Aivars Borovkovs: Sabiedrībā agresivitātes vilnis ir ļoti liels

Saruna ar Juristu biedrības prezidentu Aivaru Borovkovu par agresijas anatomiju, par totalitārisma rudimentiem, kas sēž cilvēkos iekšā, par objektīvo pamatu, kas cilvēkiem liek justies nikniem un neapmierinātiem ar valsts attīstību, un šo sajūtu ietekmi uz valstī notiekošajiem politiskajiem procesiem.

- Nesen notikušajās Saeimas vēlēšanās lielus, zināmā mērā pat negaidītus panākumus guva partijas ar ļoti agresīvu, revolucionāru retoriku. Par ko tas liecina?

- Kad audzina bērnus, tad jāskatās mierīgi. Viņi aug, un te var vilkt paralēles ar Latviju, jo arī valsts aug. To, tāpat kā bērnu, var audzināt dažādi. Bērnu iespējams audzināt, runājot ar viņu, skaidrojot, izglītojot, uzklausot viņa argumentus, mēģinot saprast viņa kaprīzes. Viena no audzināšanas metodēm ir viņu audzināt - sitot. Tas bērns izaug. Vai nu mīlēts un lolots, vai stingri turēts un pat sists, bet viņš izaug. Kāds viņš beigās izaug, tas ir jautājums. Līdzīgi ir ar valsti. Man vienmēr ir interesējusi vardarbības un agresijas anatomija. No kurienes rodas cilvēkos vēlme kaut ko izdarīt ar varu, ar spēku? Ir tas vecais teiciens - vāju galvu aizvieto stipri elkoņi. Ja pietrūks prasmju, argumentu, zināšanu, pieredzes, lai kaut ko skaidrotu, tad gribas tam oponentam sist pa muti. Katrām vēlēšanām ir kaut kāda zīme, kas nāk līdzi. Jau vairākus vēlēšanu ciklus sekmīgi tiek ekspluatēta baidīšana. Tiek baidīts - ja jūs mūs neievēlēsiet, tad notiks kaut kas slikts. Vēlētājs tiek uzrunāts caur baidīšanu. Šīs vēlēšanas iezīmīgas ar to, ka sāk mosties revanšisti. Cilvēki, kuri kaut kādu iemeslu dēļ sevi neīstenoja pirmajos neatkarības gados, kuri neatrod savu nozīmīgumu neatkarības notikumos, jūtas vīlušies un nenovērtēti. Viena no šo sajūtu izpausmēm ir agrāko komunistu meklēšana un zākāšana. Jāsaka tā - tie bija cilvēki, kuri Latvijas sabiedrību, kontekstā ar citām Baltijas valstu sabiedrībām, atveda pie tām neatkarības durvīm un caur šīm durvīm arī izveda.

- Sakot - tie cilvēki, jūs domājat komunisti?

- Liela daļa. Tieši bijušie komunisti, kopā ar Tautas fronti, kurā arī bija ne mazums bijušo komunistu, šo ārkārtīgi svarīgo politisko pārmaiņu procesu īstenoja. No kristāltīras vēstures veidošanas aspekta tas var likties ne pārāk jauki, bet tā tas ir. Tas ir objektīvi, un tas ir jāatzīst. Šī nemitīgā apsaukāšanās... jebkurā sarunā pasaki tikai cilvēkam netīkamu vai viņam nepieņemamu, nesaprotamu viedokli, un uzreiz esi vai nu čekists, vai gejs, vai kalpo Kremlim, vai vēl kādiem nezināmiem spēkiem. No psiholoģijas viedokļa, arī to es saprotu. Cilvēks ir tā būvēts - ja viņš kaut ko nesaprot, tad viņš to lietu mistificē un demonizē. Tad sāk parādīties «vainīgo» plašais diapazons. Vienā galā ir čekas maisi, kas manī vienmēr izraisa smaidu, un ko es salīdzinu ar vienu Ķīnā ražotu pakaļdarinājumu, ko mēģinām piedāvāt un pārējiem uzspiest kā faraona kapenēs atrastu senlietu. Tālāk parādās nomenklatūras darbinieki, komjaunatnes darbinieki...

