Santa Āboliņa. Veiksmīgs reemigrācijas stāsts

Šobrīd ārpus Latvijas strādā, mācās, dzīvo vairāki simti tūkstošu mūsu valsts piederīgo. Precīzu ciparu, šķiet, neviens nespēj nosaukt, bet, piemēram, pērn Ārlietu ministrijas izplatītajā informācijā tika minēts skaitlis – ārzemēs dzīvo vairāk nekā 370 000 Latvijas diasporas pārstāvju. Lai arī ir iedarbināts reemigrācijas plāns, darba devēji ir aizsākuši kopīgu kustību par aizbraucēju atgriešanu dzimtenē, masveidā nenotiek koferu krāmēšana. Tāpēc katra tautieša atgriešanās ir kā neliels veiksmes stāsts.

Santa Āboliņa no Latvijas aizbrauca 2010. gadā - tā noteikti nebija viņas kvēlākā vēlēšanās, bet apstākļu diktēta vajadzība. «Tas bija pēckrīzes laiks - biju ieguvusi bakalaura grādu uzņēmējdarbībā un vadībā, bet atrast darbu bija ļoti grūti - par pilnas slodzes darbu man piedāvāja 250 latu, bet gandrīz tikpat tika prasīts par īres dzīvokli. Turklāt biju paņēmusi studiju kredītu. Šie visi apstākļi arī mani mudināja meklēt iespējas ārpus Latvijas,» atceras Santa. Caur rekrutēšanas firmu viņa atrada darbu viesnīcā Dānijā. Bija laiks doties ceļā.

Dānijas pieredze

Taču Santa prom nedevās ar rūgtumu sirdī un pārliecību - Latvijā nekad vairs neatgriezīsies. «Sapratu, ka man ir jābrauc - tobrīd tas variants man bija vispiemērotākais, tomēr zināju - līdzko radīsies iespēja atgriezties Latvijā, es tā arī darīšu. Sākums Dānijā nebija viegls, netrūka izaicinājumu, tostarp ar steigu bija jāapgūst dāņu valoda, citādi savstarpējā komunikācija bija apgrūtināta,» akcentē Santa.

Viesnīcā viņa veica uzkopšanas darbus, nedaudz vēlāk arī piepalīdzēja restorānā. Papildus tam viņa apmeklēja intensīvos bezmaksas dāņu valodas kursus, jo vēlējās pēc iespējās ātrāk integrēties sabiedrībā. «Uz kursiem gāju divas reizes nedēļā, bet aktīvi mācījos valodu arī mājās, klausījos vietējo radio. Es uzskatu - ja cilvēks dzīvo kādā valstī, viņam ir jāzina šīs valsts valoda. Valodas zināšana gan palīdz ikdienas saziņā, gan paver arī plašākas darba, izaugsmes iespējas. Pat ja cilvēks valodu nezina teicamā līmenī, vietējie tomēr novērtē šos centienus - runāt viņu valsts valodā,» ir pārliecināta Santa.

Bez dāņu valodas nekādi

Dāņu valodas prasmes viņai vēl labāk palīdzēja noslīpēt pēc laika iegūtais darbs kādā no Kopenhāgenas beķerejām.

Lai dāņu valodu apgūtu sarunvalodas līmenī, Santai pagāja aptuveni pusgads. «Pirmais prieks bija par to, ka mani sāka saprast, bet sākotnēji bieži vien īsti nesapratu, ko man atbild. Bet tā maz pamazām sāku arī pati saprast pārējos. Principā bija viens tāds klikšķis, kad apjautu - nejauši dzirdot kādu cilvēku sarunu, es pilnībā saprotu, ko viņi viens otram saka. Tad arī dāņu valoda kļuva viena no manām valodām.» Dāņu valodai ar latviešu valodu neesot ne mazākās līdzības, vienojošā saikne ir vācu valoda - dažus vārdus no tās esam aizlienējuši gan mēs, gan dāņi. «Dāņu valoda nav vienkārša, it sevišķi gramatika, arī izrunājamās skaņas ir specifiskas, taču visu var iemācīties, ja ir motivācija,» uzskata Santa.

Laiks atgriezties

Viņa stāsta, ka no vietējiem neesot sajutusi negatīvu attieksmi kā pret iebraucēju, viņa pieņemta kā savējā. «Man ļoti patika, ka tur darba devēji ir ļoti ieinteresēti, lai darbinieks attīstītos. Pat ja sācis strādāt pavisam vienkāršus darbus, viņš ar laiku tiek virzīts tālāk, ja, protams, arī pats to vēlas. Piemēram, mana kolēģe, kas reiz strādāja par apkopēju, izauga līdz veikala vadītājai,» stāsta Santa.

