Ingūna Rībena: Ja neievēro morāles likumus, tas noved pie valsts sabrukuma

 
©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Saruna ar Saeimas deputāti, bijušo kultūras ministri Ingūnu Rībenu par morāli ētisko bagāžu, ar kādu sagaidām valsts simtgadi un iesoļojam nākamajā Latvijas simtgadē.

- Lai arī mūsu sarunas tēma - Latvijas morāli ētiskais satvars - ir tāda kā pārlaicīga, nevaru nepieskarties šodienas karstajai tēmai - situācijai banku sistēmā. Kā to redzat, skatoties caur morāli ētisko prizmu un Latvijas šodienas reālijām?

- Uz šīm lietām attiecas absolūti visas tās morāli ētiskās kategorijas, par kurām esmu runājusi ilgstoši. Es paskatījos, kāds bija mans uzstādījums 2002. gadā, ienākot lielajā politikā un nokļūstot Saeimā. Toreiz kultūras ministres uzrunā es rakstīju, ka cinisms, visatļautība, morāles un ētikas normu ignorēšana, kas šobrīd valda pasaulē, skaidri uzrāda, ka nekādas augstās tehnoloģijas, nekādas likumu grēdas vairs nespēj neko glābt un nosargāt. Aizsardzība var nākt tikai no cilvēka paša, no sirds, un sirdi uzrunā kultūra, izglītība un ticība.

- Atļaušos pārtraukt. Skan jau ļoti skaisti. Problēma tikai tā, ka cilvēki, kuri iesaistīti visās šajās nesmukajās lietās, arī ir augstu izglītoti, kulturāli, droši vien operu apmeklē, teātri un skaitās ļoti inteliģenti. Arī viņi tikpat smukiem vārdiem prot izteikties.

- Te ir jājautā, ko mēs īsti saprotam ar vārdu inteliģence un cik dziļi uz to skatāmies? Ticīgiem cilvēkiem ir vieglāk. Viņiem ir atskaite vismaz Dieva priekšā. Darvinistiem, kuri tic, ka mēs esam cēlušies no pērtiķiem, nav atskaites ne Dieva, ne pērtiķa priekšā.

- Viņiem ir atskaite savas sirdsapziņas priekšā.

- Ja tāda ir. Sirdsapziņa jau arī ir tāds rudiments, kurš ar laiku, ja to ilgi nelieto, atrofējas. Šis ir ļoti plašs un sarežģīts jautājums. Indijā pastāv kastu sistēma: ir viszemākie (šūdras), ir tirgotāji (vaišjas), valdnieki (kšatriji) un pravieši (brahmaņi). Kādreiz Saeimā neilgu laiku sēžot prezidijā, no rīta skatījos uz to pusmandalu - simt cilvēkiem savā priekšā, un tur skaidri parādījās, ka arī šeit mēs dzīvojam dažādos apziņas evolūcijas līmeņos. Ir cilvēki, kuri iet otrajā klasē, trešajā klasē. Ir cilvēki, kuri iet piektajā, pa kādam varbūt septītajā klasē. Kad runā septītklasnieki, tad otrklasniekiem ir grūti un garlaicīgi tam sekot. Balsojumi to pierāda. Manuprāt, mēs pārāk ilgi esam dzīvojuši tajā x, y pašā zemākajā, materiālās eksistences fizioloģisko vajadzību līmenī. Ir vēl otrs - emocionālais, dvēseles līmenis un trešais - garīgais līmenis. Man liekas, ka, dzīvojot tikai šajā pirmajā līmenī, esam izsmēluši iespējas virzīties uz priekšu. Nezinu, kādam jānāk triecienam, lai attaptos. Par to runāju jau krietni ilgi. Jau tad, kad piedzīvojām materiālo krīzi. Tur jau tā lieta, ka garīgu krīzi pamanīt ir daudz grūtāk nekā ekonomisku. Naudas trūkumu savā maciņā pamana ikviens; bet ideālu trūkums, kauna trūkums, prāta trūkums diemžēl ir pamanāms tikai no malas... Ja neievēro fizikas likumus, tas noved pie ēkas sabrukšanas, bet, ja neievēro garīgos un morāles likumus, tad tas noved pie valsts sabrukuma.

- Tuvojas Latvijas simtgades svinības. Šīm svinībām ir atvēlēta milzu nauda. Cik lietderīgi, jūsuprāt, šī nauda tiks izlietota, un ko tieši jūs gribētu no šiem svētkiem sagaidīt?

