Saruna ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) priekšsēdētāju, deputāti Inesi Lībiņu-Egneri.
- Šā gada 17. janvārī jūs tikāt ievēlēta par NDK priekšsēdētāju. Kā nokļuvāt šajā amatā?
- Mēs frakcijā, protams, par to diskutējām, jo, Solvitai Āboltiņai aizejot no politikas, Vienotībai bija jādomā gan par frakcijas vadības maiņu, gan par NDK vadītāja maiņu. Tās bija koleģiālas sarunas frakcijā par to, kurš no kolēģiem varētu pildīt šos pienākumus. Man jau bija atļauja darbam ar valsts noslēpumu saturošu informāciju, un, iespējams, tāpēc kolēģi uzrunāja mani. Pati es nepieteicos.
- Vai šis amats Vienotībai bija paredzēts koalīcijas līguma ietvaros, un vai nebija mājienu, ka uz to varētu pretendēt kāds deputāts no citas partijas?
- Veidojot jebkuru koalīciju, vairāk tiek lemts par valdības amatiem, bet, ievēlot jauno Saeimu, skatoties no frakciju lieluma, tiek lemts par komisiju sastāvu. NDK ir viena no tām komisijām, kurā ir pa vienam pārstāvim no katras frakcijas, un pēc jaunās Saeimas sanākšanas izvēle krita par labu Vienotībai un Āboltiņas kundzei, un šobrīd, kad ir īss laiks [līdz jaunām vēlēšanām], ir svarīgi šīs lietas atbilstoši turpināt.
- NDK no katras frakcijas ir pa vienam deputātam. Tas nozīmē, ka pirms tam nestrādājāt šajā komisijā. Ņemot vērā, ka komisija ir saistīta ar valsts drošību, vai saņēmāt kādas rekomendācijas vai ceļamaizi no aizgājušās vadītājas par to, kā organizēt darbu?
-Valsts drošība un valsts noslēpums man noteikti nebija jauna lieta, jo, strādājot Saeimas prezidijā un esot Saeimas priekšsēdētāja biedram, man nākas iepazīties ar informāciju, kuru sūta drošības iestādes. No šādas loģikas tieši Saeimas priekšsēdētājs un Saeimas priekšsēdētāja biedrs ir tās amatpersonas, kuras arī ikdienā visvairāk ar šiem jautājumiem nodarbojas. Tāpēc arī iepriekš Solvita Āboltiņa, Valdis Zatlers, Gunārs Daudze vadīja šo komisiju. Nē, man nekāda ceļamaize nebija vajadzīga. Esmu pēc izglītības juriste, esmu specializējusies arī valsts tiesībās. Man piemīt spēja ātri un koncentrēti uzsūkt visas nepieciešamās zināšanas, esmu diezgan strādīga. Daudz strādāju.
- Kādu redzat savu uzdevumu, vadot šo komisiju?
- Komisijas vadītājs nav priekšnieks pārējiem deputātiem. Komisijas vadītājs tikai [viņus] satur kopā, lai parlamentāri tiktu uzdoti tie jautājumi, kas interesē komisijas locekļus, un katras frakcijas pārstāvis justos sadzirdēts. Lai mēs ar parlamentārām metodēm varētu teikt, ka ar drošību šajā valstī viss ir kārtībā. Šis ir priekšvēlēšanu gads, un ar vēlēšanām saistītie jautājumi, iespējamā ietekme no ārpuses, no iekšpuses ir tie jautājumi, kuri šogad būs aktuāli. Citas valstis ir daudz uzsvērušas, ka to vēlēšanas ir bijušas ietekmētas no ārpuses. Negribētu runāt par kaut kādiem balsu pirkšanas gadījumiem un tamlīdzīgi. Latvijā šobrīd ir zemākais terorisma draudu līmenis, un par to mēs esam tikai priecīgi. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka šis ir arī simtgades gads un būs daudz lielu pasākumu. Jābūt ļoti uzmanīgiem. Arvien vairāk priekšplānā parādās kiberdrošības jautājumi. Kaut arī šā gada budžetā kiberdrošībai ir atvēlēts vairāk līdzekļu, vēl būs daudz jāstrādā. Jāpārliecina arī citas komisijas, ka šajos jautājumos nevar skopoties.
- Viens no NDK uzdevumiem pēc Drošības likuma ir drošības iestāžu budžeta veidošana. Kādu redzat šo finanšu politiku, un kādos virzienos nepieciešams papildu finansējums?
- Budžets ir tikko kā pieņemts.
- Domājot jau uz priekšu, par nākamo budžetu?