- Šajās vēlēšanās galvenie «vainīgie» bija ZZS, kas iemiesoja visu slikto, kas ar Latviju noticis.

- ZZS ar tik odiozu figūru, kāds ir Brigmanis, priekšā... es tiešām nezinu, ko viņš konkrēti darīja Latvijas neatkarības atgūšanas brīdī, bet viņa priekšvēsture ar Airītēm, ar viņa aktivitātēm pret Kalpaka piemiņas vietu, tas ir zināms fakts. Tajā pašā laikā vienmēr esmu uzdevis jautājumu - ZZS ir pilna ar ambicioziem cilvēkiem, bet viņš visu laiku ir priekšgalā. Tātad viņā ir kaut kādas personiskas, cilvēciskas īpašības un spējas, ka tieši viņu pārējie izraugās par līderi. Un atkal. To nevajag apriet, bet mēģināt saprast - kāpēc tas tā ir? Ja vispār grib kaut kādus procesus saprast. Tieši tas pats attiecas uz tā saukto Lemberga faktoru. Arī viņš bija viens no baidīšanas elementiem. Brīžiem šī publiskā riešanās jau sāk atgādināt... un pa spirāli mēs atgriežamies situācijā, kad cilvēkiem jāsāk atbildēt par kaut kādiem tēvu grēkiem; par to, ka kādreiz ir sasveicinājies ne ar to cilvēku, vai ir redzēts ar kādu kopā. Ar kādu it kā spitālīgo. Redzu, ka ir aprindas, kuras ārkārtīgi kultivē šo birku piekāršanu cilvēkiem. Es uz to skatos ar tādu baigo mieru.

- Tas labi, ja var tā skatīties, bet vai šī tendence, ka cilvēkiem jāatbild par to, ka esi kādreiz ar kādu bijis kopā vai ne ar to sarokojies, neslēpj sevī zināmus bīstamības riskus?

- Tas ir liels totalitārās domāšanas rudiments, kas cilvēkos sēž dziļi iekšā. Esmu to vairākkārt uzsvēris, ka tie, kas ārkārtīgi aktīvi sludina šīs it kā liberālās vērtības, cilvēku tiesības un brīvības, faktiski ir vieni no tiem, kuri šīs lietas sludina tādā formā, ka viņi būtu gatavi nosist ikvienu, kurš viņiem nepiekrīt. Tur ir dziļa iekšēja pretruna. No vienas puses, cilvēki runā pamatīgas un saprotamas lietas, bet tu redzi, ka tur dziļāk atkal pietrūkst pieredzes, zināšanu un spēju šīs lietas gudri ieviest dzīvē. Vēl vairāk, pārliecinoši izskaidrot otram, ka tas ir pareizāk. Sociālās uzvedības modelis starp lielām, anonīmām cilvēku grupām un mazām, kur cits citu labi pazīst, kā tas ir Latvijā, ir pilnīgi atšķirīgs. Gandrīz jebkurā diskusijā viens otru labi pazīst, visi ir viens ar otru uz tu un dažādos komplektos kopā ir darījuši daudzas un dažādas labas lietas. Kas notika tajā priekšvēlēšanu krātiņā? Tur viens otram ir sarunājuši tik daudz nelietību, ka tās līnijas sarkanās jau sen kā ir nobradātas. Ir melni rāmji šajās attiecībās starp cilvēkiem. Visi sēž melnos rāmjos, un tagad tas miroņu šovs turpinās.

