Divi miljoni, kas atņemti teātriem – tā ir katastrofa
Rīt kultūras ministrs Ints Dālderis tiksies ar Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāju Rihardu Eigimu, lai sarunu ceļā risinātu Daugavpils teātra iespējamās nākotnes scenārijus. Kā jau Neatkarīgā pēdējo nedēļu laikā rakstījusi vairākkārt, sliktākais plāns paredz teātra likvidēšanu, labākais – nodošanu Daugavpils pašvaldības rokās.
Krīzes apstākļos, kad līdzekļu trūkuma dēļ slēgšana īstermiņā dod ekonomiju, protams, var rasties kārdinājums likvidēt vairākus Latvijas teātrus. Par to kopš pērnā pavasara ir izteikušās vairākas pietiekami atbildīgas Latvijas amatpersonas.
Ilgtermiņā tā tomēr būs katastrofa, kas skars ne tik daudz kultūras sfēru, cik nācijas izdzīvošanu. Latvijas teātru pastāvēšana šajā ziņā ir precīzs indikators tam, vai Latvijas valstij ir nākotne. Neatkarīgā turpina sekot Daugavpils teātra epopejai un piedāvā teātru ekspertu viedokļus gan par Daugavpils teātra
situāciju, gan asas diskusijas izraisījušajiem Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē izteiktajiem Inta Dāldera un Jāņa Siliņa paziņojumiem. Atgādinām – kultūras ministrs sacīja, ka astoņi pilna laika repertuārteātri Latvijai ir par daudz, bet Latvijas Kultūras akadēmijas rektors nosauca viņaprāt trīs stiprākos, mākslinieciski augstvērtīgākos Latvijas teātrus – tie ir Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris un Valmieras teātris.
Normunds Naumanis, Latvijas profesionālās teātra balvas Spēlmaņu nakts žūrijas komisijas priekšsēdētājs:
– Es kategoriski iebilstu pret mēģinājumiem risināt krīzes laika budžeta problēmas ar teātru likvidācijas paņēmienu. Daugavpils teātra slēgšana var radīt bīstamu precedentu nākotnē. Labi, slēdzam! Bet kur ir garantija, ka pēc trim mēnešiem kādam nevajadzēs atkal ietaupīt vēl kādu miljonu. Un tad teiks – redz, mums bija tik jauka pieredze ar Daugavpils teātri, viss tik labi izdevās, slēdzam Valmieru! Tikpat labi kāds var teikt: kāpēc mums četri simfoniskie orķestri – pietiks ar diviem! Lai LNSO spēlē operā, un tad, kad tur nav izrāžu, sniedz kādu koncertu publikai. Ekonomija taču būtu lieliska! Šis princips ir aplams un nepareizs. Tā vietā, lai nāktu kopā, reāli rēķinātu, kā visiem izdzīvot, nešķērdētu naudu, vienkārši mēģina kaut ko likvidēt, jo tā ir vieglāk, nekā reāli domāt, kā ietaupīt. Par to pašu Daugavpili, kur tiešām problēmu pietiek, par to var un vajag runāt – mainām māksliniecisko vadību, sakārtojam štatus, varbūt pārejam uz projekta teātri, bet ne jau likvidēt! Šajā pilsētā un visā Latgales reģionā ar kultūru jau tā ir katastrofāls stāvoklis.
Valsts teātrus vispār šobrīd ir nostādījusi nenormālā situācijā, un tā ir valsts pārvaldes, nevis teātru problēma. Kā var kaut ko plānot, veidot repertuāru un visu pārējo, ja direktori nezina, kas viņus sagaida pēc mēneša vai trijiem. Valsts ir neuzticams un neprognozējams partneris, kura rīcība ir vienkārši neloģiska. Vispirms tā pasaka: jums ir šāda dotācija, tad padomā un pasaka – nē, vēl mazāka. Kā lai teātru direktori strādā, kā lai plāno repertuāru un organizē teātra dzīvi? Ja paskatās uz valsts dotāciju teātriem kopumā, tad nezinu, vai ir vēl kāda nozare valstī, kur finansējumu mēģina samazināt gandrīz četras reizes. Bija septiņi miljoni, būs divi! Tas taču ir pilnīgi nenormāli.
