Saruna ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani par secinājumiem pēc militārajām mācībām Namejs 2018; par attieksmi pret vispārējo, obligāto karadienestu; par to, kas ir visaptveroša valsts aizsardzības sistēma; par to, kas tiek darīts, un kas būtu jāizdara, lai Latvijas drošība paaugstinātos.
- Nupat noslēgušās militārās mācības Namejs 2018. Ko šīs mācības parādīja? Kādas radušās atziņas un secinājumi?
- Tās nebija tikai mūsu Nacionālo bruņoto spēku mācības. Tur bija integrētas arī valdības mācības, arī Iekšlietu ministrija veica savas mācības. Atziņu pēc šīm mācībām ir daudz. Jaunums bija tas, ka mēs mācību gaitā evakuējām arī dažas valdības iestādes. Šajās mācībās tika testēts tas, kas nekad nebija darīts praksē. Galda mācībās uz papīra, jā, bet reāli dzīvē - tas ir pavisam kas cits.
- Vai varat minēt konkrētus piemērus?
- Piemēram, notika mūsu pašu ministrijas evakuācija. Tā bija ļoti interesanta pieredze. Mēs daudz ko sapratām, kā tas darbosies. Arī man pašam tas bija kaut kas jauns - tu ieej savā kabinetā un sāc domāt - ar ko jāsāk? Pirms tam par to nebiji pat aizdomājies. Tad parādās dažas lietas, par kurām ir jāaizdomājas. Var teikt, ka tas palīdzēja arī sakārtot manu darba telpu, kurā strādāju. Runājot par šīm mācībām, jāatzīmē, ka mēs iesaistījām un testējām gandrīz visus mūsu spēkus. Otrs jauninājums bija tas, ka, ja mēs pirmo reizi izgājām mācīties un trenēties ārpus poligoniem pagājušajā gadā, tad tagad tas notika pavisam plaši visā Latvijas teritorijā. Mums bija noslēgti vairāk nekā 500 līgumu ar privātīpašumu saimniekiem. Attieksme bija ļoti pozitīva, un, te jāpiesit pie koka, nekādu lielu ekscesu, incidentu vai nelaimes gadījumu mācību laikā nebija. Pie tik lielas cilvēku un tehnikas iesaistes tas ir ļoti būtiski. Mācībās plaši iesaistīti bija arī mūsu sabiedrotie. Viņu izpratne, saskarsme ar vietējiem iedzīvotājiem arī bija laba pieredze. Mācību noslēdzošajā dienā, kad Ādažos notika viesu diena, runājot ar kolēģiem, tika atzīmēts, ka šajā īsajā laikā (drusku vairāk par gadu), kopš pie mums ir izvietota NATO kaujas grupa, esam sapratuši, ka ir jāmaina dažādas iekšējās procedūras un noteikumi katrai atsevišķai NATO dalībvalstij, lai šie noteikumi būtu savietojami un varētu sekmīgi strādāt. Viena no svarīgākajām šo mācību atziņām ir tieši par šo sadarbību, un tā aizies visa NATO ietvaros. Šajā ziņā esam spēruši ļoti daudzus soļus uz priekšu. Protams, svarīga ir arī brīvprātīgo rezervistu apmācība, kā arī trīs sabiedriskās televīzijas žurnālistu piesaiste. Sižetā, kas tika parādīts, tika dots visaugstākais novērtējums tam darbam, kas ir aizsardzības jomā padarīts.
- Jebkuru mācību galvenā jēga ir konstatēt tās vājās vietas, trūkumus, kas jānovērš.
- Mums vēl ir daudz trūkumu. Pirmkārt, šīs mobilitātes platformas.
- Ko tas nozīmē?
- Tie ir transporta līdzekļi, ar ko pārvietoties. Smagās mašīnas, vieglās mašīnas, speciālās mašīnas. Mūsu autoparks ir tāds vājais punkts, ko jācenšas lāpīt ciet. Autoparks ir ļoti vecs, ļoti sadrumstalots, dažādu ražotāju un marku, kas apgrūtina apkalpošanu un uzturēšanu. Jāsaka paldies daudzām valstīm par dāvinājumiem, kas mums savulaik palīdzēja, bet šobrīd mums jāiet uz priekšu, ja gribam būt mūsdienīgi bruņotie spēki. Tāpat mums jādomā par sakariem. Sakari un komandu vadības attīstība mūsu bruņotajos spēkos ir tas, kas mums šobrīd ir ļoti nepieciešams. Ļoti aktīvi mēs strādājam, lai sakari un komandu vadība būtu saintegrēta vienotā struktūrā gan ar Jūras spēkiem, gan Gaisa spēkiem utt.