Neprāta līmenis katrā no partijām ir dažāds un dažādos virzienos vērsts. Tas ļauj cerēt, ka tas nolīdzsvarosies kaut kādā saprātīgā vidējā līmenī

- Ja runājam konkrētāk, tad koalīcijas veidošanas sarunās iezīmējas atsevišķu spēku īpašās intereses. Piemēram, Jaunā Konservatīvā partija (JKP) noteikti vēlas iegūt Iekšlietu ministriju (IeM)...

- ...arī VARAM.

- Jā, bet par IeM. Jau noskatīta nākamā ministre - Juta Strīķe. Ņemot vērā viņas iepriekšējo darba pieredzi un vadības stilu, cik prātīgi ir viņai dot šo amatu?

- Pie tās uzvedības, kāda šobrīd ir visiem tur esošajiem, nav prātīgi vispār kādam kaut ko dot. Tas vispirms. Kas attiecas uz Jutu [Strīķi], tad viņu es absolūti negribu apspriest, jo tas modelis, ko piedāvā JKP, lauž vienu politiskās loģikas stereotipu. Viņi ļoti precīzi nodefinē savu gribēšanu uz premjera krēslu, bet iekšlietas viņiem ir svarīgākas nekā Finanšu ministrija. Neesmu redzējis nevienu no premjeriem, kurš komplektā neprasa Finanšu ministriju. Tā ir kaut kāda liecība par prioritātēm.

- To jau viņi uzsver, ka viņu prioritāte ir tiesiskums, ar tiesiskumu saprotot...

- ...policejiskumu. Lūk, te tiek jaukti divi jēdzieni. Tiesiskums un policejiskums. Es dzirdēju Jāņa [Bordāna] komentāru, kurā viņš skaidro, ka viņi par to tiek vainoti, bet viņiem jau ir tikai labi nodomi. Gribu atgādināt, ka neviena totalitāra režīma ieviesējs nav teicis, ka mēs nākam ar sliktiem nodomiem. Visiem ir bijuši labi nodomi un prasmes šos nodomus ietērpt attiecīgos vārdos, kurus pūlis saprot. Vienā no juristu konferencēm tika precīzi nodefinēts - šobrīd ir pamats tam, ka sabiedrībā ir tik liela vilšanās par notiekošo, un viss, kas saistās ar varu, tiek uztverts kā slikts, korumpēts, zaglīgs, nelietīgs. Sabiedrība ir pieprasījums pēc tā, lai kaut kas dzelžains notiek. Juridiskā valodā runājot, sabiedrība ir par legālo prezumpciju. Tiesa, tikai līdz brīdim, kamēr tas viņu neskar personīgi. Tad, kad viņu personīgi skar, tad viņš sāk kliegt pēc tiesiskuma.

- Paskaidrojiet, ko šis juridiskais termins nozīmē vienkāršā valodā?

- Tas nozīmē, ka persona ir vainīga, un nevis viņas vaina ir jāpierāda, bet gan personai ir jātaisnojas un jāpierāda, ka viņa nav vainīga. Tā ir metode, pēc kuras strādā VID. Diemžēl. Tu esi a priori vainīgs, un tev jāpierāda, ka tos 15 santīmus neesi ne zadzis, ne kā citādi nelikumīgi ieguvis. Sabiedrībā, kur valda uzskats, ka varā visi zog, šī legālā prezumpcija ir ļoti pieprasīta. Taču, kad tā skar kādu pašu, tad uzreiz ir - nē, man pāri darīt nedrīkst. Man, lūk, ir īpašs gadījums, ko vajag rūpīgi izpētīt.

- Bet, ja citam, tad neko pētīt nevajag?

- Protams. Cietumā iekšā, lai sapūst. Izsūtīt, bet nav jau vairs uz kurieni sūtīt, tad jāsit tepat nost. Sabiedrībā agresivitātes vilnis ir ļoti liels.

- Mēģināsim to saprast. Varbūt cilvēkos ir sajūta, ka taisnīgums ir aizmirsts, un viņi neredz citu iespēju, kā šo taisnīgumu atjaunot, kā vien šādā agresīvā veidā?