Kas attiecas uz kritiķu vērtējuma izmantošanu par pamatu tā vai cita teātra slēgšanai, es esmu kategoriski pret to! Kritiķu vērtējums tika apkopots ar pavisam citu mērķi. Izmantojot to šādi, ministrija rada vēl vienu precedentu. Kurš kritiķis turpmāk gribēs sadarboties ar ministriju, ja viņa darbs pret viņa gribu tiek izmantots tādam mērķiem. Tie jau iznāk kaut kādi čekas saraksti! Vēlreiz atkārtoju: Daugavpils teātri slēgt nedrīkst. Ja mēs to izdarīsim, maisam gals būs vaļā, un Daugavpils piemēram sekos citi.
Januss Johansons, aktieris, Latvijas Profesionālo aktieru apvienības (LaPAA) valdes priekšsēdētājs:
– Ja jau te kāds esot izlēmis, ka mazajai Latvijai astoņu teātru esot par daudz un min kaut kādu mistisku ārzemju pieredzi, tad es arī varētu piesaukt visai konkrētu ārzemju pieredzi. Mums blakus, mazajā Igaunijā, ir vienpadsmit profesionālie teātri un vēl tikpat daudz teātru citā statusā, kurus neviens negrasās slēgt, tāpēc lai nu te nestāsta... Vēsturiski var piesaukt 1959. gadu Latvijā, mūsu tautas atmodas periodu, kas liktenīgi beidzās 1961. gadā ar Daugavpils teātra slēgšanu. Domāju, ka šobrīd notiek tieši tas pats. Uzskatu, ka Daugavpils teātra slēgšana nozīmē stagnāciju visam Latgales reģionam un Latvijai. Diemžēl objektīvie apstākļi – divu gadu remonts – Daugavpils teātrim nostrādājuši par sliktu, bet es saprotu, ka tas ir tikai sākums, iegansts. Minētie skaitļi, kas šobrīd parādījušies nākamā gada budžetā, teātriem līdz šim atvēlēto 7,3 miljonu dotāciju plāno samazināt līdz diviem miljoniem. Tā ir katastrofa!
Intam Dālderim stājoties amatā, mēs kopā ar Latvijas Teātra darbinieku savienību uzrakstījām viņam vēstuli, aicinot vismaz Kultūras ministrijas (KM) Teātra padomi informēt par gaidāmajiem soļiem un konsultēties ar to. Pats vairs šajā padomē neesmu, bet, cik man zināms, vienīgā konsultācija, kāda bijusi, ir par nākamā gada aktieru atalgojuma piešķiršanas principiem.
Mēs jau deviņdesmitajos gados esam zaudējuši daudz talantīgu aktieru, kas metuši mieru savai profesijai zemo algu dēļ. No 1992. gada līdz 2002. gadam aktieru atalgojums nemainījās, nerunājot ne par kādām inflācijām. No 2002. gada 1. aprīļa pamazām sākās uzlabojumi. Vienu mirkli likās, ka situācija kļuvusi puslīdz apmierinoša. Neviens jau vairs sen neprasa Kultūras memoranda solījumu izpildi, tomēr šobrīd notiek pretnostatīšana. Mediķi pret skolotājiem, skolotāji pret kultūras darbiniekiem utt. Ja valdība izmanto tādu paņēmienu kā aptauju par šobrīd Latvijai vismazāk vajadzīgo, tas liecina, ka nācijas pastāvēšana šobrīd ir ļoti apdraudēta.
