Jānis Ošlejs ir īpaši izturīgu betona grīdu ražošanas uzņēmuma Primekss īpašnieks un vadītājs. Ošlejs savu uzņēmumu ir izveidojis no nulles paša spēkiem, un atšķirībā no daudziem citiem mūsmāju «uzņēmējiem» viņa bizness nav būvēts, izmantojot tuvību ar pie varas esošiem politiskiem spēkiem. Ošlejs plaši pazīstams arī kā makroekonomisko procesu apskatnieks. Viņš savulaik bija viens no pazīstamākajiem eiro ieviešanas skeptiķiem. Šoreiz saruna ar Ošleju par to, kā Latvija izskatās pasaules kontekstā; vai tiešām pie mums viss ir tik slikti, kā izskatās; par iemesliem, kāpēc iepriekšējā koalīcija vēlēšanās cieta sakāvi un ko gaidīt no jaunās valdības.
- Mēs iekšzemē nemitīgi sūrojamies, ka nekas nav tā, kā vajadzētu. Jūs darba darīšanās vairāk laika pavadiet ārpus Latvijas nekā Latvijā. Kā situācija Latvijā izskatās no globālā skatpunkta?
- Visa ziemeļu Eiropa līdzīgā veidā ir ļoti kritiska pret to, kas notiek pašu mājās. Šajā ziņā Latvija nav unikāla. Kad atver zviedru avīzi, tad tur, protams, ir atziņa, ka Zviedrija šo to dara labi, bet turpat blakus ir salīdzinošā tabula, kurā redzams, ka šajā aspektā Zviedrija atrodas 20., 30. vai pat 40. vietā, un par to ir liels uztraukums, jo, ārprāts, tas taču ir tik slikti. Kritizēšana par to, kas notiek valstī, ir raksturīga Ziemeļeiropas kultūrai, kas kopumā ir paškritiska.
- Vai mūsu situācijā paškritikas nav par daudz?
- Domāju, ka - jā. Ir par daudz. Ja palasa to pašu zviedru presi, tad viņiem tas ir vairāk līdzsvaroti. Ir, par ko viņi saka - Zviedrijā ar to viss ir slikti, bet ir lietas, par kurām viņi priecājas un saka - mēs Zviedrijā ar to esam pasaules klasē visiem priekšā. Ievērot šo balansu nebūtu slikti arī mums Latvijā. Ir lietas, ar kurām Latvijā ir slikti, un ir lietas, ar kurām esam pasaules klases līmenī. Mans vērojums, skatoties no ārpuses, ir tāds, ka Latvijā ir daudzas lietas, ar kurām varam lepoties.
- Varbūt varat konkrēti nosaukt?
- Pilnīgi noteikti tehnoloģiju lietošana. Mēs Latvijā esam ļoti attīstīti un vērsti uz tehnoloģijām. Jaunu tehnoloģiju pieņemšana un lietošana Latvijā ir ļoti augstā līmenī. Sākot no e-pārvaldes, iespējām elektroniski parakstīt dokumentus, internetbanku līmenis utt. ASV vai Izraēlā cilvēki vēl joprojām norēķiniem lieto čekus. Tas nozīmē, ka mēs citreiz, lai saņemtu samaksu par sniegto pakalpojumu, fiziski braucam pie klienta, paņemam no viņa čeku un fiziski braucam uz banku, kur tad to naudu ieskaita mūsu kontā. Atceros, ka deviņdesmito gadu sākumā mums tādas lietas bija, bet tagad Latvijā tās sen ir aizmirstas. Arī e-pārvalde. ASV un lielākajā daļā Eiropas valstu nav nekā pat tam līdzīga. Dažās ziemeļvalstīs, Igaunijā, un tas arī viss. Šī spēja pieņemt jaunas tehnoloģijas un tās ātri ieviest, orientēšanās uz to, ka jaunās tehnoloģijas mums ir nepieciešamas un tiešām vajadzīgas, tā ir būtiska un izcila īpašība, kas Latviju atšķir no pārējam valstīm. Tāpēc man ir pārliecība, ka arī tālākā nākotnē Latvija sekmīgi attīstīsies, jo redzu, cik gatava ir Latvija pieņemt jaunās tehnoloģijas.
- Daudz šķēpu ir lauzts par e-veselību. Kā vērtēt šo projektu?
