Intervijā Neatkarīgajai Ventspils mērs Aivars Lembergs analizē notiekošo t.s. Lemberga krimināllietā un norāda uz neiespējamību Latvijā īstenot cilvēktiesības kriminālprocesā.
- Pirms divdesmit gadiem - 1999. gada 24. maijā - tika uzsākts kriminālprocess, kurš tagad ir iesaukts Lemberga vārdā. Jaunākās paaudzes pārstāvji šīs lietas sākumu atcerēties nevar, jo vēl nebija dzimuši; savukārt cilvēki brieduma gados to sen ir aizmirsuši tāpēc, ka pārāk daudz «ūdens aiztecējis». Kā jūs atceraties šā kriminālprocesa sākumu pirms divdesmit gadiem?
- Jau pirms divdesmit gadiem notika aktīva politiska cīņa starp Džordža Sorosa politisko grupējumu, kura redzamākie pārstāvji no vecā kaluma ir Sarmīte Ēlerte, Vita Tērauda; vēlāk piebiedrojās Lolita Čigāne, Andrejs Judins un citi. Viņi, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, kas tolaik bija viņu kontrolē, - pirmkārt, jau laikrakstu Diena un citus šajā koncernā ietilpstošos medijus -, ļoti aktīvi vērsās pret mani, turklāt ne jau tikai preses slejās vien. Jāatgādina, ka Dienas koncernu tolaik vadīja tagadējais Saeimas deputāts Arvils Ašeradens, bet Dienas galvenā redaktore bija tagad politiskajā ēnā paslēpusies Sarmīte Ēlerte. Tajā laikā Ēlerte un sorosistu bloks sadarbojās ar toreizējiem redzamākajiem politiķiem Andri Šķēli un Aināru Šleseru. Saprotot, ka ar mani atklātā politiskā cīņā izrēķināties nevarēs, viņi meklēja iespēju piesaistīt Ģenerālprokuratūru. Viņu plānu īstenošanu sekmēja tas, ka starp t.s. Rīgas un Ventspils biznesmeņiem notika strīds. Respektīvi, strīds bija starp Aināru Gulbi un SWH Rīga uzņēmumiem, no vienas puses, un a/s Ventspils nafta, Ventamonjaks un Kālija parks vadību, no otras puses. Strīdā bija panākts mierizlīgums un tika nokārtoti Aināra Gulbja daudzmiljonu parādi. Tie tika izpirkti, un tika glābta Gulbja Rīgas Apvienotā Baltijas banka. Atceraties: 1997. gadā šai bankai atļāva privatizēt Krājbanku un par to izcēlās milzīgs skandāls, jo sabiedrības pārstāvji uzdeva loģisku jautājumu - kāpēc šādai nelielai bankai, kas publiski tika saukta par SWH Rīga un Gulbja kabatas banku, ļauj privatizēt tobrīd lielāko valstij piederošo komercbanku ar lieliem valsts ieguldījumiem tajā? Lai arī ar minēto mierizlīgumu t.s. Rīgas un Ventspils biznesmeņu strīdam juridiski un finansiāli tika pārvilkta svītra, Gulbī naids un atriebības kāre joprojām kūsāja. Gulbis un iepriekš manis pieminētie politiskie spēki uzsāka pret mani uzbrukumu. Ar šo uzbrukumu sākās kriminālprocess, kurš jau ilgst divdesmit gadu.
- Tātad sākums bija politisks?
- Kā tas sākās, tā arī visus šos divdesmit gadus kriminālprocess ir bijis politiski motivēts, politiski angažēts, ar politiskiem mērķiem. To visspilgtāk raksturo man spēkā esošs drošības līdzeklis - prokuratūras un tiesas noteiktais ierobežojums pildīt Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētāja amata pienākumus. Brīvostas valdes priekšsēdētājam ir tikai viens pienākums, kurš ir ierakstīts brīvostas nolikumā, - nepieciešamības gadījumā sasaukt brīvostas valdes ārkārtas sēdi. Jautājums: kādēļ šādam ierobežojumam jādarbojas 12 gadu? Kā tas ietekmē kriminālprocesa gaitu? Protams, ka neietekmē. Tas pats attiecas uz liegumu pildīt Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja pienākumus. Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājam ir ļoti maz pienākumu. Viņš ir politiska figūra. Eiropas tiesa par [Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru] Rimšēviču pateica - ja viņam ir gadu ilgs ierobežojums pildīt amata pienākumus, tad tas jau ir pārāk ilgi, tāpēc šis ierobežojums jāatceļ. Manā gadījuma pat 12 gadu nav par ilgu.