- Taisnīgums jau ir izņemts no likuma.

- Kādā ziņā?

- Likumā par tiesu varu vairs nav tiesai pienākums spriest taisnu tiesu. Tas ir pazudis. Ir sacensības princips, pierādīšana un tamlīdzīgi. Sacensības princips tiek ārkārtīgi absolutizēts, un tā taisnība jau sen ir kaut kur aizdurvē paslaucīta.

- Nav jau runa tikai par tieslietām. Arī sadzīviskā līmenī redzamas milzīgas netaisnības. Piemēram, kāpēc vienam privatizēta dzīvokļa īpašniekam jāmaksā kaut kāda mistiska zemes nomas maksa, bet citam tāda paša dzīvokļa īpašniekam nekādas nomas maksas nav jāmaksā? Tādu piemēru ir bez gala.

- Diemžēl likumos šauru grupu interesēs ir ielobētas ārkārtīgi daudzas merkantilas lietas. Sabiedrības vairākumam šī vilšanās sajūta un iekšējās dusmas ir ar objektīvu pamatu. Pa šiem 28 gadiem valsts nav varējusi... toreiz visi bija vienādi nabagi, bet izrādījās, ka šīm pārmaiņām atsevišķi indivīdi ir daudz gatavāki. Mistiskā fanķiku afēra, ko sauc par privatizācijas sertifikātiem; atsevišķu nozaru likvidēšana tikai tāpēc, ka kādam tas vajadzīgs; Parex afēra, un tā var turpināt un pierakstīt veselu avīzes pielikumu ar to, kas ir noticis. Tas dod objektīvu pamatu cilvēkiem neticēt un izturēties noliedzoši pret sistēmu. Tajā pašā laikā politiskā sistēma, kuru jau sen vajadzētu inventarizēt un mainīt, ir tā sabetonēta, ka uz to īso laiku, kamēr es esmu Saeimā vai varas gaiteņos, te nekas nesabruks, bet pēc tam, lai tie nākamie arī strebj. Savukārt ierēdniecības mašinērija ir uzbūvēta tik pamatīgi, ka viens pusjucis politiķis, tajā īsajā brīdī, kamēr viņš kaut ko stumda, to nespēj sagraut. Ir zināms līdzsvars. Ir tāds vecs joks: valsts sadalījusies divās daļās - piektā kolonna un sestā palāta. Vēlreiz atkārtoju, tam, ka cilvēki ir nikni, ir objektīvs pamats. Viņi grib kaut ko mainīt, bet tie, kas nāk un grib mainīt, ir tādi paši. Vai arī, ienākot šajā sistēmā, mainās paši. Tagad daudzi pārmet, ka pēc vēlēšanām ir mainījusies retorika. Bet politiskais laukums ir kā puzle, kurā tu nevari atnākt un teikt, ka no šodienas tā būs veidota tikai no taisnstūriem. Tur ir figūriņas. Katra ar savu formu. Jautājums - vai tu spēj iegulties tajā sev atvēlētajā laukumiņā, vai, ja nespēj, tad tevi izmet laukā un ieliek laukumiņā tādu, kurš der. Tā ir milzīga puzle, kuru tagad mēģina salikt. Ir viena lieta, kura ir a priori laba politiķiem. Ja kaut kas neizdosies, tad vainīgi atkal būs ZZS, jo prezidents nāk no viņu rindām. Jau avansā ir ieprogrammēts, ka mēs bīdamies, taisām, bet, ja kaut kas nesanāk, tad vainīgs ir viņš.

- Jaunajā Saeimā būs 65 jauni deputāti. Cik lielas varētu būt bažas, ka kaut kas tiks salaists dēlī pa lielam?

