Gads, kurā daļēji apturēta Satversmes darbība
Aizvadītais gads Latvijas politikā bijis piesātināts. Gada sākumā pēc ilgstošām sarunām beidzot izdevās izveidot valdību, kurai Saeima kā vienu no pirmajiem uzdevumiem lika līdz 31. martam likvidēt OIK. Tika pat izveidota OIK parlamentārās izmeklēšanas komisija. Pagāja 31. marts. Tagad par OIK ir aizmirsuši, un šis jautājums ir pazudis no politiskās darba kārtības. Jūnijā tika ievēlēts jauns Valsts prezidents Egils Levits. Ar viņu daudziem saistījās cerības uz kādu augstāku izpratni par tiesiskumu, bet Saeima, pieņemot valsts budžetu 2020. gadam, nodemonstrēja kliedzošu tiesisko nihilismu, ignorējot pašu pieņemto likumu par veselības aprūpes finansējumu. Tāpat Saeima pieņēma likumu, kurš palielināja partiju finansējuma apjomu septiņkārtīgi. Turklāt jau no nākamā gada 1. janvāra. Tas ir, paši sev. Pašā gada nogalē it kā saistībā ar Ventspils mēra Aivara Lemberga un Ventspils brīvostas iekļaušanu ASV sankciju sarakstā tika steidzami pieņemti grozījumi Ostu likumā un uzsākta Rīgas domes atlaišanas procedūra. Par šiem, bet vairāk par citiem, filozofiskākas dabas jautājumiem saruna ar politisko apskatnieku Filipu Rajevski un juristu Aivaru Borovkovu.
- Ar ko iezīmējies ir aizvadītais gads? Vai ir kādas fundamentālas izmaiņas?
Filips Rajevskis: - Ir interesanti runāt par gadu, ja tā pēdējās nedēļās notiek gada līmeņa notikumi. Ja runājam par gadu kopumā, tad redzam lielas, iespējams, fundamentālas izmaiņas politiskajā laukumā. Redzam viena no Latvijas politikas stūrakmeņiem - Saskaņas - norietu. Reitingi ir fundamentāli nokrituši, un izbrīvējās milzīgs elektorāta apjoms, kurš līdz šim bijis Saskaņas monopolizēts. Šī ir tektoniska izmaiņa, kas nākamajās vēlēšanās var nest visai interesantas pārmaiņas ne tikai politiskajā spektrā, bet arī politiķu tipoloģijā, kuri būs pārstāvēti gan vietējās, gan nacionālajās varās.
- Kā šis gads iezīmējas no juridiskā aspekta? Tika izveidota «bezkompromisa tiesiskuma» valdība.
Aivars Borovkovs: - Daļēji ir apturēta Satversmes darbība. Runa ir par 92. pantu, un atskan balsis apturēt arī 100. panta darbību. Sandra Veinberga un arī Bordāns ir izteikuši mājienus, ka jāslēdz ciet arī ar «Lembergu saistīti» mediji. Tas nozīmē, ka jāslēdz ciet arī 100. pants - vārda un runas brīvība. Savukārt 92. pants nosaka, ka «jebkuru personu var atzīt par vainīgu tikai tiesa». Lūk. Man ir ļoti daudzi jautājumi par to, kas notiek valstī un varbūt arī visā pasaulē. Es joprojām nesaprotu, ko juridiski nozīmē sankcijas. Arī starptautiskā mērogā. Ir pilnīgi atklāti jāsāk runāt par to, ka pasaule tiešām mainās. Ir jāatzīst, ka politika pilnīgi atklāti kļūst par vienu no biznesa nozarēm. Turklāt par tādu kā privileģētu biznesa nozari, kas stāv pāri pārējam biznesam, jo šeit bez visādiem likumiem, līgumiem, konvencijām un citām vecmodīgām lietām var iedarboties ar varas svirām, kuras ir neprognozējamas.
- Šogad mums ir jauna valdība, jauns prezidents un faktiski arī Saeima pirmo gadu pilnasinīgi strādā. Kā vērtēsim valdību?
A. B.: - Tur nav īsti ko vērtēt. Svarīgāk, kāda ir sabiedrība. Latvijas sabiedrība, vismaz publiskajā telpā, ir parādījusi, ka jebkuru paceltu suņa sūdu spēj pasniegt kā - tas ir tas laimīgais Ziemsvētku pīrādziņš, kuram abi gali apdeguši.
F. R.: - Šī valdība? Kā visas valdības.
- Kaut kā neatceros valdības, kuras tik klaji nepildītu likumus. Kaut vai budžetu veidojot, tika ignorēts veselības aprūpes finansējuma likums.
