CILVĒKSTĀSTS: Edīte Ābeltiņa. Dzīvi izdejo

 
DARBS KĀ MUGURSOMA. «Man darbs ir kā mugursoma, kuru sanāk visur nēsāt līdzi. To nevar tā vienkārši nolikt malā. Jā, gadu laikā esmu iemācījusies, tā teikt, uz kādu laiku atslēgties no tā visa, bet tas nav vienkārši. Deju pedagogs, horeogrāfs nav viegla profesija, taču tas piedāvā pavisam citu dzīvesveidu, darba dienu, kas man kā radošam cilvēkam ļoti patīk,» norāda Edīte ©F64

Kādu laiku nebija sanācis satikt tik dzirkstošu personību kā Edīti Ābeltiņu: kad viņa stāsta par savu sirds aicinājumu un darbības jomu vienlaikus – deju pasauli –, nav ne mazāko šaubu, ka viņa tur jūtas laimīga. Lai arī ikdienas solis ir ļoti steidzīgs un dažreiz šķiet, ka ar 24 stundām diennaktī ir par maz, deja ne tikai ņem, bet tā arī daudz dod – krāsainas emocijas, dzīvesprieku un ne tikai. Deja ir dzīve. Vismaz Edītei noteikti.

Kopš mazotnes

Edīte deju pasauli izzina jau kopš septiņu gadu vecuma - Salaspils kultūras nams un tur esošais tautas teju kolektīvs Edītei bija gandrīz rokas stiepiena attālumā, tāpēc meitene nolēma pamēģināt - nedz vecāku, nedz kāda cita pieaugušā mudināta, tas bija viņas pašas lēmums. Un deja patiesi Edīti uzrunāja arvien vairāk, tāpēc skolas laikā viņai nevajadzēja lauzīt galvu, ko iesākt pēc izglītības iestādes absolvēšanas. Ceļš bija skaidrs - Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums [tagadējā Kultūras koledža], kur izskoloties par dejas pedagoģi.

«Tobrīd gan vēl nebiju pilnīgi droša, ka pedagoģija ir mans īstais ceļš, bet noteikti gribēju sevi saistīt ar kultūras dzīvi,» atceras Edīte.

Vēlāk studēts arī J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un kādreizējā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā (RPIVA).

Ceļš līdz mūsdienu dejai

«Manos studiju gados, vismaz Latvijā, nebija īsti zināma mūsdienu un laikmetīgā deja. Laikmetīgo deju pirmo reizi ieraudzīju, mācoties Mūzikas akadēmijā - pie mums brauca dažādas ārvalstu trupas, piedāvāja meistarklases, un tur es sapratu, cik dažādi ķermeni iespējams trenēt un cik dažādas var būt tā izpausmes. Lai arī tautas dejas man patīk, tomēr paralēli allaž meklēju arī citus deju virzienus, un laikmetīgā, mūsdienu deja likās vistuvākā. Tobrīd gan nebija atsevišķa studiju kursa vai pasniedzēja, kas varētu sniegt priekšzināšanas, tāpēc mācījos pati, izstrādāju savu metodisko sistēmu, pēc kuras strādāju vēl šobrīd, veidoju deju tā, kā es to jutu,» stāsta Edīte.

Viņa darba rūdījumu guvusi, ilgus gadus vadot bērnu tautas deju kolektīvu, esot RPIVA pasniedzēja (dejas aerobika), bijusi arī jogas un fitnesa trenere, strādājusi Valsts izglītības satura centrā. Vai radošam cilvēkam ierēdņa darbs gāja pie sirds? «Biju atbildīgā par mūsdienu dejas attīstīšanu. Man paveicās, jo netiku ielikta astoņu stundu rāmjos. Principā strādāju pat vairāk, taču man bija svarīga šī brīvība. Jā, bija arī papīru darbs, kas nav mana stiprā puse, taču balansam bija arī daudz radošā darba.» Piemēram, viņas kontā ir vairāki Jaunatnes dziesmu un deju svētku mūsdienu deju koncerti un viens lieluzvedums - Edīte bija mākslinieciskā vadītāja un režisore. «Tas bija sarežģīts un piņķerīgs process, jo nav vairs runas par vienu kolektīvu, bet lieluzvedumā bija 1600 dalībnieku. Atlase, repertuārs - tas prasa milzu laiku un enerģiju,» skaidro Edīte. Taču arī 2020. gada svētkiem viņa ir teikusi «jā». Pamazām jau sākas gatavošanās.