- Kopumā šis projekts jāvērtē kā neveiksmīgi iesākts, taču noteikti ir jāturpina paveiktais, jo tā tomēr, salīdzinot ar visu pasauli, ir tehnoloģija, kas ir citiem priekšā. Ja mēs to varētu attīstīt un kļūt spēcīgāki, tad mēs šo e-veselību varētu pārdot citām valstīm. Jā, var teikt, ka e-veselība tika ieviesta ar lieliem trūkumiem, bet visas datoru lietas tiek ieviestas ar grūtībām. Es arī esmu mēģinājis programmēt mājaslapas un citas lietas. Arī man bieži nekas nav izdevies, un es savā ziņā jūtu līdzi puišiem no e-veselības. No otras puses, ir jāsaņemas un jāuztaisa normāli. Pēc tam varēs pārdot citām valstīm, jo šajā ziņā mēs daudziem esam priekšā. Daudzās valstīs ir atsevišķi līdzīgu pakalpojumu sniedzēji, bet tā, ka visā valstī tas būtu ieviests, ir ļoti maz kur. Tāpēc domāju, ka citas valstis gribēs mūsu izstrādnes kopēt, un mums būs iespēja to pārdot kā pakalpojumu citiem.
Mēs kopumā ejam pareizā virzienā, ekonomika attīstās un darbojas labi. Es gribētu, lai valdība pieturas pie tā paša kursa un nekādas milzīgas reformas pašlaik netaisa
- Pēdējos gados Latvijā bija salīdzinoši ļoti labi makroekonomiskās izaugsmes rādītāji. Tajā pašā laikā valdošā koalīcija notikušajās Saeimas vēlēšanās cieta sakāvi. Kā to izskaidrojat?
- Viens no aspektiem ir tas, par ko tikko runājām - esam par daudz paškritiski. Latvija ir daudz paškritiskāka pret sevi, nekā objektīvi tai pienāktos būt. Līdz ar to cilvēki domā, ka Latvijā lietas notiek slikti. Man, esot ļoti daudz ārpusē, ir redzams, ka daudzas lietas Latvijā ir noorganizētas ļoti labi, salīdzinot ar to, ko ir spējuši citi. Man kopumā ir pārliecība, ka valsts pārvalde Latvijā darbojas labā, pareizā virzienā. Tas ir viens - cilvēki vienkārši neobjektīvi novērtē situāciju. Otrs ir tas, ka Tramps ASV parādīja jaunu veidu, kā politikā darboties. Ar daudz agresīvāku retoriku, daudz uzbrūkošāku metodiku. Cilvēkiem tas patīk kā metode. Redzam, ka ASV ir diezgan labs atbalsts Trampam, un arī Latvijā daži viņu kopēja, mēģinot darboties tādā pašā populistiskā viedā. Kā redzam, tas strādā, un cilvēki dabū zināmu balsu skaitu.
- Agrākās intervijās jūs teicāt, ka Latvijai IKP pieaugumam jābūt vismaz 7% gadā. Nu jau vairākus gadus ir virs 4% gadā, un tas ir viens no straujākiem pieaugumiem ES. Vai tas ir pietiekami?
- Tas tiešām ir viens no straujākajiem kāpumiem Eiropā, un līdz ar to varam teikt, ka esam vieni no labākajiem Eiropā. Taču, ja tiešām gribam kļūt bagāta valsts tuvāko 20 gadu laikā, lai mana paaudze uz aktīvā dzīves laika beigām to vēl pieredzētu, tad mums nepieciešams 7% izaugsmes ātrums gadā. Tas ir tas, ko esmu vairākkārt teicis. Ir valstis, kuras to savulaik ir spējušas paveikt. Kāpēc gan ne Latvija? Tas būtu labs kopējais mērķis, uz ko mums vajadzētu tiekties un censties. Nevajadzētu domāt - oh, mums ir 5% pieaugums, tad vairs nav jādomā par investīcijām, jo viss jau ir labi, mums ir tik liela izaugsme, ko tad mums tur daudz satraukties. Es nepiekrītu šādam uzstādījumam. Mums jāturpina domāt, kā Latvijai augt tikpat ātri un vēl straujāk. Tās ir skaidras politiskās izvēles - ko mēs darām? Vai mēs varam atļauties vairāk tērēt vai domājam, kā palielināt izaugsmes ātrumu? Mums jādomā par otro izvēli.
- Kādā veidā?
- Visas valstis, kuras ir mazas un attīstījušās ar ātrumu 7% gadā vai straujāk, ir koncentrējušās uz eksporta attīstību. Arī Latvijai, līdzīgi kā līdz šim, ir jāturpina koncentrēties uz eksporta attīstību. Gan pakalpojumu eksportu, gan preču eksportu. Tas ir vienīgais ilgtspējīgais ceļš, kā varam nopelnīt naudu, ar kuras palīdzību attīstīt ekonomiku. Valdībai nepārtraukti proaktīvi jādomā un jāturpina investēt gan ar ES fondu palīdzību, gan citādi, lai atbalstītu eksportējošus uzņēmumus, lai vairāk naudas varētu ieņemt no ārzemēm.