F. R.: - Bet Augstākās izglītības likumu jau arī viņi sen kā nepilda.
A. B.: - Te ir apliecinājums tam, ka šobrīd politika stāv pāri likumam. Te ir bezkompromisa rīcība. Man ir žēl Egilu Levitu - juristu un zinātnieku, kurš, manuprāt, līdz galam nesaprata, kur nonācis. Viņš tagad ir spiests nodarboties ar lietām, kuras teorētiski būtu ārpus prezidenta rāmja. Man ir bažas, ka Levits tiek ekspluatēts.
- Ja pieskaramies prezidentam, tad prezidentam jābūt kaut kādai stājai. Budžeta apspriešanas sākumā viņš LTV Rīta panorāmā kaut kā neveikli atzina, ka ne visi likumi ir jāievēro. Tad, kad budžets jau bija pieņemts, tad LNT 900” tomēr aicināja Saeimu pretrunas likumos novērst. Varēja domāt, ka Saeimas deputāti līdz budžeta likuma izsludināšanai vienu vai otru likumu pagrozīs, lai tie nebūtu pretrunā, bet nekas tāds nenotika. Deputāti prezidentu vienkārši noignorēja, bet prezidents krupi norija un budžetu parakstīja.
F. R.: - Jāsaprot, ka prezidenta iespējas ir tādas, kādas ir. Man patika tā prezidenta ideja - es parakstu, bet jūs sakārtojiet tos likumus, kuros solījumi sarakstīti blīvā slānī. Tas nav tikai veselības finansējuma likums, kuru ciniski pieņēma ar 90 balsīm. Tas pat nav akmens valdības dārzā. Tā ir parlamenta problēma, ka viņi vispirms ar 90 balsīm nobalso, bet pēc tam visi šie paši cilvēki, pieņemot budžetu, nobalso citādi. Ja tu esi parlaments, tad kaut kādu konsekvenci ievēro. Kas attiecas uz Levitu, tad jautājums - cik konsekventi viņš šo jautājumu paturēs darba kārtībā. Sakārtojiet likumus. Izbeidziet šo kārtību, ka mums ir likumi, kuri katru gadu netiek pildīti. Vai nu grozām šos likumus, vai pildām. Parlaments gan šobrīd ir iestājies tādā pozīcijā, ka tas neko nav dzirdējis.
A. B.: - Runājot par parlamentu, jāsaka - šis ir ļoti vājš parlaments. Apspriest šī parlamenta tādu vai citādu rīcību vai mēģināt atrast kādu motivāciju... Ja bērns sadauza pusdienu servīzi, tad tur nav jēgas meklēt kaut kādus kodolfizikas likumus. Te ir tas pats. Krišjānis Kariņš ir lāga cilvēks, un viņš man atgādina kaķi Leopoldu, kuram ir jātiek galā ar visu to, kas ir. Ja skatāmies Saeimas sastāvu, tad redzam, ka vienu komisiju vada Kaimiņš, citu vada Mārtiņš [Bondars], aiz kura stāv izpostīta banka. Mums ir tik cilvēku, cik viņu ir šajā mazajā komunālajā dzīvoklī. Uztraucoša tēma ir tā, kā visi ir sanīdušies savā starpā. Visi saka, ka mīl Latviju, bet šīs mīlestības vārdā ir gatavi viens otru no zemes virsas noslaucīt. Un tas ir traki! Cilvēki nedzird viens otru. Es visu laiku gaidu, kad tiks sasniegta tā naida trauka apakša. Liekas, esi jau sasniedzis dibenu, kad kāds atkal klauvē no apakšas.
- Tas jau tā labi skan, ka visi mīl Latviju. Tā vien izskatās, ka viņi kaut ko citu mīl krietni vairāk.
F. R.: - Latvijas un latviešu tautas mīlestība ir ļoti abstrakta, bet sevis mīlestība ir ļoti reāla un precīza, līdz ar to viņi visi mīl Latviju caur sevi. Parlaments lielā mērā sastāv no jaunpienācējiem, un viņiem to mīlestību uz sevi ir grūtāk noslēpt.