- Pieminējāt politiķu vēlmi iesaistīt politiskā cīņā Ģenerālprokuratūru. Bet laikam jau deviņdesmito gadu beigās tas īsti neizdevās, jo kriminālprocesu uzsāka un pēc kāda laika izbeidza nozieguma sastāva neesamības dēļ. Kas mainījās, kad kriminālprocesu atjaunoja?
- Deviņdesmito gadu beigās ģenerālprokurors bija Jānis Skrastiņa kungs. Viņš un tā laika Ģenerālprokuratūra ļoti cieti ieturēja neitralitāti un neiesaistījās politiskajos cīniņos. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad par ģenerālprokuroru kļuva Jānis Maizītis. Viņš saprata, ka viņa nākotnes labklājība var tikt nodrošināta, ja viņš nostāsies pret Lembergu, ko viņš, pieņemot politisku lēmumu, arī izdarīja. Kā mēs tagad redzam, viņš nekļūdījās. Zaudējot amatu Ģenerālprokuratūrā, viņš atrada amatu Satversmes aizsardzības birojā. Tur viņš vieniem dod pielaides valsts noslēpumam, citiem - nedod.
- Tad jau SAB direktora amats ir varenāks par ģenerālprokurora amatu?
- Attiecībā pret valsts amatpersonām - jā.
- No jūsu iepriekš teiktā noprotams, ka vienīgais, kas mainījās un kādēļ kriminālprocess tika atjaunots - mainījās galvenais lēmējs: Skrastiņa vietā nāca Maizītis. Vai notika vēl kaut kas?
- Šlesera partija pēc vēlēšanām iekļuva Saeimā. Šajā partijā darbojās arī Arnolds Laksa, kurš pēc Krājbankas privatizācijas ar Gulbja svētību bija kļuvis par tās prezidentu, tomēr vēlāk šo amatu zaudēja un devās politikā Šlesera partijas rindās. Laksa kļuva par Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītāju un līdz ar to par Nacionālās drošības padomes locekli. Es biju politiskais konkurents Šleseram, Laksam un citiem. Tad Laksa jautājumu par Lembergu pacēla Nacionālās drošības padomē. Nacionālās drošības padome neformāli uzdeva ģenerālprokuroram neformālu uzdevumu neformāli atjaunot izmeklēšanu, ko Maizītis, pārkāpjot likumu, arī izdarīja. Tas notika 2003. gadā.
- Cik mēs varam spriest no tiesā notiekošajām debatēm, visi tie dokumenti, kuri figurēja izbeigtajā kriminālprocesā, joprojām tiek izmantoti kā pierādījumi arī šajā kriminālprocesā?
- Tā ir taisnība, un tādēļ arī ir juridisks pamats uzskatīt, ka šobrīd iztiesājamā kriminālprocesa sākums ir 1999. gada 24. maijs.
- Plašsaziņas līdzekļos un tiesas zālē prokurori pauž viedokli, ka aizstāvība novilcina procesu. Tagad tiesu debatēs aizstāvība velk ārā pierādījumus tam, ka tieši prokurori novilcina procesu krimināllietā - materiālos iešuvuši dažādas kvītis, pasu kopijas un citas neskaitāmas dokumentu kopijas, kuras kā pierādījumi krimināllietā netiek izmantotas, bet tika tērēts laiks, tās pārbaudot. Kurš no malas var pateikt, kam ir taisnība - kurš patiesībā novilcina procesu?