- Šis bija pirmais gads, kad Latvijas aizsardzības budžets sasniedza nosprausto 2% līmeni no IKP. Arī turpmākajos gados tiek plānots aizsardzības izdevumu palielinājums. Kā šis izdevumu palielinājums ir kāpinājis mūsu kaujas spējas?
- Būtisks mūsu bruņoto spēku kaujas spēju stiprinājums ir austriešu pašgājēju haubiču iegāde. Līgums tika parakstīts un piegāde veikta jau pagājušajā gadā, bet šogad mēs ar tām pirmo reizi izšāvām.
- Kādi ir šīs šaušanas rezultāti?
- Rezultāti ir ļoti labi. Mums šo prasmju apgūšanā palīdz austrieši un citas valstis, bet, kā teica sabiedrotie, tad viņi ir ļoti pārsteigti, ka deviņu mēnešu laikā, kopš esam ar šo tehniku sākuši darboties, varam jau piedalīties mācībās ar kaujas munīciju. Gribu pateikt paldies ikvienam, kurš ir iesaistījies šajā darbā, jo tā ir ļoti svarīga mūsdienu kaujas prasme. Ar šo tehniku operējam mēs paši. Daudzās valstīs vietējie speciālisti palīdz un ir klātesoši, bet mūsu gadījumā mēs paši esam gājuši cauri apmācību procesam, un rezultātā paši arī operējam ar šīm iekārtām. Cita joma, kura tiek intensīvi attīstīta, ir mūsu pretgaisa aizsardzība. Ceru, ka tuvākajā laikā saņemsim iekārtas Stinger. Ceru, ka tuvākajā laikā mums izdosies uzsākt helikopteru nomaiņu, kas ir ļoti būtiski. Helikopterus izmantojam ne tikai kā kaujas platformas (vienības), bet veicam arī meklēšanas, glābšanas un citas funkcijas. Šogad daudz tika rakstīts par mūsu helikopteru iesaisti lielo meža ugunsgrēku dzēšanā. Esošie helikopteri ir veci, un tie bieži jāremontē, kas traucē mums pilnvērtīgi veikt visas paredzētās funkcijas. Veicamo darbu apjoms ir liels, bet ir noteikumi, kuri jāievēro, un, tiklīdz mēs spēsim iegādāties jaunus helikopterus, tā savas funkcijas spēsim pildīt pilnvērtīgāk. Ja salīdzina darbu apjomu mācībās un civilajā sektorā, tad pēdējā tas ir krietni lielāks nekā mācībās. Tiek regulāri evakuēti cilvēki, transportēti uz slimnīcām, tiek meklēti cilvēki, dzēsti ugunsgrēki utt. Pienākumu ir daudz, un tāpēc jaunu helikopteru iegāde ir ļoti svarīga. Tas gan būs ilgstošs process, jo ir jāapmāca gan piloti, gan tehniķi, jāorganizē gan uzturēšanas, gan remonta bāze. Tas nav tā, kā var iedomāties, vienu dienu braucam ar viena ražotāja automašīnu un otru dienu jau ar cita ražotāja, jo tur viss tāpat vien ir. Nē, tas ir daudz sarežģītāks process, jo tehnika ir pavisam cita. Lieli darbi notiek infrastruktūras pilnveidošanā. Tiek būvētas kazarmas, noliktavas, remontbāzes. Ceru, ka man izdosies izkustināt no vietas sporta infrastruktūras veidošanu. Savulaik mēs daudz aizsardzības nozares līdzekļu ieguldījām dažādās pašvaldībās, bet nevienā no mūsu lielajām bāzēm mums pašiem nav savas, šodienas prasībām atbilstošas sporta infrastruktūras. Ādažos mūsu sabiedrotie ir atveduši un uzstādījuši milzīgu telti, kas ir samērā laba, bet tā ir nepietiekama tam cilvēku skaitam, kas Ādažu bāzē atrodas. Tāpat notiek jaunu Zemessardzes bāzu izvietošana, jo daudzas atrodas ļoti nepiemērotos objektos. Daudzas telpas ir pilnīgi nepiemērotas cilvēku pieplūdumam Zemessardzē. No Veselības ministrijas esam pārņēmuši Linezera slimnīcu, kur mēs pārvietosim dažas no mūsu pakļautības iestādēm.
- Kas tur būs?
- Tur atradīsies Zemessardzes Rīgas brigādes štābs, un uz turieni, iespējams, pārcelsim arī citas iestādes.
- Vai Zemessardzes rindas paplašinās?