- Sākšu ar otro. Jau trīs vai četrus gadus es runāju par to, ka gribētu Latvijas Radio pirmajā programmā no rīta dzirdēt kādu skaistu latviešu kora vai tautas dziesmu, absolūti harmonizējošu un uzlādējošu visai dienai. Mēs sevi saucam par tautu, kas dzied, un patiesībā tieši dziesmā ir ieprogrammēta mūsu identitāte. Nekad, stāvot pie izcilākajiem mūsu identitāti raksturojošiem kultūras pieminekļiem (Brīvības pieminekļa, Brāļu kapiem, Doma baznīcas), man nav tā skrējušas skudriņas pār kauliem kā padomju laikā, kad reiz Dailes teātrī mēs piecēlāmies kājās un dziedājām Pūt, vējiņi!. Manuprāt, tam ir objektīvs iemesls, jo svešu varu pakļautībā mēs no paaudzes paaudzē vairāk esam varējuši iznest to, ko varējām nodot no mutes mutē. Tās ir mūsu tautasdziesmas. Tieši tādēļ man tik ļoti gribētos no rīta Latvijā - vienīgajā vietā pasaulē - dzirdēt kādu skaistu mūsu kora dziesmu. Mums taču ir tik bezgala bagāts pūrs. Mediņš un Dārziņš, Jurjāns un Melngailis, Vītols un Norvilis - varētu skaitīt un skaitīt. Vai simtgades gaidas nebūtu īstais brīdis, kad visam šim pūram varētu iet cauri? Esmu to stāstījusi gan Kultūras ministrijai, gan Latvijas institūtam, gan Latvijas simtgades birojam, gan Latvijas radio Klasikai, bet izrādās, ka tas ir neiespējami. Tā vietā vairākus gadus klausāmies Arta Volfa pamatā globalizēto Dienas dziesmu. To atskaņo divreiz dienā, un tam nez kāpēc līdzekļi atrodas.

- Vai jums ir sajūta, ka mūsu identitāte ir apdraudēta?

- Kas ir tas, kas nosaka mūsu identitāti? Kopīga izpratne par vēsturi, kopīga kultūra un kopīga valoda. Valoda ar katru dienu kļūst pliekanāka, anglicismi spraucas iekšā pa visiem pakšiem. Vēstures izpratne arī nav līdz galam izrunāta, un vēsture kā disciplīna visus šos gadus ir mērdēta badā. Ja es skatos, ka skolās vairs nav un nebūs obligātās literatūras, tad ir jautājums par kopīgo kultūru. Dažkārt mēdzu skatīties LTV pārraidi VIP - veiksme, intuīcija, prāts. Pirms kāda laika tajā piedalījās RSU humanitāro zinātņu studenti, tātad labākie no labākajiem. Uz jautājumu par Aleksandra Grīna romānu trīsdesmitajos gados jaunieši atbildi nezināja, bija spiesti ņemt papildiespēju, un šajā papildiespējā tika minēts - nosaukumā ietverts stāvoklis dabā. Tad viņi ilgi domāja un beigās teica - Salna pavasarī, nevis Dvēseļu putenis. Tas nozīmē, ka nezina ne tikai Aleksandra Grīna daiļradi, bet arī laiku, kurā dzīvoja Rūdolfs Blaumanis. Nemaz nerunāju, ka maz vairs zina, kurš ir autors Atraitnes dēlam, un diez vai kāds varētu nosaukt vēl kādu Plūdoņa darbu. Šī identitāte mums lēnām pazūd kā zeme zem kājām. Žēl, ka simtgades svinību organizētājiem - Kultūras ministrijai - par to nekas nav sakāms. Atceraties, bija tāds Roko Butiljone, pāvesta Jāņa Pāvila II domubiedrs, vēlāk viņš kļuva par Itālijas kultūras ministru. Viņu neapstiprināja par Eiropas komisāru tādēļ, ka viņš atļāvās izteikt savu atbalstu tradicionālajai ģimenei. Viņš jau toreiz, divtūkstošo gadu sākumā, brīdināja, ka, pazaudējot savas vērtības, mēs būsim kā skaidas pasaules okeānā, kas bezjēgā mētājas pasaules telpā. Mūsu kultūra, identitāte ir enkuri, kas mūs notur. Ne tikai notur, bet arī padara par laimīgiem cilvēkiem. Ja es tagad trīsdesmitgadnieku vidē (brīžiem pat savu komisijas kolēģu vidē) minu kādu literāru varoni, uz kuru mierīgi varēju atsaukties tad, kad mani kolēģi bija Raimonds Pauls, Pauls Putniņš un citi vecāka gadagājuma cilvēki, tad šobrīd valda kapa klusums. Es saprotu, ka šī mana līdzība nevienam neko vairs neizsaka. Mēs strauji tuvojamies brīdim, kad būsim nonākuši tiktāl, ka, sakot - Ķencis, Prātnieks, Švauksts - neviens nesapratīs, kas tiek domāts. Skolās mums nav obligātās literatūras saraksta. Par kādu nacionālu valsti, par kādu patriotismu vispār varam runāt? Tas, kas mūs atšķir no pārējās pasaules, ir mūsu īpašās vērtības. To saku nevis tāpēc, ka būtu kaut kāda hipernacionāliste, bet gan tāpēc, ka gribu pasauli saglabāt tās daudzveidībā un bagātībā, nevis nonākt līdz tam, ka ir tik vien kā pāris globalizētu melodiju visiem. Tas bija pirms piecpadsmit gadiem, kad stāvēju Austrijā, Lincas lidostā, un nevarēju atrast neko, ko atvest uz Rīgu kā suvenīru, jo viss šeit bija redzēts. Šī noplicināšanās, visa kopā sajaukšana ir tas, kas mani skumdina.

