šodien neviens sevi par fašistu nesauks un ar to neleposies, bet būtība ir tāda, ka varai ir tendence sakoncentrēties viena cilvēka rokās, un viņš var pieņemt lēmumus valsts vārdā. Cilvēku daba ir tā iekārtota, ka, ja tevi visu laiku slavē un liela, tad tu arī sāc domāt, ka esi izcils un nemaldīgs. Un parādās kļūdas. Tāpēc šī mode uz stipriem cilvēkiem mani biedē. Esmu vienmēr sevi pieskaitījis liberāļiem, bet, skatoties uz liberālismu Eiropā, redzam, ka tas ir atgājis no ekonomiskā liberālisma par labu mazliet sektantiskam liberālismam.
- Vai arī mūsu pašu iekšpolitikā neparādās zināmas sektantisma pazīmes?
- Ir pagājis gads, kopš mums ir šī valdība. Tajā ir divi jaunpienācēji. Viens no jaunpienācējiem, es domāju JKP, jūtas kā aplenkumā pat valdības iekšienē. Viņiem izskatās, ka visi grib viņiem darīt ļaunu. Tajā skaitā koalīcija. Es pilnībā atbalstu viņu... kā tur bija... ultimatīvais tiesiskums, vai kā? Bet visam ir savi ieroči. Mērķis neattaisno līdzekļus. Ja tu cīnies par šāda veida tiesiskumu, tad tev pirmām kārtām pašam jābūt ļoti tiesiskam. Ir divi gadījumi, kuri liek apšaubīt JKP un viņu sabiedroto tiesiskuma izpratni. Es runāju par līdzekļiem, ar kādiem tiek mēģināts sasniegt mērķus. Ja nāk klajā ar spēcīgiem apvainojumiem ģenerālprokuroram, bet tos nespēj pierādīt, tad tā ir apšaubāma tiesiskuma izpratne. Tā ir valsts varas noniecināšana. Otrs gadījums nav labāks par pirmo. Tā ir situācija, kuru izglītības ministre sarīkoja ar LU rektoru. Likums skaidri pasaka un ierobežo Ministru kabinetu, kādos gadījumos var neapstiprināt rektoru. Neviena no šīm pazīmēm nebija redzama. To arī pateica MK kancelejas juristi savā pirmajā slēdzienā. Atkāpšanās no likuma, balstoties uz iekšējiem normatīviem aktiem, kā to izdarīja ministre, ir neproduktīva. Tā nav laba prakse.