- Bija Valsts kontroles ziņojums, ka mums tur daudz kas būtu jāsakārto, un tas ir veiksmīgi izdarīts. Sakārtojot dokumentāciju un visu to, kas notiek Zemessardzē, cilvēku skaits, kas pēdējos gados ir pieplūduši, ir ļoti liels. Sakārtojot šo sistēmu, man ir ļoti laba sajūta, jo 65-70% no Zemessardzes personālsastāva ir jaunāki par 35 gadiem.
- Šad tad izskan doma, ka būtu nepieciešams atjaunot obligāto karadienestu. Jūsu attieksme?
- Šis jautājums izvirzās ne vien šad tad, bet par to runā regulāri. Mūsu [Aizsardzības ministrijas] redzējums ir tāds: Mēs neesam pret obligāto militāro dienestu kā tādu, bet, ja mēs uz to virzītos, tad mēs apturētu to, ko šobrīd darām. Mēs esam to visu salikuši skaitļos, un mūsu aprēķini rāda, ka tas izjauktu visu to, uz ko šobrīd virzāmies. Mēs, šķiet, esam vienīgā nozare valstī, kurai ir izstrādāts konkrēts Nacionālo bruņoto spēku 12 gadu attīstības plāns no 2016. līdz 2028. gadam. Mums ir skaidri mērķi, līdz kādam skaitam gribam attīstīt mūsu profesionālo dienestu, ir konkrēti mērķi par Zemessardzi, mums ir rezerves karavīru apmācības programma. No 33 Eiropas un NATO valstīm tikai 11 valstīs ir obligātais dienests. Pārsvarā tās ir Ziemeļeiropas valstis, Turcija, Grieķija un, šķiet, Austrija. Taču, piemēram, Zviedrija atjaunoja šo obligāto dienestu, bet no 100 000 iesaucamajiem viņi apmāca tikai 4000. Tas ir 4%. Dānijā šis dienests ilgst četrus mēnešus. Ir grūti kvalitatīvi apmācīt cilvēkus tik īsā laikā. Atgriežoties pie mums - tam nav atbilstošas infrastruktūras, resursu, instruktoru. Tādā veidā mēs tikai salauzīsim to, uz ko ejam.
- Mēs tikāmies pirms gada, un jūs kā vienu no saviem mērķiem izvirzījāt militārās industrijas attīstību Latvijā un, konkrēti, munīcijas ražošanu, jo ir ļoti svarīgi, lai krīzes situācijā munīcija būtu pa rokai. Kādi ir panākumi?
- Nameja mācību noslēdzošajā dienā bija iespēja iepazīties ar mūsu uzņēmēju vēlmi iesaistīties aizsardzības industrijas attīstībā un sadarbībā. Man bija iespēja redzēt, kā mēs virzāmies uz priekšu. Nav viegli. Tas ir sarežģīts process, kur ir dažādas nianses, tajā skaitā likumdošanas, kas neļauj varbūt tik strauji, kā gribētos, virzīties uz priekšu. Bet šis virziens ir pilnīgi skaidrs, un mēs uz to ejam. Man ir liela pārliecība, ka tuvākajā laikā mēs šo jautājumu [munīcijas ražošanu Latvijā] būsim veiksmīgi atrisinājuši. Runa nav tikai par munīciju. Notiek sadarbība individuālā ekipējuma nodrošināšanā, un šeit mēs saskaramies ar Latvijai maz raksturīgu parādību - divas vietējās kompānijas ir atradušas iespēju sadarboties un strādāt kopā, lai varētu bruņotajiem spēkiem piegādāt attiecīgu ekipējumu. Labas iestrādnes mums ir ar Latvijas uzņēmumiem bezpilota lidaparātu ražošanā. Ceru, ka izdosies atrast kopsaucēju. Ir vietējās kompānijas, kuras ražo unikālas lietas, par kurām līdz šim pat nebiju ne dzirdējis, ne redzējis. Piemēram, griezējinstruments, kurš ar tādu kā lielu sērkociņu ar ļoti augstu temperatūru griež pušu dzelzi. Tā ir unikāla lieta, ko ražo Latvijā, un daudzu valstu militārie spēki izskata iespēju šādas ierīces iegādāties. Arī IT jomā ir daudzas kompānijas, ar kurām varētu daudz ciešāk sadarboties. Uz priekšu mēs ejam, bet, ievērojot visus normatīvos aktus, jāsaprot, ka tas nenotiek tik vienkārši.