A. B.: - Dažkārt arī inteliģenti, bet iekšēji truli cilvēki var mīlēt savu bērnu, bet brīdī, kad viņš viņam nepiekrīt, sākt viņu sist. Te ir tas pats. Cilvēki ir apveltīti ar varu, un viņi grib savu lietu kārtību uzspiest citiem ar varu. Kā pareizi jāmīl, kā pareizi jāstrādā. Jau ilgāku laiku Latvijas uzņēmējiem tiek piedāvāts peldēt ar sasietām kājām, bet peldēt skaisti. Sen būtu jārunā par to, kas ir mūsdienu demokrātija. Kā mantra tiek skandēta tēze, ka nekas labāks par demokrātiju nav izdomāts. Tad vajag izdomāt. Partijas kā tādas radās 19. gadsimtā uz marksisma fundamenta. Pretstatu cīņa, grupu antagonisms. Visu laiku ir kaut kādas grupas, kas rejas savā starpā un tajā riešanās procesā pazaudē ārkārtīgi daudz konstruktīvisma. Patērē laiku, enerģiju, resursus, lai viens otru apkarotu, nevis lai būvētu. Vienā pusē viens mūrē sienu, bet otrā pusē otrs tos ķieģeļus izmētā. 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir veiksmīgi izspēlēta kārts, ka ne tie cilvēki ir atjaunojuši neatkarību. Tas komunists un tas tur komjaunietis. Faktiski notiek to cilvēku, kuriem šobrīd ir 50+ gadi, diskreditācija. Viņus noslauka no laukuma. Tā ir paaudze, kura ir norakstāma. A priori.
- Pērn iesākās un visu šo gadu turpinājās nestabilitāte Rīgas domē.
F. R.: - RD politiskā sistēma ar Ušakovu priekšgalā Latvijas apstākļiem bija reti pastāvīga. Desmit gadus turēt vairākumu un pilnībā kontrolēt galvaspilsētas ekonomisko un politisko laukumu. Viņi bija kā fizikas uzdevumos - dots. Visi politiķi izgāja no tā, ka ir dots - Saskaņa, Nils, Rīga. Tad, kad notiek šādu ilggadēju, stingru sistēmu sabrukšana, tas tik eleganti nemaz nenotiek. Tā nav vienkārši varas maiņa. Tas ir uzstādītās sistēmas sabrukums, par ko tagad maksā rīdzinieki.
- Ušakovs ir prom, un tagad ir Burovs, kurš cenšas demonstrēt no Ušakova atšķirīgu darbības modeli. Taču tajā brīdī, kad Burovs saka, ka mēs tagad visu darīsim citādi, Saeima rosina atlaist RD un rīkot ārkārtas vēlēšanas.
F. R.: - Ne jau Burovā ir problēma. Burovs ir profesionālis, un domāju, ka viņš ir tāds mērs, kādu mums pēc Nila desmitgades Rīgā vajadzētu. Viens saimnieciski orientēts, domājošs un plānot spējīgs mērs. Pēc visa šī balagāna, ko iemieso 9. maijs pie pieminekļa. Tikai 9. maijs izstiepts desmit gadu garumā. Pēc tā visa mums būtu vajadzīgs viens normāls mērs. Problēma ir tā, ka Burovam nav stabilas, kaut cik viendabīgas koalīcijas. Tā ir koalīcija ar piepirktiem pasažieriem, kuri paši nezina, ko viņi grib.
- Lai arī kāda Burovam būtu tā koalīcija, bet tā tomēr ir. Līdz kārtējām vēlēšanām nav palicis daudz, un opozīcija varētu bez problēmām gatavoties 2021. gada vēlēšanām. Kāpēc tāda steiga un neatlaidība, lai par katru cenu izdzītu šīs ārkārtas vēlēšanas?
F. R.: - Es tur neredzu politisko motīvu.
A. B.: - Es gan redzu.
F. R.: - Tie, kas visskaļāk kliedz, ka to vajag, būs tie, kas vissmagāk dabūs pa asti šajās ārkārtas vēlēšanās. Neviens no opozīcijas spēkiem nav reāli gatavs šīm vēlēšanām. Nevienam nav izteikta līdera, nevienam nav izteiktas komandas, un jau tagad sākas - ies kopā trijatā vai neies kopā, ar ko ies kopā utt. Tas vien parāda, ka jautājumi tiek risināti ne pēc būtības. Neviens nevar pateikt - šis būs mūsu mēra kandidāts, un pārējie teiktu - nu, jā, šis varētu vadīt šo pilsētu, kura nav šobrīd labākajā stāvoklī. Šādu kandidātu opozīcijai šobrīd nav. Pozīcijai arī. Tur ir Burovs, Saskaņai bēdu ieleja un nav cilvēka, kuru uzlikt un teikt - šis cilvēks var vadīt. Mums jau nav tikai atkritumu krīze. Mums ir daudz plašāka krīze.
A. B.: - Atkritumos nekad nav bijusi krīze. To, kas notiek Rīgā, nevajag skatīties atrauti no kopuma. Pie tās konstrukciju graušanas, kad katrs var paķert... tā kā grautiņu laikā ielaužoties lielveikalā - eu, šito arī vēl var pakampt. Manuprāt, ir daudzi savstarpēji saistīti notikumi, par kuriem būtu jārunā kompleksi. Mēs varam prognozēt, ka kādam parādīsies superideja paķert vēl kādu pašvaldību līdzi.