- Kriminālprocess ilgst divdesmit gadu un ilgs vēl aptuveni 10-15 gadu, neraugoties uz to, kāds būs rezultāts pirmajā un otrajā instancē. Tas nozīmē, ka kriminālprocess kopumā ilgs 30-35 gadus. Valstij jau būs kaut kā jātaisnojas, kāpēc tik garš process; kādi genocīda noziegumi - Osvencimā, Rāvensbrukā, Dienvidslāvijā vai kādā PSRS gulagā - tajā tiek izmeklēti. Tādēļ prokuroriem rītā vakarā jādzied, ka Lembergs un viņa advokāti procesu novilcina. Tagad debašu laikā prokurori aizstāvjiem pat neļauj teikt aizstāvības runu. Piemēram, fakts: Jāņa Blažēviča brālis Ernests Blažēvičs tiesā liecināja, ka viņš nepazīst Aivaru Lembergu. No šīs liecības prokurors debašu runā secināja, ka Lembergs izspiedis kukuli no Valentīna Kokaļa. Mans aizstāvis debašu runā saka: «Ernests Blažēvičs teica, ka Aivaru Lembergu nepazina, un prokuroru secinājums ir absolūti absurds.» Ernests Blažēvičs taču neteica, ka Lembergs izspieda kukuli. Viņš teica, ka Lembergu nav pazinis. Mans advokāts norāda uz šo atšķirību. Bet par to advokātam neļauj runāt.
- Kāpēc?
- Tā esot laika novilcināšana. Tātad prokurors drīkst melot, bet, ja advokāts saka, ka prokurors izdara melīgus secinājumus, tad tā esot laika novilcināšana.
Tādu situāciju, kur liecinieks ir liecinājis, ka kaķis ir balts, bet prokurors izdarījis secinājumu - liecinieks liecinājis, ka kaķis ir melns, ir tūkstošiem. Cits piemērs. Liecinieks saka, ka kādas ārvalstu kompānijas direktors bija juridiska persona, piemēram, Eurocom. Savukārt prokurors no šīs liecības izdara secinājumu, ka direktors bija fiziska persona Rudolfs Meroni. Prokurors citē pierādījumus, dokumentus, kuros rakstīts, ka direktors kompānijai ir juridiska persona, ne fiziska. Prokurors vienalga izdara secinājumu, ka tas ir Rudolfs Meroni. Kā jums šķiet - uz šādām lietām vajag vai nevajag norādīt debašu runā?
- Protams, ka vajag, jo tas ir būtiski aizstāvībai!
- Protams, ka tas ir būtiski. Kāpēc būtiski? Tāpēc, ka tālāk Meroni, kurš patiesībā nav direktors, tiek pratināts kā direktors, kurš ir iesniedzis visādus dokumentus, kādus var iesniegt tikai īstais direktors. Ja prokurors neatzītu, ka viņš ir direktors, tad prokurors nevarētu viņu pratināt kā direktoru; viņš nevarētu nevienu dokumentu parakstīt kā direktors, jo viņš jau arī nav direktors. Tātad no prokuroriem nāk totāli absolūti meli, un mana aizstāvība par šiem meliem debatēs nedrīkst runāt! Kad tad par šiem meliem runāt? Pēc tiesas?
- Minējāt, ka Nacionālās drošības padomes sēdē Maizītim neformāli tika vēlēts atjaunot pret jums sākto kriminālprocesu. Agri vai vēlu - pēc 20 vai 30 gadiem - notiks revīzija, kuru veiks vai nu vēsturnieki, vai amatpersonas. Vai ir pierādījumi, liecinieki krimināllietas politiskā pasūtījuma faktam?
- Pēc šīs Nacionālās drošības padomes sēdes to pats Laksa publiski teica! Presē tas ir saglabājies! Tas vairs nav nekāds noslēpums, kaut gan Nacionālajā drošības padomē izskatāmie jautājumi un to saturs ir valsts noslēpums. Vispār jau viņš bija jāsauc pie kriminālatbildības par valsts noslēpuma izpaušanu.