- Iepriekšējā valdība veica nodokļu reformu. Šī reforma tika dažādi vērtēta. Kāds ir jūsu vērtējums, un vai tai nepieciešamas kaut kādas korekcijas?
- Viens no ļoti labiem darbiem, kuru paveica aizgājusī valdība, īpaši Dana Reiznece-Ozola no ZZS, bija šī nodokļu reforma. Domāju, ka tā tika labi un pareizi īstenota. Tika ieviestas daudzas būtiskas lietas. Pirmais, neaplikt ar nodokli to uzņēmumu ienākumu, kas netiek sadalīts. Tas ir ļoti pareizi, jo atbalsta uzņēmumus, kas vairāk investē un cenšas ieguldīt naudu attīstībai, nevis tērēt. Tāpat tika ieviesta zināma progresivitāte pirmo reizi. Tas arī ir fundamentāli pareizi. Šobrīd neredzu nepieciešamību kaut ko koriģēt mūsu nodokļu sistēmā, kura ir pietiekami laba.
- Pēc ilgam sarunām, beidzot ir izveidota jaunā Krišjāņa Kariņa valdība. Kas, skatoties uz šo valdību un jauno Saeimas sastāvu, vieš cerības un šķiet daudzsološs, un kas izsauc bažas?
- Daudzsološs šķiet tas, ka šī valdība tika ievēlēta uz tāda antikorupcijas viļņa. Ļoti ceru, ka valdība beidzot kaut ko izdarīs ar PVN shēmotāju grupējumiem un citām lietām, kas patiešām pēc būtības ir Latvijā sliktas un kuras ir jāsakārto. Man ir cerība, ka cilvēki ir saņēmušies to izdarīt. Lūdzu, izdariet. Par ko man ir... nu, ne bažas... pārliecība, ka viņi nevarēs milzīgas reformas veikt, jo valdība ir sastādīta no pārāk daudzām mazām partijām, kuras visas kopā nespēs novienoties par lielām pārmaiņām. Domāju, ka būs tas pats kurss, ejot uz priekšu. Jācer, ka tādas partijas kā KPV LV spēs pārvarēt savas augšanas grūtības un spēs izveidot vienotu partiju, nesašķeļoties starp Gobzema un Kaimiņa frakcijām, spēs kā pieaugušie apsēsties pie galda, novienoties un kaut kā vienoti darboties. Pretējā gadījumā mēs redzēsim vēl sadrumstalotāku parlamentu un vājāku valdību. Tas lielākā mērā būs atkarīgs no tā, vai KPV LV cilvēki spēs kļūt pieauguši.
- Par reformām mēs dzirdam jau kopš 1991. gada, un dažkārt šis vārds vien jau uzsit zosādu. Kādas konkrētas reformas jūs gribētu redzēt, lai valdība realizē?
- Es nekādas īpašas reformas vairs negribu Latvijā redzēt. Man šķiet, ka mēs kopumā ejam pareizā virzienā, ekonomika kopumā attīstās un darbojas labi. Es gribētu, lai valdība pieturas pie tā paša kursa un nekādas milzīgas reformas pašlaik netaisa.
- Ja izejam plašākā kontekstā, tad redzam, ka ES šobrīd veidojas divas asis. Viena pēc Āhenas līguma noslēgšanas ir Berlīnes-Parīzes ass, un otra ir Romas-Varšavas ass. Teiksim tā, centriski liberālā un nacionālkonservatīvā. Kurai no šīm asīm vajadzētu pieslieties Latvijai?
- Latvija kā valsts ir ieguvēja tad, ja varam vairāk eksportēt. Līdz ar to mūs interesē valstis ar liberālu saimniecisko modeli, kur valsts mazāk iejaucas un regulē ekonomiskos procesus. Arī Latvija tāda ir. Tas mūs vieno ar visām Skandināvijas valstīm un Lielbritāniju. Latvija bija ļoti labs partneris Lielbritānijai, bet tā diemžēl ir izstājusies no ES. Līdz ar to smaguma centra asis ir pārvietojušās. Nezinu, vai Latvijai ir vērts tērēt resursus, atbalstot vienu vai otru lielo asi. Tās cīņas, par kurām viņi cīnās, nav mūsu cīņas. Nedomāju, ka mums būtu jātērē tam laiks. Mums būtu jātērē laiks, lai mēs panāktu lielākas drošības garantijas un tiktu noturēti ārpus Krievijas. Līdz ar to mums jāatbalsta tās valstis, kuras iestājas par mūsu drošības garantijām, atbalsta NATO uzturēšanu. Tās ir lietas, kuras mums vajadzētu atbalstīt un censties noturēt ES šajā virzienā. Par pārējo nav vērts tērēt laiku.
