Viedoklis: 9. maija "svinības" ir ņirgāšanās par tūkstošiem mūsu represēto tautiešu

© Eduards Dundurs /F64

Šodien visas dienas garumā Rīgā, parkā pie Uzvaras pieminekļa, ar plašu koncertu programmu tiek atzīmēta 73.gadadiena kopš bijušās Padomju Savienības uzvaras pār nacistisko Vāciju.

Šīs aktivitātes izsenis izsaukušas asu reakciju un viedokļu daudzveidību.

Piemēram, savas pārdomas sociālajā tīklā facebook publicējis politiķis Raivis Zeltīts. Viņa viedoklim ir daudz atbalstītāju - ar ierakstu dalījušies gandrīz 700 facebook lietotāju un apmēram tikpat to novērtējuši ar "like" atzīmi.

Vai arī Tu piekrīti paustajam?

"Atkal klāt ir 9. maijs - datums, kurā pie “Uzvaras pieminekļa” pulcēsies cilvēki, kuriem latviešu tautas traģēdija piecdesmit gadu garumā neko neizsaka. Viņiem neienāk prātā, ka viņu “svinības” ir ņirgāšanās par tiem tūkstošiem mūsu represēto tautiešu, kuri pēc “uzvaras” tika izsūtīti uz Sibīriju, spīdzināti čekas pagrabos vai gāja bojā cīnoties par brīvu Latviju kā nacionālie partizāni.

Zem Krievijas, komunistu un “Novorosijas” karogiem tiks apgānīta zeme, kurā reiz notika Dziesmu svētki un laukums, kas tika nosaukts par godu uzvarai pār Bermontu.

Sveša valoda, sveša kultūra, sveša vēstures izpratne un sveša prezidenta uzruna, kurās organiski iekļausies Latvijas(?) partija “Saskaņa”.

Eduards Dundurs /F64

Viņiem neienāk prātā, ka karš sākās nevis 1941. gadā, kā ir maldinoši rakstīts uz šī pieminekļa, bet gan 1939. gadā, kad PSRS kopā ar nacistisko Vāciju sadalīja Austrumeiropu un kopā uzsāka asiņaināko karu cilvēces vēsturē.

Noslepkavotie poļu virsnieki Katiņā, uzbrukums Somijai, Baltijas valstu neatkarības iznīcināšana, Vācijas kara mašīnas uzturēšana ar pārtiku, kamēr pašu iedzīvotāji tika mērdēti badā... sarakstu varētu turpināt. Tas viss ir izdzēsts no viņu kolektīvās atmiņas. Nemaz neminēsim masu izvarošanas un citus apkaunojošos sarkanās armijas noziegumus 2. pasaules kara beigu posmā. Šo skarbo patiesību par “uzvaru” viņiem ir neiespējami pieņemt.

Bet ir vēl ļaunāk. Patiesībā jau viņiem arī neko neizsaka pašu tautas miljonu upuri 2. pasaules karā, kuri gāja bojā padomju ģenerāļu un Staļina necilvēcības dēļ - dzīti pretī ložmetējiem un mīnu laukiem. Vāji apmācīti, vāji bruņoti, bet viņiem aiz muguras - čekisti, kas šāva no mugurpuses, ja viņi uzdrošinātos atkāpties. Atzīmēt to ar skaļiem koncertiem, šašliku un šņabi ir tā pati necieņa pret cilvēka dzīvību, kas pavada Krieviju visā tās vēsturē. Kā toreiz, tā tagad, kad daudzi jauni krievu puiši tiek slepeni sūtīti mirt uz Ukrainu vai Sīriju, bet pēc tam slepeni apglabāti, kamēr Krievijas oligarhi bezbēdīgi “notriec” savus sazagtos miljardus.

Vairumam latviešu viss šis balagāns raisa neizpratni. Kāds tam sakars ar 2. pasaules kara beigām, kuras civilizētā pasaule svin 8. maijā? Kāds tam sakars ar kara upuriem?

Bet daudzi saprot lietas būtību - 9. maijs nav par pagātni, tas ir par nākotni! Tas simbolizē Krievijas neo-imperiālismu un revanšismu. Kam gatavojas daudzie uniformās tērptie svinētāji? Runa nav par pagātnes karu, bet gan par gatavošanos nākotnes kariem!

Fakts ir tāds, ka 9. maijs ir daļa no Krievijas “tautiešu” un “krievu pasaules” politikas, kuras mērķis ir ideoloģiski “apstrādāt” un mobilizēt krievvalodīgos ārpus pašas Krievijas, lai viņus izmantotu kā ģeopolitisku ieroci kaimiņvalstu destabilizācijai vai pat karam. Un tie, kas Latvijā atbalsta šo pasākumu un stāsta, ka nav nekādas problēmas, paši ir daļa no šīs problēmas.

Tāpēc nebūsim naivi un rīkosimies valstiski drosmīgi, katrā savā dzīves solī stiprinot 18. novembra Latvijas ideālus! Kur šie ideāli dzīvos, tur “9. maijam” nebūs vietas!" lasāms ierakstā.

Latvijā

Latvijas Mākslas zinātnieku un kuratoru biedrība (LMZKB) un vairākas radošo nozaru organizācijas aicina noteikt viena gada moratoriju to pieminekļu pārvietošanai, kas tiek pamatota ar totalitāro režīmu slavināšanu, šajā laikā aicinot diskutēt par kultūrvides pārmaiņām.

Svarīgākais