- Bieži vien jauniem cilvēkiem ir nesatricināma pārliecība, ka viņi zina labāk, kā pareizi jādzīvo, bet jūs, «vecie kraķi», vispār nekā nesaprotat. Ne par dzīvi, ne par to, kā «pareizi» jādomā. Ko jūs teiktu šiem visziņiem, ņemot vērā, ka mēs viņu vecumā esam bijuši, bet viņi mūsu vēl ne, līdz ar to pieredzes ir nesalīdzināmas.

- Skumjākais ir tas, ka dzīvojam tādā sabiedrībā, kur absolūtais akcents ir likts uz materiālām vērtībām. Šodien ir viens dievs, un tā ir nauda. Ja runājam par jauniem cilvēkiem, tad viņi ir dažādi. Ir cilvēki, ar kuriem varu runāt kā ar absolūti sev līdzvērtīgiem, un ir jauni cilvēki, kas perfekti darbojas ar datoru, prot vairākas svešvalodas, bet vīnu dzert ar viņiem ir garlaicīgi, jo viņiem nav šī paplašinājuma. Pēdējā laikā es jūtu arī mīlestības izzušanu. Paliek tikai racionālas kategorijas. Lai Dievs mūs pasargā no tādas pasaules, kurā šādi mehāniski domājoši cilvēki nākotnē pieņems lēmumus par pasaules vai Latvijas likteņiem.

- Šobrīd priekšplānā izvirzās brīvības jēdziens. Kad reiz sociālajos tīklos ieminējos, ka pieaug cilvēku tendence staigāt pa zālieniem, iemīt dubļainas takas, lai ietaupītu kaut metru, tad pretī dabūju niknus pārmetumus, ka brīvs cilvēks vienmēr iet tur, kur viņam taisnāk, un pie šīm iemītajām takām vainīgi esot arhitekti. Negribu skaidrot, kurš pie kā vainīgs, bet ar šo piemēru gribēju ilustrēt šo tendenci - daru, ko gribu, brīvības vārdā.

- Pirms pāris mēnešiem piedalījos konferencē par brīvību ekrāna medijos. Akcents bija uz brīvību atspoguļot vardarbību un citas šausmas. Konference notika Rīgas domes ēkā - 500 metrus no Brīvības pieminekļa un Brīvības ielas sākuma, un es domāju par Brīvības cīņām, par to, kā jēdzienu brīvība saprata pirms simt gadiem strēlnieki, leģionāri, mežabrāļi, un droši vien arī padomju laikos ar jēdzienu brīvība mēs sapratām pavisam ko citu. Šodien šis jēdziens jau ir noreducējies uz totālu visatļautību, kas ved pie vērtību noārdīšanas un ir apdraudējums gan mums pašiem, gan mūsu valstiskumam. Tas atkal ir jautājums par vērtībām un mūsu kultūras mantojumu. Šobrīd mācību standarts paredz, ka «skolēns mācās kritiski domāt un lietot kritērijus vērtību izvēlei, prot ar toleranci izturēties pret atšķirīgām vērtībām, apzināties vērtību nozīmi cilvēka un sabiedrības dzīvē, diskutēt par vērtību daudzveidību» - tie visi ir citāti no mācību programmām. Bet kad skolēns mācās dzīvot saskaņā ar jelkādām vērtībām? Kad viņš mācās tās realizēt pats savā liktenī? Kad viņš mācās nevis toleranci pret svešām, bet gan bijību pret savām vērtībām? Ja mēs šeit jūtamies kā nolaidušies no Mēness uz plikas vietas, kur pirms mums nav bijušas nekādas tradīcijas, un esam pilnīgi brīvi darīt, kas mums ienāk prātā, tad tā jau ir kaut kāda mežonība. Nedomāju, ka mēs katrs esam tik izcili indivīdi, lai formulētu desmit baušļus, Kristus evaņģēliju vai dainu ētiku. Līdz ar to ir kaut kādas vērtības, kultūras mantojums, tradicionālā reliģija, pie kā pieturēties. Es šajās vērtībās nekad neesmu vīlusies. Aizvien esmu no tām smēlusies un turpinu to darīt arī tagad.