- Pētījām, pret kuru vēl pasaulē 20 gadu ilgst kriminālprocess. Neizdevās nevienu atrast. Esat absolūtais rekordists. Ventspilniekiem patīk stādīt Ginesa rekordus. Kā rīkosieties ar šo faktu?
- Mums ir ziedu rekordi. Šis diemžēl nav saistīts ar ziediem. PSRS laikos bija Konstitūcija, kurā bija noteikta mītiņu un pulcēšanās brīvība un ka savienotās republikas var izstāties no PSRS. Taču, ja kāds to mēģināja īstenot, tad pie Josifa Staļina tas bija augstākais soda mērs, pie pārējiem līderiem - daudzi gadi cietumā. Tolaik teica tā: ierakstīts Konstitūcijā ir, bet, vai tad jūs nesaprotat, ka to nedrīkst? Mūsdienās izveidojusies tieši tāda pati situācija. Satversmē, Kriminālprocesa likumā, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijā ierakstīts, ka jāievēro cilvēktiesības, bet tiesu varas pārstāvji tikai smaida un to ignorē. Par cilvēktiesību pārkāpumiem jums nav, kam sūdzēties. Teiksiet - var sūdzēties izmeklēšanas tiesnesim. Bet viņš jau ir tikai piedēklis prokuratūrai. Es neesmu sastapis prokuroru, kurš respektētu cilvēktiesības. KNAB strādāja izmeklētājs Aleksandrs Berezins. Viņš Loskutova un Maizīša vadībā izmeklēja lietu. Es viņam teicu: «Tas, ko jūs darāt, neatbilst cilvēktiesībām, tas neatbilst likumam.» Viņš man atbildēja: «Sūdzieties!» Vaicāju: «Kam?» «Manam priekšniekam, uzraugošajam prokuroram!» Ja es sūdzēšos, kurš gatavos atbildi uz manu sūdzību? Protams, pats Berezins. Līdzīgi notiek tiesā. Likumā ierakstīts: lēmumam jābūt motivētam. Prokurori 2007. gadā man uzrāda apsūdzību, balstoties uz kriminālprocesu, kas sākts 1999. gadā. 2008. gadā sākas lietas iztiesāšana tiesā. Tad pēkšņi 2016. gadā, kad jau nopratināti visi liecinieki, prokurori maina apsūdzību. Motivācija: sakarā ar to, ka ir «mainījušies faktiskie apstākļi». Kas gan 2000. gada notikumu «faktiskajos apstākļos» varēja mainīties 2016. gadā? Likums nosaka, ka lēmumu vajag motivēt. Mums jāzina, kādi «faktiskie apstākļi» ir mainījušies. Taču prokurori nemotivē. Paiet vēl viens gads. 2017. gadā kopš sākotnējās apsūdzības uzrādīšanas pagājuši desmit gadi. Arī es jau esmu paguvis sniegt tiesai liecības. Tad pēkšņi atkal maina apsūdzību. Atkal mainījušies esot «faktiskie apstākļi»! Kriminālprocesa likumā teikts, ka lēmums jāmotivē. Prokurori nemotivē. Pieceļos tiesā un saku, ka prokurors, nemotivējot «jaunos faktiskos apstākļus» par lēmumiem, kuri pieņemti pirms 15 un vairāk gadiem, pārkāpj Kriminālprocesu. Tiesa tik noplāta rokas - apsūdzība ir tāda, kāda tā ir. Tā arī līdz pat šai baltai dienai nezinām, kādi «faktiskie apstākļi» lietā ir mainījušies. Mēs apelācijā un varbūt kasācijā varēsim norādīt, ka tika pārkāpts Kriminālprocesa likums, jo netika motivēts, kādi «faktiskie apstākļi» ir mainījušies. Tad jau būs pagājuši 35 gadi. Varbūt pat 40 gadu. Kāda tam vairs būs nozīme?
Redzu, ka Latvijas Satversmes tiesā sēž tiesneši, kuri ir 50% politiķi un 50% tiesneši. Par Eiropas Cilvēktiesību tiesu man stāsta, ka tur par Latvijas lietām lemj Latvijas cilvēki, ne ārzemnieki. Bet Latvijas cilvēki uz turieni jau visi ir politiski virzīti. Tādējādi, ja esat nepareizā politiskā «krāsā», jums arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā nav ko darīt. Tāpat kā Latvijas Satversmes tiesā. Aizmirstiet par tām!
