100 dienās ar kājām apkārt Latvijai - Valentīnas Putānes šīgada piedzīvojums
Uzzinot par 100 dienu ilgo svētceļojumu apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei, Valentīna Putāne ne mirkli nešaubījās – ir jāiet! Domāts, darīts. 6. maijā kopā ar vēl 11 ceļabiedriem Valentīna devās ceļā, vēl nenojaušot, cik daudz patīkamu pārsteigumu un jaunu atklāsmju šis ceļojums dos. Par spīti smeldzei kājās, kas ik pa laikam par sevi atgādināja, un neskatoties uz tuvojošos vecumu, kad pārkāpts jau 60 gadu slieksnim, Valentīna 100 dienās kopā ar domubiedriem nogāja vairāk nekā 1800 kilometru. Kopš svētceļojuma pagājušas jau vairākas nedēļas, bet Valentīnā turpina mutuļot spilgta emociju buķete – prieks, saviļņojums, lepnums par savu valsti un iedzīvotājiem, kā arī spēcīgs ticības strāvojums.
Svētceļojums, kura iniciators bija priesteris Arnis Maziļevskis, sākās Aglonā - Latvijas lielākajā svētvietā. «12 cilvēku bija svētceļojuma kodols, savukārt vairākos ceļa posmos mums pievienojās citi interesenti. Dažubrīd bijām pat kopskaitā ap 50. Bet Aglonā iegājām pāri par 130 cilvēkiem. Valsts simtgadei veltītajā svētceļojumā kopā ar vecākiem devās gan pavisam mazi bērniņi, gan pusaudži. Gāja arī cilvēki gados, piemēram, vecākajai svētceļniecei [viņa nogāja visu ceļa posmu] bija vairāk nekā 70 gadu,» stāsta Valentīna.
Ne pirmais svētceļojums
Viņai šis nebija pirmais svētceļojums, pirms tam viņa trīs reizes mērojusi ceļu no Jēkabpils uz Aglonu.
«Kad uzzināju par simtgades svētceļojumu, zināju, ka tajā došos.» Sākotnēji Valentīna uzrunājusi draugus - varbūt vēl kāds vēlas doties kopā ar viņu, taču 100 dienu uzrunātajiem bijis pārāk ilgs laiks, lai ikdienas darbus varētu nolikt malā. «Saprotams - svētceļojums ilga trīs mēnešus, ne visi var izbrīvēt laiku, lai 100 dienu nebūtu mājās. Bet es šo laiku atradu, jo man ļoti patīk iet svētceļojumos,» teic Valentīna.
Kopumā tika noieti vairāk nekā 1800 kilometru. Ik dienu tika pievārēti ap 20 kilometru. Bet bija dienas, kad noietais ceļa posms pārsniedza 30 kilometru. «Kad devāmies uz Valku, nogājām pat 37 kilometrus. Izgājām pulksten 6.30 un Valkā bijām pulksten 18.30. Tā bija ļoti karsta diena, bet mēs izturējām. Domāju, ka tikai ar cilvēka spēku tas nebūtu paveicams, mums palīdzēja Dievs - Viņš mums deva izturību iesākto turpināt,» ir pārliecināta Valentīna.
Laikapstākļi lutināja
Dieva rūpes svētceļnieki izjuta vairākkārt. «Mūs laikapstākļi lutināja. Spīdēja saule, un putekļi bija mūsu ceļabiedri. Pabraucot garām vairākām automašīnām, cits citu dažreiz putekļos pat neredzējām. Bet par to maza bēda - mums vismaz nebija jālieto matu laka un pūderis, putekļi par to parūpējās. Kad gājām, lietus lija maz. Vienīgi Ipiķu pagastā izjutām gan lietu, gan vēju, gan krusu. Taču kopumā laiks bija brīnumjauks. Atceros vairākus gadījumus, kad gājām un līdz apmešanās vietai bija vien daži kilometri. Visapkārt ducina pērkons, zibeņo, savelkas tumši mākoņi, bet priesteris saka, lai ejam mierīgi. Un tavu brīnumu - nesalijām. Līdz ko aizvērām apmešanās vietas durvis, tā gan balts ūdens sāka gāzties no debesīm. Un tā notika vairākas reizes. Visi bijām vienisprātis - redz, kā Dievs mūs sargā, jo neļāva mums izmirkt lietū,» ir pārliecināta svētceļniece.