- Portālā Meduza lasīju diskusiju par tēmu - kā pārvarēt ksenofobiju sevī (nepatiku vai bailes pret svešo). Pie sevis padomāju, bet kāpēc tā noteikti jāpārvar? Tikpat labi varētu zemledus makšķernieks jautāt - kā pārvarēt bailes iet pa plānu ledu? Varbūt ksenofobijas pamatā ir veselīgs pašsaglabāšanās instinkts?

- Pavisam īsi uz to es teiktu tā - no mums tiek pieprasīta tolerance pret agresiju, bet tolerance pret agresiju ir sava veida pašiznīcināšanās.

- Visā šajā ideoloģiskajā putrā ļoti svarīgu vietu ieņem jautājumi, kas skar homoseksualitāti, reproduktīvās funkcijas, arī slaveno Stambulas konvenciju. Kāpēc šie jautājumi tiek nemitīgi aktualizēti kā īpaši svarīgi?

- Es to izjūtu kā ārkārtīgi agresīvu uzmākšanos mūsu sabiedrībai ar lietām, kurām nevajadzētu būt aktuālām. Ar veselo saprātu nav saprotams, ka varam ņemties, nedēļām diskutēt par 70 genderiem, sociālajiem dzimumiem, kādus bērniem ļaus izvēlēties. Kā lasīju kādā publikācijā, Kanādā jau tas notiek un, ja vecāki četrus, piecus gadus vecam bērnam neļauj izvēlēties sociālo dzimumu, tad tas tiek uzskatīts par vardarbību pret bērnu. Pavisam nesen kaut kas tāds mums pat prātā nevarēja ienākt. Man personīgi šī agresīvā uzbāzība izraisa nepatīkamas izjūtas, es cenšos pārāk daudz sava laika tam neveltīt, tā vietā darot ko dzīvi apliecinošu.

- Profesore Ausma Cimdiņa intervijā NRA saka: «Eiropā dzimumu līdztiesības politikas pamatā ir dzimumu neitralitātes princips, bet Stambulas konvencijā tas nedarbojas. Tiek gatavots likums sievietei. Tiek prioritēts viens dzimums, bet otrs stigmatizēts. Tā, itin kā vīrietis būtu vardarbības cēlonis un it kā ģimene būtu vardarbības perēklis.»

- Tā ir jaunā ideoloģija, jaunā slepenā revolūcija. Slepenā, jo notiek tāda slapstīšanās. It kā stāsts ir par vardarbību pret sievieti, un tur man nav nekā iebilstama. Bez šaubām, esmu pret jebkādu vardarbību, bet man nav skaidrs, kāpēc tik blīvi, tik intensīvi, tik jaudīgi notiek cīņa ap šo konvenciju. It kā tas būtu šī brīža svarīgākais jautājums. Patiesībā netiek runāts par to īsto, kas slēpjas aiz tā. Tā nav nostāšanās vīrs pret vīru un runāšana skaidrā valodā. Kā precīzi teica mans 94 gadus vecais tēvs - es laikam dzīvoju labākā laikā, jo tad ienaidnieks bija skaidri saskatāms un pret to varēja cīnīties. Šobrīd ienaidnieks vienkārši nav identificējams. Notiek gluma, zemiska slapstīšanās aiz pilnīgi citiem vārdiem, mēģinot šeit ievest pavisam ko citu. Pirms pāris dienām es kādā no vakara ziņu raidījumiem dzirdēju, ka Kanādā himnai ir mainīti vārdi, aizstājot atsauci uz valsts dēliem ar visu sabiedrību iekļaujošiem vārdiem «visi mēs». Teicu ģimenei, ja nonāksim tiktāl, ka kāds mums pieprasīs himnā «meitas zied» un «dēli dzied» nomainīt pret dzimumneitrālu formulējumu, tad šajā prātam neaptveramajā absurdā mēs būsim noslīkuši. Es priecājos, ka mums ir pietiekami konservatīva, domājoša sabiedrība un kas tāds pie mums vēl tik viegli neies cauri.



 

Rīgas namu pārvaldnieks