"Neatkarīgās" lasītāju zvani.
Haraldu Kalnu nav pārliecinājis scenārijs, kurā tiesneses Birutas Lozes slepkavībā tiek vainots viņas aprūpētājs Edgars Kadiķis. Tas atgādinot slikti iestudētu komēdiju iekšlietu struktūras režijā. Vai tiešām domājot, ka tauta ir tik stulba un noticēs tādam savārstījumam? Daudzmaz domājošs cilvēks spēs atšķetināt notikumu secību un secinās, cik prasti grib mums aizmālēt acis.
Jānis Roznieks no Rīgas ir sašutis, ka, lai gan viņa daudzdzīvokļu namam apkure ir it kā pieslēgta, tās joprojām nav. Siltumservisam Rīga zvanot divreiz dienā, bet rezultātu nekādu. Tajā pašā laikā rēķini pienāks, lai gan kompensāciju nāktos maksāt iedzīvotājiem - par morālā kaitējuma nodarīšanu. Vai tiešām Latvijas simtgadi nākšoties sagaidīt zem četrām segām, kā tas ir šobrīd?
Arvīds no Ķekavas, kurš sekojis līdzi tiešraidē dziesmu un deju svētkiem veltītajai konferencei, piekrīt nepieciešamībai skolu akreditācijā pievērst lielāku uzmanību tam, vai izglītības iestādē ir koris. Ja tas netikšot darīts uz karstām pēdām, attapsimies, ka tikai dažās lielākajās vai specializētajās skolās tiks kopta kopdziedāšanas tradīcija. Diemžēl šobrīd daudzviet aprobežojas tikai ar ansamblīšiem vai folkloras kopām, bet korim atmet ar roku - nav entuziasta, kas ar to ņemas. Skolēni negrib, grūti viņus savākt un noturēt disciplīnu, maz maksā un tamlīdzīgi argumenti tiek lietoti, atrunājoties, kāpēc koris nav izveidots. Vai arī tiek tāpēc, ka, lūk, mūzikas skolotājs ir «piebraukātājs» un piestrādā vēl citur. Tas gan sasaucas ar jauno pedagogu politiku valstī - tos it kā gatavo pietiekami, taču līdz skolām tie tā arī nenonāk. Vai nav absurds, ka jāmeklē kaut kādu organizāciju palīdzība, jāmaksā tai milzīga nauda, lai tā gatavo skolotājus, kamēr augstskolās tajā pašā laikā valsts naudu tērē vairāki simti pedagoģijas programmu studētāju.