- Domāju, ka šādas bažas nav lielas. Šiem jaunajiem deputātiem būs kādu laiku jāmācās. Neprāta līmenis vai bažas par šo neprātu katrā no partijām ir dažādi un dažādos virzienos vērsti. Tas ļauj cerēt, ka tas nolīdzsvarosies kaut kādā saprātīgā vidējā līmenī. Šie politiķi jau cilvēki vien ir, un nedomāju, ka kolektīvais neprāts var pārņemt visu politisko lauku.

- Divas partijas uzstājas ar visai revolucionāriem priekšlikumiem - mēs visu slaucīsim nost ar dzelzs slotu, būvēsim jaunu sistēmu no pašiem pamatiem. Solījumu ir daudz. Vieniem astoņas ministrijas, otriem sešas ministrijas. Ir ideja apvienot Drošības policiju, SAB un KNAB vienā lielā iestādē un tamlīdzīgi.

- Ir tāda lieta kā ārējā pēctecība Latvijas saistībām. Ir definētas informācijas plūsmas NATO un citu struktūru ietvaros. Radikālas pārmaiņas nepieļaus neviens no ārpuses. No kaut kādiem revolucionāriem pārspīlējumiem mūs pasargā ārējā uzraudzība no NATO un ES puses. Arī no ASV kā tāda milzīga mūsu stratēģiskā partnera puses. KNAB ir mākslīgi veidots, un to tiešām varētu apvienot ar Drošības policiju. To es jau savulaik, krīzes laikā, ierosināju, bet tie paši cilvēki, kuri tagad vicina šo karogu, tolaik vicināja pilnīgi citu. Toreiz viņi teica, ka KNAB nedrīkst «izšķīdināt», tagad, kad pozīcijas ir zaudētas, redzējums ir diametrāli pretējs.

- KPV LV piedāvā apvienot Ekonomikas policiju, Finanšu policiju un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestu (NILLND)...

- Es par to arī esmu savā laikā runājis. Tā sauktais Burkāna kantoris (NILLND) arī ir mākslīgi radīts. Teorētiski varbūt visus šos kantorus varētu palikt zem viena jumta, bet problēma ir tā, ka jāpaiet laikam, lai visi šie zobrati sāktu darboties vienotā mehānismā. Ja ir precīzi saprotama funkcionalitāte, tad jumts vairs nav tik ārkārtīgi nozīmīgs. To pašu var teikt par Ekonomikas un Finanšu ministriju apvienošanu, jo tur vērojams politiski sagandēts līdzsvars. Valstī, kas attīstās, Ekonomikas ministrijai vajadzētu būt daudz nozīmīgākai.

- Citiem vārdiem, dažu partiju revolucionārajā retorikā un tajā, ka tiek plānota varas pārņemšana dažādās spēka struktūrās, lielu draudu valsts sekmīgai attīstībai nav?

- Lai gan no likuma viedokļa tas ir pilnīgi absurdi, zināmu politisko aizkulišu stabilitāti nodrošina tas, ka dažādu ar politiku saistītu grupējumu ietekme uz kādu no drošības iestādēm ir politiski dažāda. Viņi vismaz skatās viens otram uz nagiem. No valstiska darbošanās principa tas, protams, ir graujoši, jo šīs struktūras tiek izmantotas, karojot ar saviem politiskajiem oponentiem.

- Apkārt klejo stāsti par jau sastādītiem atlaižamo un pat apcietināmo sarakstiem. Atlaist paredzēts gan ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru, gan SAB vadītāju Jāni Maizīti, gan KNAB direktoru Jēkabu Straumi.

- Es pieļauju, ka tāda vēlme ir. Šie jau nav pirmie, kas ar «tiesiskuma» karogu nāk. Mums pat bija tiesiskuma koalīcija. Rezultātā mums ir likvidēta profesionāla mācību iestāde - Policijas akadēmija. Vērojot no malas, kādas ir atskaņas par smago noziegumu atklāšanu, man šķiet, ka kaut kas ir baigi salaists ripā šajā jomā. Riktīgi.