- Skumjš secinājums!
- Bet reāls pēc būtības. Advokāti, kuri strādā ar mani un ir pirms tam kādu laiku strādājuši padomju sistēmā, man saka - tagad visatļautība prokuratūrā un tiesā ir daudz lielāka, nekā tas bija padomju laikā. Viņi apgalvo, ka padomju laikā daudz stingrāk pieturējās pie likuma. Tajā laikā prokurori daudz konsekventāk iestājās par likuma burtu un garu. Protams, bija arī politiskās lietas, bet tās arī tiesātas tika pēc politiskiem likuma pantiem. Kurā kategorijā es ar savu brīvdomāšanu būtu padomju laikā? Protams, man arī piemeklētu pantu.
Vēl piemērs. Ir arestēti vērtspapīri. Likums nosaka, ka tie jānodod glabāšanā prokuratūrā seifā. Kopš vērtspapīru arestēšanas ir pagājuši 12 gadi, bet tie nevienā seifā nav ielikti. Kāpēc?
- Tādēļ, ka tie atrodas pie vajadzīgā mantas glabātāja!
- Jā, visi to zina, bet nekāda reakcija neseko. Kā var tā būt, ka likums paredz vienu, bet tiesu varas pārstāvji dara kaut ko pavisam citu?
- Bet var jau būt, ka tieši tādēļ jūsu tiesāšana tiek stiepta garumā, lai mantas glabātājs varētu šeptēties ar arestēto mantu un par šo šeptes iespēju izmaksātu honorārus, tajā skaitā tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem?
- Mantas glabātājs tagad plāno kompānijas likvidēt.
- Kā tas iespējams?
- Ļoti vienkārši. Viss izzagts. Var likvidēt. Nav kompānijas - nav problēmu!
- Tā taču ir mantas izšķērdēšana vistiešākajā veidā!
- Viņš visu laiku to izšķērdē. Nolikvidēs visas kompānijas, un Latvijā vairs nekas nebūs.
- Kas tas ir par varenu spēku, kas ļauj viņam tā rīkoties?
- Nauda.
- Bet tad jau cerība ir! Beigsies nauda, beigsies kriminālprocess?
- No otras puses - vajadzīgs laiks, lai sagaidītu noilgumu. Civilprasībai noilgums ir desmit gadu. Tad mantisko prasību nevarēs izvirzīt. Ja mantas glabātājs veicis zādzību 2008. gadā, tad desmit gadu jau ir pagājuši. Arī kriminālapsūdzēšanai būs iestājies noilgums.
- Gudra konstrukcija!
- Protams, ka gudra. Šī konstrukcija tiek konsekventi aizstāvēta no Ģenerālprokuratūras puses. Faktiski no visiem. Piemērs. Tieku apsūdzēts par to, ka Ventspils brīvostas valde ir lēmusi pieņemt naudas dāvinājumu no Kālija parka un Ventspils tirdzniecības ostas, lai uzturētu brīvostas pārstāvi ārzemēs - lai netērētu brīvostas naudu. Privātās kompānijas tērē savu naudu, bet prokurori secina, ka tas ir nodarījis būtisku kaitējumu valstij. Privātie valsts vietā finansē pārstāvi, bet tas nodara valstij mantisku kaitējumu.
Vēl, kas jāatceras, - manai lietai nav struktūras. Tā ir haotiska. Arī prokuroru apsūdzības runā ir pilnīgs haoss. Lai pie milzīgā liecinieku skaita un pierādījumu gūzmas, un prokuroru 13 mēnešu ilgās debašu runas tiktu skaidrībā, viss ir jāizanalizē, jāapkopo, jāsistematizē. Lai to visu sagremotu, vajadzīgs liels resurss. Prokurori savu debašu runu pabeidza 7. martā, bet jau 1. aprīlī aizstāvjiem uzlika par pienākumu sākt savu debašu runu. Turklāt, pabeiguši lasīt savu rakstiski uzrakstīto debašu runu, prokurori atteicās to iesniegt tiesai, protams, ar vienu mērķi - lai maksimāli apgrūtinātu aizstāvību. Mēs bijām spiesti sākt debates, faktiski neiepazīstoties ar būtisku daļu no prokuroru debašu runas.