Eksperiments 20 gadu garumā

VEIKSMES APLIS. Pirms katra koncerta studijai Buras ir veiksmes aplis. Bildē redzami lielie dejotāji / Foto no personālā arhīva

Edīte gan atzīst - arī viņas dzīvē ir bijuši brīži, kad iestājas pārdomu laiks - varbūt dejai teikt ardievas? «Es nemāku strādāt bišķiņ - ja strādāju, tad darbā ielieku sevi visu. Taču ar laiku no tā var ļoti nogurt. Laikā, kad devos dekrētā, uzrakstīju atlūgumu [beigt vadīt bērnu tautas deju kolektīvu Sienāzītis],» stāsta Edīte. Aptuveni pusotru gadu viņa iepauzēja profesionālajā jomā, bet pildīja kādu citu nozīmīgu lomu - bija pilna laika mamma. Taču tad viņu uzrunāja četri tautas deju dejotāji, izsakot vēlmi paeksperimentēt citos dejas žanros. «Mani centās pierunāt aptuveni pusgadu, līdz es piekritu.» Kā mēdz teikt, no sava likteņa neaizbēgsi, un Edīte atkal bija atpakaļ dejas apritē. 1997. gada 4. decembrī pieci dejošanas entuziasti sanāca uz savu pirmo mēģinājumu, un tas bija kā pamatakmens mūsdienu deju studijas Buras izveidei. Pēc gada Burās jau bija 12 dejotāju, bija koncerti, savs repertuārs. Aptuveni desmit gadu dalībnieku skaits būtiski nepieauga, jo studijā tika uzņemti tikai no 18 gadu vecuma. «Lielākam kolektīvam vajag plašas telpas, mums tādu nebija, tāpēc nevarējām paplašināties. Taču tad, kad Salaspils novada Kultūras nams piedzīvoja renovāciju, tika izveidota deju zāle, ko paši mēs arī iekārtojām. Sapratu, ka telpa brīva nepaliks - to aizņemšu es vai kāds cits. Tā kā vēlējos, lai arī mani divi dēli dejo, izveidoju arī bērnu deju grupiņas,» skaidro Edīte. Šobrīd Burās ir nepilni 170 dejotāji vecumā no sešiem līdz 30 gadiem. Viņi gan nav profesionāli dejotāji, deja ir viņu aizraušanās.

Visiem var iemācīt dejot

Viņa ir pārliecināta, ka dejotprieks Latvijas iedzīvotājiem ir dzīvs, to apliecina, piemēram, lielais tautas deju kolektīvu skaits, arī Buras nekad nav varējušas sūdzēties par interesentu trūkumu.

«Bija doma uzņemt 25 bērnus, atnāca 52. Uztaisījām divas jaunas grupas. Pie mums nekad nav bijusi atlase, uzņemam visus, kas izsaka vēlmi dejot. No vienas puses, mēdz par to sevi sabārt, jo vieglāk, protams, ir strādāt ar tiem, kam ir dejošanas dotības, arī kvalitātes latiņu ātrāk var sasniegt augstāku, taču, no otras puses, - kā es varu kādam liegt dejot? Pat ja viņš nebūs dejotājs pirmajās rindās, viņš būs apguvis dejotprasmi. Visus var iemācīt dejot, vienīgā atšķirība - cilvēks bez dotībām kādā brīdī apstāsies savā izaugsmē, viņš labi dejos, bet nebūs solists. Kā arī nevar iemācīt dejiskumu - tas vai nu ir, vai nav,» secina Buru vadītāja, horeogrāfe.

