Saruna ar SEB bankas galveno ekonomistu Daini Gašpuiti par ekonomisko situāciju Latvijā, par sabiedrības neapmierinātības cēloņiem, ekonomikas riskiem ilgtermiņā, par uzņēmēju vēlmi darbiniekiem maksāt mazākas algas, ievest trūkstošo darbaspēku un šo problēmu risinājuma ceļiem.
- Tuvojas vēlēšanas, un dažādi politiskie spēki dažādi raksturo Latvijas ekonomisko situāciju. Vieni saka, ka ir slikti un būs vēl sliktāk, kamēr citi norāda, ka ir labāk, nekā varēja gaidīt. Kā jūs vērtējat Latvijas pašreizējo ekonomisko situāciju?
- Tas ir pats būtiskākais jautājums - kā šo situāciju interpretēt. Ja mēs skatāmies makroekonomiski, tad ekonomikā iet labi. Mēs esam sasnieguši un jau pārsnieguši pirmskrīzes līmeni, mainām ekonomikas struktūru, arvien lielāks uzsvars ir uz eksportu, un attīstība iet vēlamajā virzienā. Arī algu līmenis aug pietiekami strauji. Iedzīvotāju ieguldījumi lēni, bet turpina pieaugt. Kopējā bilde ir pietiekami pozitīva. Skatoties ilgtermiņā un atskatoties uz primskrīzes mācībām, kopējais izaugsmes temps ir… varēja būt straujāks, bet ir pietiekami pragmatisks. Nav par lēnu, izmaiņas notiek, taču tās nav tik straujas, lai mēs sagāztos kādā nesabalansētībā, jo viss attīstās samērā līdzsvaroti. Cita lieta ir tad, kad to sadalām caur reģionu prizmu. Kur tad koncentrējas šī ekonomiskā izaugsme? Arī ja skatāmies pa dažādām iedzīvotāju grupām, tad ir reāls pamats runāt par to, ka šī ekonomiskā izaugsme nav vienmērīgi sadalīta un vienmērīgi izjūtama dažādās sabiedrības grupās. Līdz ar to ir skaidrs, kāpēc ir šīs atšķirīgās interpretācijas un sajūtas, kad runājam par kopējo tendenci. Tomēr jāsaprot, ka, ja šīs kopējās izaugsmes nebūtu, tad arī nevarētu runāt par budžeta izdevumu palielināšanu un pārdali. Izaugsme pati par sevi neatceļ nevienlīdzības, reģionālās attīstības jautājumus. Ja runājam par iedzīvotāju uztveri par to, kas notiek ekonomikā, tad mums papildu kairinājums ir tas, ka noteiktās valstīs ar līdzvērtīgām zināšanām un prasmēm cilvēki nopelna vairāk. Tas rada jautājumu - bet kāpēc mums tā nav? Mēs gribam uzreiz uzlēkt pāris soļus uz augšu citā līmenī. Zināma neapmierinātība ir vērojama arī attīstītās valstīs, kur ienākumu līmenis ir krietni augstāks nekā pie mums - Austrijā, Nīderlandē un citur. Līdzīgas tendences redzam arī Skandināvijā.
- Tātad faktiskais ekonomiskais stāvoklis nav vienīgais neapmierinātības cēlonis?
- Tāpēc nevajag noliegt valsti, sevi, jo mums ir vide, ko mēs baudām, nemaksājot un nevērtējot to naudiskā izteiksmē. Teiksim, dabas bagātību pieejamība. Tajā pašā Lielbritānijā ir ceļš un viss. Tu pat īsti nevari izkāpt no mašīnas - uzreiz ir žogs pretī. Ja tur ir parks, tad tas ir parks, un nedomā iet kaut kur ārpus parka. Tā ka subjektīvais faktors ir ievērojams. Braukājot pa reģioniem, jūtams, ka cilvēkiem ir skepse, jo viņiem nav tā, kas it kā ir citiem. Bet ir jāsaprot arī tas, ka, ja ekonomikā ir pozitīvas tendences, tad agri vai vēlu cilvēki sajūt, ka parādās iespējas. Ja šo pozitīvo tendenču nebūtu, tad arī nebūtu šīs iespējas.
- Kādi ir ekonomiskās izaugsmes riski ilgtermiņā?
- Ir liela daļa sabiedrības, kura nejūtas pietiekami apmierināta ar to, kas viņiem ir. Līdz ar to ir jāpievērš lielāka uzmanība nevienlīdzības jautājumiem. Neapmierinātības pamatā bieži vien ir nevis tas, ka šodien kaut kā nav, bet tas, ka cilvēks neredz perspektīvu. Arī nākotnē nekas labāks nav gaidāms. Dažkārt šī perspektīva neslēpjas kādā materiālā labumā, bet tieši sajūtā, ka viss iet pa sliedi un tu neko nespēj mainīt un ietekmēt. Sabiedrības daļa ar šādām sajūtām ir pietiekami liela, un tagad uz vēlēšanām, prasmīgi uzrunājot šo daļu, var panākt tās ievērojamu aktivizēšanos.