Aktieru profesija vienmēr ir bijusi iekšējas konkurences profesija, tomēr, kā teicis Pēteris Lūcis, ēzelis ir mierīgs lopiņš, bet, ja tam pie pakaļas piebāž pakulas un aizdedzina, viņš var kļūt par lauvu. Ar to jārēķinās.
Jānis Siliņš, Latvijas Kultūras akadēmijas rektors:
– Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē paustais ir mans viedoklis, kas radies, ilglaicīgi skatoties un izvērtējot pēdējo gada, pusotra periodu kā skatītājam, profesionālim, kurš šajā procesā bijis vērtētājs un seko līdzi visam, kas notiek gan šeit, gan arī šur tur citur Eiropā. Manā uztverē šie trīs teātri ir mākslinieciskas vienības, kuras uzstādījušas sev ja ne pilnīgi definētu, tad skaidru mērķi. Kāda māksla viņus teātrī interesē un ar kādiem līdzekļiem, ar kādu aktieru sastāvu viņi strādās.
Par Liepāju – visa nekonsekvence, kas vadīs, kas nevadīs, kas noteiks koncepciju; viņi ir kā bez mērķa. Visu laiku meklējumos. Dailes teātris šobrīd ir zaudējis savu stilu, savu seju. Viņiem nav sava veidola, vēsts, ka Dailes teātris iet tajā virzienā. Vienalga, kurā, patīk mums vai nepatīk. Tagad rāda apmēram tā: gribu to, gribu to, gribu citu. Viņiem nav – ko, kam, kāpēc. Varbūt būs. Man nevajag idejiski tematisko ievirzi, repertuārs var būt dažāds.
Kad Nacionālais teātris teica Sapnis par Latviju – tas neietver tikai latviešu oriģināldramaturģiju. Tur iekļaujas arī tas, ko iestudē Dž. Dž. Džilindžers vai Regnārs Vaivars, kas nav latviešu autoru darbi. Vēsture atsijās, kurš ir tukšais laiks. Nacionālais teātris savā Sapnī par Latviju ietvēra arī to, ka viņi uzticas jauniem, ne tikai gados jauniem režisoriem, bet arī personībām ar dažādu profesionālo varēšanu, kas var veidot izrādes. Līdz ar to arī ar kļūdām, ja sliktāks kāds darbs iznāk, viņš tomēr rezultējas kā meklējumu ceļš.
Es Inta Dāldera sacīto par liekajiem teātriem saprotu citādāk. Šobrīd valsts redz, ka ir par daudz valsts atbalstītu institūciju. Uzskatu, ka vienā dienā vai gadā to nevar izrunāt, bet jāmeklē ceļš, lai atrastu, kā vajadzīgo funkciju sadalīt pa dažādiem finansējuma objektiem. Arī pašvaldība ir valsts! Bet nekad neesmu ne teicis, ne domājis par Liepājas teātra likvidāciju. Ja es kritizēju Rīgas Krievu teātri, tas nenozīmē, ka tas jāklapē ciet, bet jāvērš uzmanība, ka tur gadiem nav mākslinieciskas virzības, un tas ir daudz aktuālāk nekā Dailes teātrī. Tiklīdz kaut kas iesākas, tā galvenais režisors ir projām. Arī attiecībā uz Daugavpils teātri, KM ir gadiem teikts – darām kaut ko, mākslinieciskajai vadībai nav virzības, nav profesionālās varēšanas visu izdarīt pilnvērtīgi. Kāpēc nekas netiek ieteikts, strādāts, ietekmēts? Dāldera kungs jau nav vainīgs, viņš ir nesen ministrs. Es nemeklēju vainīgos, bet nevar tā uzreiz pateikt – ā, tas nav izdarīts, nu tad slēdzam ciet. Jo teātris ir vajadzīgs Liepājā, Daugavpilī, Valmierā. Par to vajadzētu visiem kopā ārkārtīgi domāt.