Cilvēks - orķestris

Edīte Burās ir cilvēks - orķestris: viņa domā repertuāru, gādā tērpus, arī finansiālā puse - atrast sponsorus, atbalstītājus, lai studija varētu piedalīties, piemēram, sacensībās - ir viņas atbildība. Turklāt visam kolektīvam viņa ir kā mamma, kas uzmundrina, iedrošina, aizrauj, no jauna iekur enerģijas dzirksteli, jo tā mēdzot arī apsīkt. Dzirksteli palīdz atjaunot jaunumi repertuārā, uzvara sacensībās. «Mani pašu vairāk saviļņo cilvēcīgas lietas. Atmosfēra, kad notiek process, man ir svarīgāka par pašu rezultātu. Taču nenoliedzami iegūta uzvara kādās sacensībās visam kolektīvam dod milzu pacēlumu.»

Savu augsto sagatavotību Buras ir teicami apliecinājušas gan Latvijas mērogā, gan ārpus tās. No ārvalstu braucieniem neaizmirstamākie bijuši - dalība Eiropas Show Dance deju čempionātā European Open 2002 Austrālijā, emocijām un notikumiem bagātās koncerttūres pa Meksiku 2008. un 2014. gadā, kā arī spilgts piedzīvojums Dienvidkorejā ar Grand Prix balvas guvumu Andongas Starptautiskajā masku deju festivālā 2012. gadā.

Burās Edītei ir arī palīgi - profesionāli pedagogi, kas vada nodarbības. «Viena ar visu es noteikti netiktu galā, turklāt jau labu laiku meklēju kādu tikpat traku kā es, kas būtu gatavs dzīvot visos šajos procesos un kam varētu uzticēt grožus, un pati tad nedaudz paietu nostāk. Vēl gan nav izdevies tādu cilvēku atrast,» teic horeogrāfe.

30. jūnijā uz Ķīpsalu

No dejas var smelties ne tikai tās izpildītājs, bet arī skatītājs. Par to varēs pārliecināties mūsdienu deju studijas Buras jubilejas koncertā 20 gadi dejā!, kas notiks 30. jūnijā Ķīpsalas hallē. «Eksperiments ar Burām ir ieildzis 20 gadu garumā. 20 gadu jubileju sākām svinēt jau pērn 4. decembrī. Tā bija kopā sanākšana visiem dejotājiem, bet šogad svinības turpinās - divi koncerti jau aizvadīti, un 30. jūnijā gaidāms trešais. Katrs koncerts bija ar savu noskanu un programmu. 30. jūnija koncertā būs īsts sajūtu kokteilis. Varēs izbaudīt dažādas Buru garšas - būsim dulli, jautri, nopietni,» atklāj Edīte. Jubilejas koncertā būs skatāms pats labākais - aizraujošākie deju uzvedumu fragmenti, pašu dejotāju mīļākās dejas un pirmizrādes. Koncertā piedalīsies viss kuplais deju studijas Buras sastāvs, izpildot laikmetīgo deju, hiphopa un breika stila priekšnesumus. Edīte lielu paldies saka BT1, bez kuru atbalsta tik vērienīgs jubilejas koncerts nebūtu iespējams. «Ar viņiem vienmēr ir bijusi lieliska sadarbība, un ir tik labi sastrādāties ar cilvēkiem, kurus arī saista deja,» akcentē Edīte.

Bet pēc jubilejas koncerta nebūs laika nodoties laiskai atpūtai - jau rudenī gaidāmi divi būtiski notikumi: brauciens uz Koreju (festivāls un sacensības pieaugušajiem) un 18. novembrī Arēnā Rīga Buras kopā ar citiem kolektīviem caur deju izstāstīs Latvijas simtgades vēsturi.

«Man darbs ir kā mugursoma, kuru sanāk visur nēsāt līdzi. To nevar tā vienkārši nolikt malā. Jā, gadu laikā esmu iemācījusies, tā teikt, uz kādu laiku atslēgties no tā visa, bet tas nav vienkārši. Deju pedagogs, horeogrāfs nav viegla profesija, taču tas piedāvā pavisam citu dzīvesveidu, darba dienu, kas man kā radošam cilvēkam ļoti patīk. Es izbaudu visus ap mani notiekošos darba procesus. Laikam es nemaz savādāk nemācētu dzīvot - darba daudz, tik uz priekšu!» uzsver Edīte.