- Par nevienlīdzību runā jau sen, bet nevarētu teikt, ka tagad uz vēlēšanām būtu kādi būtiski piedāvājumi, kā nevienlīdzību mazināt. Kādas jūs redzat iespējas šīs problēmas risināšanai?
- Skatoties uz to, ko piedāvā politiskās partijas, ir redzama zināma atturība. Pamatā piedāvājums balstās uz - celsim neapliekamo minimumu, celsim pabalstus un citiem pārdales mehānismiem. Nevienlīdzība ilgākā termiņā ir risināma tikai caur iespēju došanu cilvēkiem. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums, jo tas nozīmē diezgan nopietnas un nepatīkamas reformas, kuru īstenošana ilgstoši buksē. Tās ir tās pašas izglītības reformas un reģionālā reforma. Tie iedzīvotāji, kuri dzīvo reģionos, kuros ekonomiskā aktivitāte ir zema, tiek iekapsulēti šajā ekonomiskajā mazspējā. Viņu iespējas izjust ekonomisko izaugsmi ir šauras.
- Tas ir ļoti aktuāls jautājums - ko darīt ar cilvēkiem, kuri šajos ekonomiski mazaktīvajos reģionos joprojām dzīvo?
- Tas ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums, bet primāri tas ir stāsts par reģionālo reformu. Otrs ir runāt ar cilvēkiem, jo, tiekoties ar cilvēkiem reģionos, var just, ka viņu informācija par daudzām lietām ir ļoti fragmentāra. Manuprāt, jāveido valsts programma, visticamāk, caur dzīvokļu fondu, kas veicinātu iespējas cilvēkiem pārcelties tuvāk darbavietām. Šobrīd tas notiek ļoti selektīvi. Valmiera un citas ekonomiski aktīvas pilsētas šo lomu veic un, visticamāk, sakoncentrēs cilvēkus no tuvējās apkārtnes, kur ekonomiskā aktivitāte nenotiek. Tā struktūra, kas pastāv, nav ilgtspējīga, un lauziens agri vai vēlu notiks, jo pārāk ilgi esam bijuši iekapsulēti padomju laiku ekonomiskajā struktūrā un pārmaiņām, kurām attīstītā pasaule ir gājusi cauri daudz pakāpeniskāk, mums jāiet cauri diezgan smagi. Politiski to ir grūti panākt, un to jau mēs redzam. Jebkuras pārmaiņas rada pretestību. Pat tad, ja cilvēks saprot, ka tas viņam būs labi.
- Uzņēmēji sūdzas, ka: 1) trūkst darbaspēka, 2) tas rada lielu spiedienu uz algām. Kā šie faktori var ietekmēt mūsu ekonomiskās izaugsmes riskus, un kā tie būtu risināmi?
- Tas ir ļoti daudzslāņains jautājums. Daudzās nozarēs uzņēmējiem ir aktīvāk jāinvestē, lai kāpinātu ražīgumu, paaugstinātu darba efektivitāti un varētu samaksāt augstākas algas. No otras puses, tā ir iespēja optimizēt esošo darbinieku skaitu. Viena no problēmām ir riska uzņemšanās. Pie mums joprojām pret to ir piesardzīga attieksme.
- Ko ar to domājat?
- Uzņēmējos ir saglabājusies pēckrīzes sajūta. Viņi nevēlas lieki riskēt, un jebkuras investīcijas ir zināms risks. Atsevišķs moments ir tas, ka uzņēmēji tāpat kā visa sabiedrība noveco un izvēlas neriskēt, ja līdzšinējā uzņēmējdarbība īpašniekam apmierina zināmas prasības un lieks risks nav vajadzīgs.
- Nesen saldumu ražotājs Orkla Latvija paziņoja, ka Latvijā īpaši trūkstot mazkvalificēta darbaspēka, uz ko sociālajos tīklos parādījās replika - uzņēmuma peļņa pērn bijusi 3,1 miljons eiro, bet strādniekiem maksājot vien 400 eiro uz rokas. Tad varbūt problēma nav tik daudz darba roku trūkumā, cik atsevišķu uzņēmēju negribēšanā maksāt cilvēcīgu atalgojumu?