Daiga Gaismiņa, Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja:
– Saprotu, ka attiecībā uz teātru māksliniecisko līmeni izskanējušais ir Jāņa Siliņa personiskais viedoklis. Un mākslā jau vienmēr kvalitātes vērtējums būs lielākoties subjektīvs.
Par teātriem – ja man būtu nauda, es varētu runāt pilnīgi savādāk. Bet šajā gadījumā man ir žēl, ka tas ir kultūras ministrs, kas šādu viedokli [par lielajiem teātriem] izsaka. Par reģionālajiem teātriem runājot – man šķiet ļoti būtiski, ka cilvēkiem teātris ir pieejams. Jo tie ir reti izņēmumi, kad rīdzinieki aizbrauc uz reģioniem ko noskatīties. Īpaši par Latgales reģionu – misijas apziņai būtu jābūt. Es jau varu te skaisti nezin kā izrunāties, saprotu, ka nav naudas. Bet kas būs tas, ko mēs dosim vietā? Viesizrādes? Aizbraukt no Rīgas uz Daugavpili – tas ir dārgi. Lai aizvestu Nacionālā teātra lielās zāles izrādi ar aktieru ansambli, dekorācijām turp un atpakaļ – tās ir ļoti lielas izmaksas. Tāpat nevar salīdzināt Daugavpils teātri ar Jauno Rīgas teātri vai Nacionālo teātri, katram ir sava varēšana un potenciāls, un ir dažādi apstākļi, kāpēc tas ir tieši tā, kā ir. Es neticu, ka Nacionālais, Jaunais Rīgas teātris un Valmieras teātris tagad piepildīs Daugavpils skatuvi un publikai ik pa desmit dienām būs izrāde, ko skatīties. Nebūs tā!
Es ierosināju KM, ka varbūt šo teātri veidot par Latgales reģiona teātri, kad vairākas pašvaldības iesaistītos tā uzturēšanā. Bet cilvēki, kas labāk pārzina situāciju Latgales reģionā, mani atrunāja, ka diez vai Krāslavas un Rēzeknes pašvaldības varēs vienoties ar Daugavpils pilsētas vadību.
Būtu ārkārtīgi žēl, ja krasi ar nazi to finansējumu nogrieztu, jo paliks tukša vieta. Kā teica Ojārs Rubenis – mēs paši izaudzināsim jaunu paaudzi, kam liksies normāli, ka teātris nav vajadzīgs. Kā interneta komentāros raksta – neesmu bijis teātrī un tāpēc neesmu nomiris. Nav jau runa par miršanu, jo nomirs reiz visi, bet par kvalitāti, kādā savu dzīves laiku pavadām. Un to, cik izglītota sabiedrība ir apkārt.
Ja kāds man teiktu, ka teātriem atņemtos piecus miljonus jāatdod izglītībai, es, atklāti runājot, neteiktu neko. Tas būtu pareizi. Es saprotu, ka tās naudas vienkārši nav, bet, ja būtu – es to saprastu, tas man šķistu gudrs ieguldījums. Bet šodien ir diezgan bezpalīdzīga sajūta, un ceru uz mūsu vadītāju veselo saprātu, ka viņi tomēr centīsies vienoties ar pašvaldībām un kaut cik saglabās finansējumu.
KM ir izstrādāts princips, kā tiek sadalīta dotācija teātriem, un vienmēr ir diskusijas par šo tēmu. Daudzi kritēriji tiek ņemti vērā, un viens no smagākajiem, par ko vienmēr ir runa – tā ir ēka. Nacionālais teātris nav vainīgs, ka tam ir tāda ēka, tāpat kā Dailes un citi. Un cilvēkiem ne vienmēr patīk iet uz teātri kaut kādā istabā, bet uzturēt grezno ēku ir daudz dārgāk, nekā izsūkt putekļus no vienas istabas. Un dotācija to sedz.