F. R.: - Mierīgi.
- Par Ventspili pat nerunāsim. Esmu dzirdējis minam arī Jelgavu, Ķekavu.
F. R.: - Arī Valmiera.
A. B.: - Bet kāpēc ne Daugavpils? Kāpēc ne Rēzekne?
F. R.: - Kura pašvaldība tagad var justies droša? Pasakiet kaut vienu argumentu, kas to pasargātu.
A. B.: - Pasargātas ir tās pašvaldības, kuru vadībā ir valdošā politbiznesa grupējuma pārstāvji. Tiem tā «izsūtīšana» varbūt nestāv priekšā. Pa starpu vēl jāpaķer pēdējie prihvatizējamie objekti, kur ostas nav vienīgie. Kāpēc to nedarīt, ja ir šāda iespēja? Kā Filips teica, var gadīties, ka nākamajās vēlēšanās viņi vairs netiek pie varas. Reiz ar politologiem runājām, kāpēc postpadomju telpā ir tik rijīgi politiķi? Tāpēc, ka politiski izturētās valstīs politiķis iet ilgstoši uz kaut kādu rezultātu. Šeit situācija ir tik nestabila, ka ir jāsteidzas atgūt ieguldītais jau nākamajā dienā. Tāpēc darbība ir daudz asāka.
- Pēc budžeta pieņemšanas, kad mediķi jutās piemānīti, sākās parakstu vākšana par Saeimas atlaišanas ierosināšanu. Ir jau savākta nedaudz mazāk nekā trešdaļa nepieciešamo parakstu. Vai izdosies savākt trūkstošos?
F. R.: - Parakstus varētu arī savākt, jo nākamgad mums ir vairāki notikumi, kuri šo parakstu vākšanu varētu aktivizēt. Ārkārtas vēlēšanas Rīgā; sāksies runas par jaunu nodokļu reformu, kuras sekas daudzi izjutīs uz savas ādas, un nezinām vēl, kādi negaidīti notikumi parādīsies. Ņemot vērā, ka parakstīties ir pietiekami viegli un sabiedrība ir diezgan digitalizēta, 12 mēneši ir ilgs laiks, lai es šo iespēju, ka parakstus savāks, nenomestu no skaitīkļiem.
A. B.: - Te jāatceras viena lieta. Ļoti skaļi un ietekmīgi ir varu apkalpojošie mediji. Diemžēl. Ir vesela grupa cilvēku, kuri tos, kuri piedalās un iniciē Saeimas atlaišanu, ārkārtīgi mēģina diskreditēt. Tā ir viena no zemās politiskās kultūras pazīmēm, ka diskusija notiek nevis ar argumentiem, bet gan ar oponenta diskreditēšanu.
- Kā gaidāmie notikumi - RD ārkārtas vēlēšanas, iespējamais referendums par Saeimas atlaišanu - var ietekmēt politisko procesu, koalīcijas stabilitāti?
F. R.: - Šobrīd koalīcija ir stabila, un viņiem ir vairāk vienojošā nekā šķirošā. Galvenais vienojošais ir sapratne par to, ka, izjaucot šo koalīciju, jebkurš var būt zaudētājs. Tur nav neviena, kurš varētu būt ieguvējs. Visi var būt zaudētāji, un tas viņus satur kopā. Ja darba kārtībā parādās ārkārtas Saeimas vēlēšanas vai vismaz referendums par Saeimas atlaišanu, tad tas jau ir zināmas priekšvēlēšanu kampaņas sākums. Un tur jau viņu savstarpējās attiecības varētu mainīties. Taču tam jābūt ļoti stipram kairinājumam. Referendums tāds varētu būt. RD ārkārtas vēlēšanas nebūs tik stiprs kairinājums.
A. B.: - Man jau vairākas vēlēšanas ir sajūta, ka ir tāds politisko akcionāru līgums, jo tā valdošā grupa jau nemainās. Mainās proporcijas. Viņi ir sevi sabetonējuši ar to, ka, ja mēs gribam šeit būt, tad mums ir jāturas kopā. Atļaušos apgalvot, ka šobrīd Saeimā ir četras partijas, nevis septiņas. Ir NA, ir Saskaņa, ir ZZS un ir Vienotība. Man ir sajūta, ka Vienotībai ir viens aizkadra režisors, kurš ļauj, sadalot šo partiju dažādās frakcijās, savākt katram savu elektorāta daļu. Ļaujot pat atsevišķiem šo frakciju līderiem pirms vēlēšanām vienam otru apmētāt ar mēsliem. Saprotot, ka tad mēs kā vienots veselums būsim pie varas. Tur būs nauda, tur būs iespēja, un tur mums visiem būs labi. Varā.