Valentīna atzīst - lai arī svētceļojumu caurvija prieks un saviļņojums, sāpes kājās un nogurums dažubrīd uzstājīgi par sevi atgādināja. «Bija dienas, kad gāju asarām acīs, jo sāpēja. Apsvēru pat iespēju kādu posmu nobraukt ar automašīnu, bet pēc 63. dienā veiktās garīgā tuksneša dienas, sāpes mitējās un visu ceļu nogāju kājām, pieveicu to pati saviem spēkiem. Savukārt nogurumu palīdzēja mazināt ik vakara Svētās Mises. Tās deva spēku un enerģiju,» stāsta Valentīna.
Gulēts arī kapos
Par naktsmājām un ēšanu svētceļniekiem nebija jāraizējas. Viss bija noorganizēts. «Līdzi mums bija divas pavāres. Viņas mūs lutināja ar sātīgām brokastīm, pusdienām un vakariņām. Turklāt papildus šīm gardajām maltītēm mūs ar dažādiem gardumiem cienāja līdzcilvēki - draudzes ļaudis pilsētās, ciemos un pagastos, kuriem gājām cauri. Bija sieri, saldie, ogas, pīrāgi, zupas, zivis, ievārījumi, medus, cepelīni un vēl dažnedažādi gardumi,» atceras Valentīna.
Savukārt naktis pārlaistas kultūras namos, sporta zālēs, privātmājās, kempingos, bijušā dzelzceļā stacijā un kādreizējā robežkontroles punktā. Gulēts arī baznīcās. «Baznīcās man patika vislabāk. Sanāca nakšņot arī kapos. Par to sākotnēji bijām izbrīnīti, proti, mums naktsmājas bija paredzētas Apšuciema Baptistu baznīcā, tā savukārt atrodas kapsētā. Bet gulēšana bija ļoti mierīga. Arī pa dienu nereti atpūtāmies kapsētās. Tur bija ēna, mierīgi. Šā svētceļojuma laikā es mainīju savas doma par kapiem - no tiem nav jābaidās, tajos viss ir mierīgi un klusi,» uzsver Valentīna.
Atvēra acis
Svētceļojums savā ziņā atvēra acis arī uz citiem dzīves aspektiem un pašai uz sevi.
«Svētceļojuma sākumā grupiņā bija trīs cilvēki ratiņkrēslā. Mūsu ceļš veda kalnā, un es stūmu vienu no viņiem. Kad likās spēki galā un es vairs nevaru, pēkšņi piesteidzās palīgā cits svētceļnieks, un ratiņus tālāk stūma viņš. Tad es secināju, ka Dievs mums neuzliek tādu nastu, ko nevaram pacelt, un allaž to palīdz mums nest. Tāpat Svētajos Rakstos atradu daudz jauna, kas iepriekš bija paslīdējis garām nepamanīts. Svētceļojuma laikā es paskatījos uz sevi no malas, jo mēdz teikt, ka citos kaitina tieši tās īpašības, kas ir pašā. Paaudzināju pati sevi, piemēram, man ir grūti pieņemt savu vecumu. Tad, kad kāds man grib palīdzēt, es savā lepnībā uzreiz atsaku - nē, nē, es visu pati. Strādāju ar sevi, lai pilnveidotos, lai no rakstura izmestu ārā nevajadzīgo - savu egoismu, citu kontrolēšanu, paštaisnumu, sevis žēlošanu un citas negatīvas iezīmes. Svētceļojums palīdzēja arī novelt no saviem pleciem laika gaitā sakrājušos aizvainojumus un rūgtumus. 100 dienu bija pietiekami ilgs laiks, lai piedotu un lūgtu piedošanu tiem, kurus es biju ievainojusi. Gājiena laikā sagruva neredzama siena starp mani un Dievu. Adorācijas brīdī Liepājā es Dievu vienkārši nosaucu par savu Tēvu.»