- Tas ir zināma veida ilgtermiņa izaicinājums. Daļa nozares, kas šeit atrodas un funkcionē, balstās uz zemu izmaksu biznesa modeli, tajā skaitā uz zemu darbinieku algu rēķina. Skaidrs, ka, algām augot, daudzi šādi uzņēmēji būs spiesti atbildēt uz jautājumu, vai mana darbība būs konkurētspējīga, ja man jāceļ darbinieku algas. Zināma transformācija notiks, kaut vai paskatoties uz Igaunijas pieredzi. Trīs, piecu gadu laikā mēs pietuvosimies tam algu līmenim, kāds šodien ir Igaunijā, bet igauņi skatās jau tālāk. Viņi saka, ka atsevišķi uzņēmēji, arī tajā pašā apstrādes rūpniecībā, vērtē, vai algu līmenis nepārsniedz izpratni par to, kādai jābūt peļņai, un šīs ražotnes vai uzņēmumi pārceļas uz citām valstīm. Skatoties uz Lielbritānijas un citu valstu pieredzi, jāsecina, ka arī sabiedrība nebūs gatava uzņēmējiem ļaut ievest daudz citu valstu strādnieku, kuri būtu gatavi strādāt par šīm algām. Līdz ar to uzņēmēji izjūt šo spiedienu un parādās jautājums par ražīgumu; par to, kā uzņēmums spēj attīstīties un ieviest jaunas tehnoloģijas. Darbaspēka resurss ir šaurs, un uzņēmējiem būs jālauza galva, kā to risināt. Skaidrs, ka masu imigrācija nav risinājums un sabiedrība (līdz ar to arī politiķi) uz to nebūs gatava.
- Vēl pirms gadiem pieciem valdīja uzskats, ka līdzšinējā attīstīto valstu pieredze liecina - labklājības pieaugums neizbēgami izsauc migrāciju, jo vietējie iedzīvotāji nevēlas strādāt par atkritumu savācējiem, sētniekiem, arī šoferiem, bruģīša padevējiem un citiem mazkvalificētiem darbiniekiem. Arī mēs nekur neliksimies un iesim to pašu ceļu. Vai tagad šis ceļš vairs netiek uzskatīts par neizbēgamu?
- Imigrācija arī šobrīd notiek, un ir kompānijas, kuras pat pie pašreizējās salīdzinoši sarežģītās birokrātijas nodarbina ievesto darbaspēku. Augot algu līmenim, interese braukt šeit strādāt būs. Daudzi uzņēmēji saka tieši - darbaspēku vajag ievest. Taču ja jautā plašākai sabiedrībai, tad attieksme ir atturīga vai noraidoša. Atvērt durvis un veicināt beznosacījuma iebraukšanu nav risinājums, jo sabiedrībā agri vai vēlu rodas pretreakcija, kā to uzskatāmi parādīja Brexit gadījums. Cita lieta, ka mums būtu jācīnās par talantiem, kuri rada pievienoto vērtību. Par tiem, kas virza zinātni, ar augstu izglītību, zināšanām un prasmēm. Jāseko tām valstīm, kurām ir gudra un pragmatiska imigrācijas politika.
- Piemēram?
- Jaunzēlande un Austrālija. Lai kvalificētos uz dzīvi Austrālijā, ir jābūt vecumā zem 45 gadiem, ar specialitāti, kura ir nepieciešama, un jābūt veselam. Ir stingri kritēriji, kas nosaka, ka viņi saņem veselu, atbilstoši izglītotu un gados jaunu darbaspēku. Arī mūsu uzņēmējiem ir jāsaprot, ka, domājot par biznesu, jābūt skaidrībai, kur ņemt darbaspēku. Mazkvalificēta darbaspēka ievešana netiks atbalstīta. Ideja, ka ievedīsim darbaspēku un tas mums radīs ekonomisko labumu, ir stipri vienkāršota. Pieredze rāda, ka ilgākā termiņā tas rada problēmas ar iekļaušanos sabiedrībā utt., kas šo ekonomisko labumu nonivelē. Lielbritānijā ir atzīts, ka, ilgstoši izmantojot izdevīgo Austrumeiropas darbaspēku, uzņēmēji ir palaidušies. Francijā, kur darbaspēka piesaiste no Austrumeiropas nebija tik masveidīga, ražīgums ir augstāks, un viens francūzis četrās dienās paveic to, ko viens brits piecās dienās. Lētāka darbaspēka pieplūde mazina interesi celt produktivitāti. Tāpēc mums caur reģionālo politiku ir labāk jāizmanto esošie resursi. Jāfokusējas uz tiem, kuri atrodas attālāk no ekonomiskās aktivitātes centriem. Jāiegulda viņu izglītībā, jādomā, kā viņus piesaistīt caur mājokļu pieejamību un visādi citādi iekļaut ekonomiskajā apritē. Tas nav vienkārši un ir resursu ietilpīgi. Ja ņemam vērā, ka esam tikai divi miljoni, tad tas ir vitāli svarīgi, nevis iet to vienkāršāko ceļu, lai gan, kā jau teicu, no tā pilnīgi izvairīties nevarēs.