Reiz viesojoties Latvijā atvaļinājuma laikā, Santa nolēma izmēģināt savu laimi darba tirgū tepat - varbūt kādam ir vajadzīgs darbinieks ar dāņu valodas zināšanām. Un viņai pašai par pārsteigumu - bija vajadzīgi. Viņa atsaucās uz vairākiem darba sludinājumiem, un visi darba devēji bija ieinteresēti viņu aicināt uz darba parunām. Tas bija pagrieziens punkts, lai no Dānijas pārceltos atpakaļ uz Latviju.

Latvijā viņa ir uzkrājusi darba pieredzi, strādājot gan grāmatvedības uzņēmumā, gan poligrāfijas uzņēmumā par projektu vadītāju, un dāņu valoda bija caurvijusi visus darba pienākumus.

Izaugsme gada laikā

Arī tagadējā uzņēmumā - Transcom Worldwide Latvia - viņai noder tieši dāņu valodas zināšana. «Es jau kādu laiku biju ievērojusi, ka uzņēmums meklē speciālistus tieši ar dāņu valodas zināšanām, un nolēmu pieteikties, jo, pirmkārt, savās darba gaitās vēlējos pārmaiņas, otrkārt, uzņēmumā ir jūtama skandināvu darba kultūra, kas man ir ļoti saistoša, piemēram, tiek piedāvāti dažnedažādi bonusi, kas izpaužas kā papildu rūpes par darbinieku, piemēram, bezmaksas augļi, trenažieru zāle.» Santa Transcom kolektīvam pievienojās kā klientu apkalpošanas speciāliste, pēc laika viņai radās iespēja pamēģināt uzņemties papildu pienākumus, proti, viņa kļuva par savas grupas vadītājas aizvietotāju, drīz arī sekoja nākamais izaugsmes pakāpiens - kvalitātes analītiķa aizvietotājs (kvalitātes analītiķis - tas ir cilvēks, kura pārziņā ir veikt zvanu izvērtējumu - vai darbinieki telefoniski apkalpo klientus pēc noteiktajām vadlīnijām un prasībām), un šobrīd viņa ir izaugusi līdz grupas vadītājai, kas pārrauga un koordinē 14 klientu apkalpošanas speciālistu darbu. Viņas komandā ir gan vietējie, gan darbinieki no Dānijas un Norvēģijas (Santa ir apguvusi arī norvēģu valodu). «Dāņu, norvēģu un angļu valoda ir manas darba ikdienas valodas, nedaudz esmu apguvusi arī zviedru valodu, jo nereti darbā skan arī šī valoda. Jāteic, ka skandināvu valodu zinātāji ir pieprasīti ne tikai Transcom, bet arī daudzos citos uzņēmumos Latvijā. Un gadu no gada šī vajadzība kļūst arvien izteiktāka,» secina Santa.

Viņa stāsta, ka ļoti patīk darbs ar cilvēkiem, tāpēc pašreizējā amatā jūtas ļoti komfortabli. «Jūtu gandarījumu, kad kopīgi varam sasniegt izvirzītos mērķus, kad redzu, kā mana komanda aug un attīstās. Jā, vienlaikus būt par grupas līderi nav vienkārši, jo man ir jāspēj salāgot visu vajadzības, vēlmes, jāspēj rast kopsaucēju.»

Ko vēlas dzirdēt aizbraucēji?

Taujāta, kas, viņasprāt, ir tā galvenā vēsts, ko vēlas sadzirdēt aizbraucēji, lai atgrieztos, Santa atbild: «Ka viņus kāds šeit gaida, ka viņiem šeit būs darbs, taču nevis par minimālo algu, bet par pienācīgu samaksu, lai pietiktu ikdienas dzīves vajadzībām. Protams, arī pašiem aizbraucējiem ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi - ir jābūt ieinteresētam mācīties, strādāt, pilnveidoties, lai saņemtu konkurētspējīgu atalgojumu arī Latvijā. Esmu pārliecināta un praksē pārbaudījusi - Latvijā var atrast interesantu un labi atmaksātu darbu, taču arī pašam cilvēkam ir jābūt atvērtam iespējām. Kad atgriezos Latvijā, biju tik priecīga, ka atkal sev visapkārt varu dzirdēt latviešu valodu, ka ikdienā varu satikt savus mīļos. Ir ļoti patīkami apzināties, ka esmu mājās - Latvijā. Ārvalstis tagad redzu kā iespēju paceļot, gūt jaunus iespaidus, atpūsties, bet strādāt vēlos Latvijā.