Ceļā kaisa ziedus
Taujāta, vai bija kāda vieta vai notikums, kas īpaši spilgti palicis atmiņā, Valentīna atbild: «Pirmkārt, vēlreiz guvu pārliecību, cik mūsu Latvija ir skaista. Mēs izgājām pavasarī, kad ziedēja pienenes un tulpes, tad ziedēja plūmes, ābeles un ķirši, vēlāk kastaņi. Pasakaini skati! Mūsu jūra bija gan mierīgi čalojoša, gan spēja parādīt sava spēka apmērus. Tāpat zeltainie kviešu lauki. Tas ir neaprakstāms skaistums. Otrkārt, atmiņā noteikti paliks sastaptie cilvēki - Latvijas iedzīvotāji ir brīnišķīgi, to nevar pateikt vārdos, ar kādu sirsnību un mīļumu mūs visur sagaidīja un pavadīja. Treškārt, Latvijā ir ļoti daudzveidīgi dievnami. Diemžēl, bet tajos ļaužu nav ļoti daudz. Dažos dievnamos to skaits nepārsniedz pat desmit cilvēku. Jaunie aizbrauc uz Rīgu, uz ārzemēm. Arī šāda, nedaudz skumja, nots ieskanējās sarunās ar vietējiem.»
Atmiņu lādē noteikti saglabāsies arī kāds notikums pirms atgriešanās Aglonā 13. augustā. «Cilvēki bija uzzinājuši, ka drīz dosimies pa konkrēto ceļu, un ceļā malā viņi bija aizdedzinājuši sveces, un mūsu ceļā tika kaisīti ziedi. Mēs visu svētceļojumu lūdzāmies par Latviju, un mēs sajutām, ka to apkārtējie novērtē. Tāpat Aglonā, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos, kad notika Svētā Mise un visas svētceļnieku grupas ar sevi iepazīstināja, arī mēs tur piedalījāmies. Kad bija mūsu kārta uzstāties, visi klātesošie piecēlās kājās un ilgstoši aplaudēja. Tas bija ļoti saviļņojošs brīdis. Manī bija tik liels gandarījums, ka mēs esam to izdarījuši - mēs kājām esam veikuši ceļu apkārt Latvijai, ievijuši Latviju Rožukroņa lūgšanā, slavēšanas un pateicības dziesmās, lūgušies par Latvijas ģimenēm.»
Mūža profesija - skolotāja
Starp citu, Aglona ir Valentīnas dzimtā puse. Viņai ceļu pie Dieva palīdzēja atrast mamma, kas bija ļoti ticīgs cilvēks. «No mājām līdz baznīcai bija septiņi kilometri, un ziemā mamma mani neņēma līdzi, jo bija jāiet kājām. Viņa bija pārliecināta, ka mazam bērnam tas būs par grūtu. Par šādu mammas lēmumu pārdzīvoju un ilgi raudāju. Skolas laikā, jaunībā es no Dieva attālinājos, jo padomju laikos jau it kā Dieva nebija. Par savu atgriešanos pie Viņa uzskatu savu 57. dzimšanas dienu. Es lūdzos, lai Viņš mani sadzird, un Viņš sadzirdēja.»
Valentīna pēc profesijas ir skolotāja - šai profesijai veltīti vairāk nekā 40 darba gadu. Šā gada 1. septembris viņai būs īpašs - vēl šis viens mācību gads, un tad Valentīna nolēmusi doties pelnītā atpūtā. «1. septembri gaidu ar prieku. Atkal būs satikšanās - jaunas domas, plāni.»