- Jūs teicāt, ka ekonomiskā situācija Latvijā ir laba un sabalansēta, bet mūsu ekonomika ir neliela un stipri atkarīga no ārējiem faktoriem. Kādi riski ir no šīs puses?
- Pateicoties ES fondiem un līdzekļu ieplūdei, pat ja zināmi ārējie riski ir, divus trīs gadus varam izvairīties no potenciāliem satricinājumiem. Skaidrs, ka riski ir, bet kurā brīdī tie sāks materializēties, grūti noteikt. Piemēram, Trampa ievēlēšana maz ietekmēja ekonomiskās tendences. Tas, no vienas puses, ir labi, jo nenotiek kaut kāda ekonomikas raustīšanās. Mēs gribam ticēt un paļauties uz veselo saprātu, bet Tramps, visticamāk, turpinās konfrontāciju ar Ķīnu. Šobrīd ir nosacīti noklususi konfrontācija ar ES, bet izskatās, ka viņu pārliecināt nav iespējams, un, visticamāk, zināmas domstarpības ar ES paliks. Kaut šā gada otrā ceturkšņa galvenā ES motora Vācijas rādītājos vēl neredzam šo domstarpību sekas, nākotnes noskaņojumu šie tirdzniecības kari ir ietekmējuši. Tas rada potenciālu risku starptautiskajai tirdzniecībai, kas ir pūtis vēju arī mūsu eksporta un izaugsmes burās. Arī jauno Krievijas sankciju iespējamais mērogs var mūs ietekmēt, jo Krievija joprojām ir mūsu eksporta trešais lielākais tirgus. Daudzi skatās, kas notiek Ķīnas finanšu sektorā, kur aug nesabalansētība, bet pagaidām es teiktu, ka arī tur riski ir vadāmi.
- Pirms desmit gadiem pasaules finanšu krīze ļoti smagi ietekmēja Latviju. Ja kaut kas līdzīgs pasaulē notiek tagad, vai mums ir pietiekams drošības spilvens?
- Mājsaimniecību finansiālā stabilitāte ir augusi. Tā gan krietni atpaliek no tā spilvena, kas ir igauņiem un lietuviešiem. Es runāju par mājsaimniecību uzkrājumiem. Ir, protams, liela daļa sabiedrības, am šo uzkrājumu nav, bet virzība ir nepārprotama. Mājsaimniecību parāda apjoms ir krietni gājis mazumā. Ja skatāmies kopumā, tad ekonomikai šobrīd nav nekādu nesabalansētību, kuru korekcija liktu tādā mērogā pielāgoties. Vienmēr ir viegli analizēt pagājušās krīzes, kad redzi, kas ir noticis un kāpēc, bet, manuprāt, šobrīd tādu apstākļu nav. Ja arī būs ekonomikā kādas problēmas, tad tās būs ar krietni mazākām negatīvām sekām.
- Šogad vēlēšanas un būs jauna valdība. Ko ieteiktu tai darīt un no kādām darbībām izvairīties?
- Virziens būs atkarīgs no tā, kādi spēki veidos šo valdību. Spriežot pēc partiju solījumiem, dominē uzskats, ka valsts atnāks un visu sakārtos, pateiks, kā cilvēkiem darīt, parūpēsies, naudu pārdalīs. Arī iedzīvotājiem ir lielas ekspektācijas, lai gan tas dzinulis ir jāmeklē sevī. Uzstādījumam ir jābūt ar skatu ilgākā termiņā. Šobrīd redzam, ka ilgtermiņa horizonts ir pārāk tuvs un tas bieži vien mums iegriež. Mēs pārāk maz ieguldām zināšanās, pētniecībā, līdz ar to nav atdeves un vilkmes, kas mūs vilktu straujāk uz priekšu, atbilstoši jaunajām tehnoloģiskajām iespējām. Līdz ar to iespējas tās izmantot materiālā labuma gūšanai ir krietni mazākas nekā tad, ja būtu ieguldījuši vairāk. Ir aktīvāk jāveic reformas izglītībā, jo tās buksē. Arī aktīvāk jāvirza iniciatīvas, kas saistās ar valsts pārvaldes reformām un IT tehnoloģiju izmantošanu. Tas palīdz daudzas lietas efektivizēt, mazināt birokrātiju un atbrīvot ekonomisko potenciālu. Psiholoģiski tas palīdz padarīt cilvēkiem pieejamāku valsts pārvaldi, kura joprojām ir pārāk smagnēja.