- Jau pieminējāt Trampu un jauno politisko kultūru. Vai, būdams daudzās un dažādās valstīs, esat ievērojis kaut kādas plašākas pārmaiņas gan sabiedrībā, gan biznesā?
- Hārvarda biznesa skolas profesors Dani Rodriks ir uzrakstījis grāmatu Globalizācijas paradokss. Tās galvenā tēze ir, ka visa ražošana tiek globalizēta. Mēs visi patērējam vienā vietā ražotus, piemēram, mobilos telefonus. Ir viens centrs vienā vietā - Apple Silīcija ielejā, ASV, kur tos uzdizainē, un pie Šendžeņas Ķīnā, kur tos samontē. Patēriņā tā ir būtiska daļa, bet nav vairs tā, ka tos ražo Latvijā, Lietuvā, Zviedrijā un vēl daudz kur citur. Līdz ar to ražošana tiek koncentrēta, veidojas garas piegāžu ķēdes, bet vienlaikus tas nozīmē to, ka ir komūnas, kas vinnē, piemēram, Silīcija ieleja, kas dabū ļoti daudz, bet citur vairs nav šīs darba vietas. Globalizācijas paradokss ir tāds - jo vairāk un spēcīgāk norisinās globalizācija, jo atsevišķās valstīs un sabiedrībās parādās lielāks spiediens, lai cīnītos pret šo globalizāciju, kas it kā iznīcina vietējās darba vietas. Ir vietas, kur šo darba vietu skaits pieaug, un ir vietas, kur tas samazinās. Jo spēcīgāk norisinās globalizācija, jo vienlaikus spēcīgāk pieaug tās politiskās tendences, kuras atbalsta tā kā nacionālismu, nacionālas valstis un ar to saistīto.
- Respektīvi, visam pamatā ir ekonomiskie, nevis ideoloģiskie faktori?
- Trampa nacionālā ideja vairāk atbalstīt vietējo ekonomiku ir tīri ekonomiska un pragmatiska. Tas ir tieši tas, ko Dani Rodriks saka, ka šajā globalizācijas laikmetā ir nepieciešama politika, kas atbalsta vietējo ekonomiku. Mēs nevaram izlikties, ka globalizācijas dēļ nekas slikts nenotiek. Aizvērt acis un teikt - taisām tagad visur brīvo tirgu, jo dažiem būs labi, bet citiem slikti. Ja mēs vēlamies, lai visiem kaut kādā mērā būtu labi, tad jābūt politikām, kas atbalsta konkrētus ciemus, pilsētas, iedzīvotāju grupas, kuras ir zaudētājas šajā globalizācijas spēlē. Tas, par ko ir Tramps. Globalizācijas spēlē ļoti daudz rūpniecības ir pārceltas ārpus ASV. ASV ir zaudējusi konkurētspēju, un Amerikai ir jādomā, kā tai atkal atgūt savu varenību. Tas bija viņa programmatiskais uzstādījums no ekonomikas viedokļa. Domāju, ka šāda veida politiskie uzstādījumi turpināsies un šāda veida politiskās pieejas tikai attīstīsies un kļūs populārākas.
- Vai nav tomēr tā, ka ar šiem ekonomiskajiem argumentiem tiek aizklātas pretrunas starp konservatīvi noskaņoto sabiedrības daļu un radikālo liberālismu? Sabiedrības konservatīvi noskaņotā daļa ir nogurusi no liberāļu spiediena un vienkārši pretojas šim spiedienam.
- Jā, domāju, ka noteikti. Ja runa ir konkrēti par Trampu un ASV, tad ASV jau izsenis ir bijusi daudz konservatīvāka, daudz reliģiozāka sabiedrība nekā Eiropā. Piemēram, pretabortu kustība tur ir nesalīdzināmi spēcīgāka nekā Eiropā. ASV konservatīvā tradīcija ir ar ļoti dziļām saknēm, tai skaitā arī ekonomiskos pamatos, tā kā tas viss ir cieši saistīts savā starpā - ideoloģija un ekonomika.