Meža velšu lasīšana un pārdošana – atspaids maciņam

Pagastā tādi punkti esot divi. Tirzmaliete Sarmīte Jefremova stāsta - ogu šogad vietējos mežos ir maz, sēņu vēl mazāk. Ar baltu skaudību viņa stāsta, ka māsa nupat zvanījusi un lielījusies, ka viņas ģimene Valmieras pusē, Zilajā kalnā, salasījusi mežā divus desmit litru tilpuma spaiņus pilnus ar baravikām. Sēņot ne, bet ogot uz mežu regulāri iet arī tirzmaliete Sarmīte. Kā lai neiet, ja ogām šogad ir laba cena?! Neatkarīgā Tirzā uz meža takas sastop pāri - Anitu un Tāli -, kuri ar spaiņiem rokās un ogu kombainiem bruņojušies dodas ogot. Anita stāsta, ka mežā iet katru dienu. Neesot citas izejas, jo palikusi bez darba, līdz pensijai vēl jāgaida divi gadi. Vasarā ar ogām vismaz var kaut ko nopelnīt un iekrāt naudu, lai ziemā maksātu par elektrību. Arī mazbērnus var palutināt ar konfektēm. Anita uz mežu un atpakaļ iet kājām. Saka - ar mellenēm šogad mežā ir bēdīgi, tomēr rokas nolaist nedrīkst.

«Nevar teikt, ka ir slikts ogu gads. Vidējs. Esmu pieredzējusi arī sliktākus gadus. Toties šogad ir augstas iepirkuma cenas meža veltēm. Cilvēkiem tāpēc peļņa iznāk diezgan laba. Galvenokārt runāju par melleņu vācējiem. Ogotāju gan ar katru gadu Vidzemē kļūst mazāk. Daudzi ir aizbraukuši no valsts. Cilvēki arī mirst. Tomēr man ir un paliek savi pastāvīgie ogotāji, ar kuriem izveidojas sadarbība un cilvēciska saikne. Pat pēc vārda cits citu pazīstam. Ja kāds no maniem ogotājiem šovasar nenāk nodot mellenes, domāju par viņu, uztraucos, kas ir noticis,» laikrakstam saka gulbeniete Linda Bunkovska, meža ražas uzpircējfirmas SIA Sparlats Gulbenes pieņemšanas punkta darbiniece. Viņa zina sacīt, ka Vidzemē šogad mellenes var labi lasīt purvainās, mitrās vietās. Ogotāji gan konkrētas vietas neizpaužot, jo tas esot viņu komercnoslēpums, - joko L. Bunkovska. Visi ogotāji stāstot, ka klajās, atklātās augšanas vietās mellenes šogad esot izsalušas jau ziedēšanas periodā. Divatā ceturtdien mežos pie Pededzes upes divi Gulbenes jaunekļi salasījuši 30 kilogramu melleņu. Mežā bijuši jau no pulksten 6 rītā, ogojuši līdz pusdienlaikam. Tātad kādas sešas stundas. L. Bunkovska uzslavē puišus, teikdama, ka jaunie cilvēki reti kurš ir uzcītīgs ogotājs. Tā tomēr esot nodarbe, kas prasa gribasspēku, rūdījumu. Savākto puiši bija atveduši SIA Sparlats pieņemšanas punktā. Viens no puišiem, gulbenietis Sergejs, laikrakstam saka: «Piecus gadus katru vasaru ogoju. Šis man ir viens no neražīgākajiem gadiem.» Viņš nodeva arī nedaudz gaileņu. Ir tā vērts, jo cena ir pievilcīga. L. Bunkovska piebilst, ka visā Gulbenes novadā uzpirkšanas punktos cenas ir daudzmaz līdzīgas - mellenēm pāri diviem eiro par kilogramu, gailenēm trīs eiro un vairāk par kilogramu. Sergejs saka, ka viņam neesot pastāvīgas darbavietas, tāpēc, kad vien vasarā ir iespējams, viņš dodas peļņā uz mežu.