Evita Sniedze, Valmieras drāmas teātra direktore:
– Droši šodien nevar justies neviens teātris. Tā nauda, kas atvēlēta, ir tik minimāla, ka var iztikt tikai trīs teātri, nevis seši vai astoņi. Un nav runa par kāda teātra likvidāciju, bet statusa maiņu, tikai jautājums ir – vai pašvaldība to var uzņemties. Zinu, ka Valmieras pilsēta ar 28 000 iedzīvotāju to īsti nemaz nevar izdarīt. Tad ir jautājums par pilsētām, kas varbūt to spēj. Ir nepareizi tas, ka tikai reģionus min tajā sarakstā, kas būtu jāpārņem pašvaldībām. Varbūt liela taisnība ir tam, ko presē saka teātru direktori un arī KM pārstāvji, ka Rīga varētu sev paņemt kādu teātri. Tas nemaz nebūtu tik nepareizi. Tad nebūtu jācieš reģionu teātriem, kuriem ir daudz grūtāk gan savākt skatītājus, gan cīnīties par izdzīvošanu.
Daugavpils teātra situācija, protams, ir neapskaužama. Liela daļa taisnības ir Jānim Siliņam, kurš Kultūras rondo teica: normālā situācijā būtu tā – teātriem, kam iet grūti, dotu klāt papildu līdzekļus. Bet tad ir kādas strukturālās reformas jāveic un jāsaprot – kam, kāpēc. Un teātrim savas funkcijas ir jāpilda – nevar vienkārši pastāvēt tikai tāpēc vien, ka ir vienīgais, un tamlīdzīgi. Krīzes situācijā tas nekalpo par argumentu. Protams, apzinos, ka Valmieras teātris kā vienīgais Vidzemes reģiona profesionālais teātris gan ir arguments, gan nav. Un, protams, mēs arī jūtamies apdraudēti, jo finansējums ir tik niecīgs.
Dotācijas aprēķināšanas formula tagad ir pārstrādāta. Tiek ņemts vērā izrāžu skaits, kas agrāk nebija, kvalitāte, kam gan atvēlēts mazs procents, gan viesizrādes. Teātru direktori to visu ir redzējuši un vienojušies, ka tas varētu būt optimālais variants. Runa ir par to, ka summa, ko dalīt, ir ļoti maza. Vēl ir būtiska lieta, kas jāņem vērā un pie dotācijas nāk klāt – ministrija kaut kādā mērā dod naudu teātra ēkai. Neviens teātris nav vainīgs, ka atrodas tieši tajā ēkā. Ja pie šā niecīgā finansējuma paliktu spēkā šie kultūras ministra un valsts sekretāres solījumi par to, ka ēkai varētu dot minimālo komunālo un apsaimniekošanas daļu, tas situāciju uzlabotu. Jāņem arī vērā, ka samazināsies skatītāju skaits – mēs rēķinājām 20 procentu, bet droši vien būs vairāk. Līdz ar to kritīsies teātra ieņēmumi.
Es neredzu, kā var iztikt visiem teātriem sadalot divus miljonus. Tas nozīmē mazināt štatus, reāli taisīt teātri ciet. Teātris strādās nevis desmit, bet, visticamāk – piecus mēnešus. Tas ir sliktākais variants. Tāpēc jau ministrs stāsta par pilna laika teātriem. Domāju, ka mazie teātri, tostarp Valmieras teātris, atradīs kādu risinājumu. Protams, tam vajadzīgs skatītāju atbalsts. Mēs latiņu nepazeminām un turpinām strādāt, iztiekot ar minimālām ražošanas, honorāru izmaksām. Tiem, kas paliek teātrī strādāt, tā ir misija, un tās vārdā viņi strādā.
Tā ir valdības atbildība, ja kultūru noliek pēdējā vietā, ka tā netiek pieskaitīta pie primārām cilvēka vajadzībām, bet uztverta kā greznība, nevis vitāli nepieciešams produkts. Galu galā ekonomikas sildīšana ir arī kultūras nopelns.