- Vairāki liecinieki snieguši acīm redzami pilnīgi pretrunīgas liecības. Skaļākais gadījums Jūlijs Krūmiņš. Kādēļ nedz prokurori, nedz tiesa nevēlējās noskaidrot, kura no liecību versijām ir patiesa?
- Krūmiņš pirmstiesas izmeklēšanā bija noliecinājis tā, kā vajag prokuroriem. Kolīdz viņu pratināja tiesas zālē, Krūmiņš sāka runāt to, ko viņš patiesībā domā. Pusstundas laikā Krūmiņš ar savu liecību sagrāva apsūdzību. Viņš pateica: man samaksāja, no manis neko neizspieda. Tad tiesa izsludināja starpbrīdi. Pēc starpbrīža Krūmiņš atgriezās tiesas zālē un teica: «Viss - man vairāk nav laika, man ir biļetes uz Austrāliju, es lidoju prom.» Tā viņš aizlidoja uz Austrāliju un līdz pat šai baltai dienai tiesas zālē nav rādījies. Kāpēc? Tas būtu nāves spriedums ne tikai divām apsūdzības epizodēm, tas būtu nāves spriedums visam tam šovam. Tādēļ Jūlijs Krūmiņš tiesas zālē neparādījās.
- Kāda varētu būt tieslietu ministra Bordāna vēlme nomainīt ģenerālprokuroru?
- Bordānam ir motīvu kalni. Pirmkārt, Bordānam jāatriebjas par to, ka Kalnmeiers KNAB iekšējā konflikta laikā nenostājās Strīķes, Juraša un viņu kompānijas pusē, bet nostājās likuma pusē. Otrkārt, jāizrēķinās ar Kalnmeieru par to, ka oligarhu krimināllieta netika virzīta uz tiesu. Simtiem liecinieku un četrdesmit kompāniju - tas nozīmētu tiesu uz četrdesmit gadiem. Tāda tiesa visiem būtu kā sods. Treškārt, jāatriebjas par apsūdzību Jurašam. Ceturtkārt, šobrīd ļogās arī Ostapa Bendera pozīcija, bet viņš ir viens no galvenajiem Bordāna, Juraša un Strīķes sponsoriem. Piektkārt, jāatriebjas Kalnmeieram par to, ka Jurašs un kompānija zaudēja pozīciju kontrabandā. Šī nauda nav mērāma pat ne miljonos un desmitos miljonu. Visu šo iemeslu dēļ jānoņem Kalnmeiers un jāieliek savējais.
- Ir zināms, kuru virzīs?
- Viens no variantiem varētu būt prokurors Juris Juriss. Viņš pats grib būt par ģenerālprokuroru. Domāju, viņš godprātīgi kalpotu naudai, Jurašam, Bordānam, Strīķei un kompānijai, ko viņš arī līdz šim ir darījis.
Tomēr, runājot par tiesu un tiesnešiem, es esmu saskāries Latvijā ar absolūti objektīvu un principiālu tiesāšanu, kur tiesas process notiek precīzi atbilstīgi Kriminālprocesa likumam un likumam Par tiesu varu. Ja šādā tiesā prokurors mēģina demonstrēt, ka viņš ir virs likuma, viņš tiek skaisti nolikts pie vietas. Tas nav raksturīgi Rīgas tiesām. Taču arī Rīgā ir bijuši tiesneši, kuri darbojas atbilstoši likumam. Problēmas ir ar tiem tiesnešiem, kuri savā profesionālajā darbā ieliek savu politisko pārliecību un politiskās simpātijas.
- Tas nozīmē, ka nākamos divdesmit gadus vienīgā cerībā ir uz godprātīgiem tiesnešiem?
- Jā.