- Jūs jau trīs gadus esat amatā. Jūs tiekaties ar citu valstu aizsardzības ministriem, piedalāties NATO sanāksmēs. Kā šajos gados ir mainījusies pasaules un tātad arī Latvijas drošība? Vai spriedze pieaug vai tā atslābst?
- Šī spriedze atrodas tādā viļņveidīgā procesā. Kaut kas notiek, ir saasinājums, spriedze pieaug, tad viss nedaudz atslābst. Kopumā ņemot, vēlme mazināt spriedzi ir. Tas ir pats, pats galvenais. Tās darbības, kuras ir realizētas gan NATO, gan ES, ir ļoti labas. Varšavas lēmums par sabiedroto paplašinātās kaujas grupas izvietošanu trīs Baltijas valstīs un Polijā bija ārkārtīgi būtisks. Arī Velsas samita lēmums, kurā valstis iezīmējušas konkrētus termiņus, kādā virzīsies uz resursu palielinājumu valstu aizsardzībai un drošībai. Arī ES nākamajā plānošanas periodā tiks atvēlēti līdzekļi aizsardzībai un drošībai, kas līdz šim nekad nebija. Mēs saprotam, ka tas ir nepieciešams. Un to saprot arī visas ES valstis.
- Kas vēl būtu jāizdara, lai Latvijas aizsardzības spējas uzlabotos un drošība palielinātos?
- Gribētu aicināt sabiedrību apspriest jautājumu par visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas izveidi un valsts aizsardzības mācības ieviešanu skolās plus aizsardzības industrijas attīstīšana, ko jau minēju. Tie būtu šie trīs nākotnes virzieni.
- Kas jāsaprot ar šo jēdzienu - visaptveroša valsts aizsardzības sistēma?
- Tādas sistēmas šobrīd darbojas četrās valstīs - Somijā, Šveicē, Izraēlā, Singapūrā. Gruzija virzās uz to, arī mēs esam spēruši soļus šajā virzienā. Šajās dienās man bija tikšanās ar Somijas Bruņoto spēku komandieri, un mēs apspriedām, kā viņi ir veidojuši un gājuši uz to.
- Uz ko konkrēti?
- Tad es nolasīšu precīzi. Visaptveroša valsts aizsardzības sistēma ir visu Latvijas iedzīvotāju atbildīga attieksme pret valsti un tās drošību.
- Tāds visai birokrātisks lozungs, kuru katrs var saprast, kā grib.
- Somijā bija totālā aizsardzības sistēma, kas bija vērsta tikai uz militāro jomu. Viņi šobrīd ir pārgājuši uz visaptverošu aizsardzības sistēmu, kad valsts ir gatava pārvarēt jebkādu krīzi. Vai tā būtu dabas stihija, tehnogēnā krīze, vienalga, kas tas būtu. Ikviena institūcija valstī ir gatava iesaistīties un pārvarēt šo krīzi. Tā ir gan civilā aizsardzība, gan militārās spējas, gan tautsaimniecības noturība, gan stratēģiskā komunikācija, psiholoģiskā izturība, sabiedrības izglītošana par šiem jautājumiem. Tur ir arī sadarbība starp valsti un privāto. Visi šie mehānismi tur ir atstrādāti, un tad ir daudz vieglāk pārvarēt kādas nebūšanas, ja tādas iestājas. Tas ir tas, par ko mums būtu jādomā un ne tikai jādomā, bet arī jāizdara. Mums diemžēl ir bijušas ļoti sāpīgas mācību stundas - Maxima traģēdija. Cilvēkiem ir jāzina, kā šādās situācijās rīkoties. Ja tam negatavojamies un neesam gatavi, tad mums ir grūti noreaģēt krīzes situācijā un saprast, kas ir jādara. Diemžēl mēs reti par to aizdomājamies. Kad mēs veicām šīs [evakuācijas] mācības, tad pats saproti, ko es darīšu krīzes brīdī. Tad, kad vienreiz esi to sapratis, tad tas pamazām iesēžas prātā, ka tev vienmēr tam jābūt gatavam. Tas ir tas, par ko mēs reti aizdomājamies. Par to arī liecina mūsu 2017. gada pētījums, kur veicām aptauju par to, ko cilvēki darītu, ja šeit notiktu militārs iebrukums. 66% par to pat nebija domājuši. Tas ir par militāru konfliktu, bet vai mēs esam domājuši, kas notiks, ja pārtrūks elektrības padeve, būs plūdi vai notiks vienalga kāda kataklizma? Daudzas mājsaimniecības par to nav aizdomājušās. Būt krīzei gataviem un dzīvot drošībā ir liels pluss jebkurai valstij. Par to vajadzētu domāt, runāt un darīt.