- Uz priekšu domājot, ir pieņemts trīs gadu budžets. Tagad mums jāseko, vai tās prioritātes, tajā skaitā vairāk naudas piešķirot kiberdrošībai, attaisnojas vai nē. Šobrīd es negribu rožaini teikt, ka mums nākotnē ir iespēja pielikt vēl kaut ko un vēl, bet es redzu, ka kiberdrošība ir joma, kurai vēl vajadzēs [finansējumu], jo šī joma ļoti strauji attīstās gan tehnoloģiski, gan cilvēkresursu ziņā. Otra joma ir viltus ziņas un iespējama ziņu ietekmēšana.
- Viena no NDK kompetencēm ir drošības iestāžu budžeta uzraudzība. Kā veicat šo uzraudzību un kā domājat to veikt, lai būtu mazāk bažu - naudu drošības iestādēm piešķir, bet cik lietderīgi tā tiek izmantota?
- Drošības iestādēm ir tā specifika, ka, jo mazāk mēs par tām dzirdam, jo drošāk jūtamies. Budžeta uzraudzība šīm iestādēm ir tāda pati kā citām iestādēm - vai piešķirtais finansējums tiek izlietots likumīgi. Arī šīm iestādēm ir Valsts kontroles uzraudzība. Mēs redzam, ko Valsts kontrole ir pamanījusi vai nav pamanījusi budžeta izlietošanā, mēs varam uzaicināt arī pašas iestādes [vadītājus] pajautāt. Gluži tādas pašas parlamentārās uzraudzības metodes kā citām iestādēm. Atšķirību nav nekādu.
- Vai NDK ir plānojusi aicināt kādas drošības iestādes vadītājus pie sevis uz sēdi?
- Pati komisijas darba kārtība ir ierobežotas pieejamības informācija, līdz ar to es nevaru…
- Pat darba kārtība ir slepena?
- Jā. Arī darba kārtība ir ierobežotas pieejas informācija. Tāpēc varu tikai vispārīgi stāstīt, kāds ir komisijai mandāts kopumā. Komisija regulāri tiekas ar drošības iestāžu vadītājiem. To ir darījusi un turpinās darīt.
- Kā no drošības aspekta vērtējat esošo likumdošanu? Vai neplānojat iniciēt kādas izmaiņas likumos?
- Mums ir ielikti labi pamati, un tie labi darbojas. Ikdienā mēs redzam, ka nāk jauni izaicinājumi - gan kiberdrošības jomā, gan viltus ziņu jomā, kas ļoti ietekmē sabiedrisko domu un vēlāk var ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Nav viegli atrast līdzsvaru, kurā gadījumā likuma grozījumi būtu iespējami, lai netiktu pretnostatīti vārda brīvībai. Nav tik viegli uzreiz pateikt, vai persona apzināti izplata viltus ziņas vai to dara neapzināti. Robeža ir ļoti šaura. Šobrīd ne tikai Latvijā notiek diskusijas par to, vai vajadzētu ar likumu kaut ko regulēt. Iespējams, pie tā mēs nonāksim, bet tas noteikti nav šī sasaukuma jautājums. Kas attiecas uz kiberdrošību, ja tur parādās jaunas tehnoloģijas, tad nāk šīs nozares speciālisti un saka, vai ir pietiekams likumu regulējums. Tā ir mazāk politiska, vairāk speciālistu izšķiršanās. Pat vairāk piemērošanas, nevis paša likuma jautājums.
- Jūs teicāt, ka robeža starp viltus ziņu izplatīšanu un vārda brīvību ir šaura. Vai tomēr situācijā, kad aiz vārda brīvības izkārtnes tiek izplatīta klaja propaganda, nevajadzētu jau šajā sasaukumā sākt strādāt pie likumu grozījumiem, kas ļautu ar to cīnīties?
- Jā, mēs to varam darīt šobrīd, bet mana pieredze liecina, ka vēlēšanu gadā jebkura šāda labu nodomu vadīta darba grupa nonāk strupceļā, jo politiķi šo laiku vairāk vēlas izmantot priekšvēlēšanu kampaņai. Man labāk patīk ragavas taisīt vasarā, bet ratus ziemā, lai tik būtiskos jautājumos mēs priekšvēlēšanu gaisotnē kaut ko nenošaujam greizi.
- Vai tas nozīmē, ka nekādu izrāvienu šajā un ne tikai šajā jautājumā šogad nevaram sagaidīt, jo vēlēšanu gadā normāls likumdošanas darbs ir tikpat kā paralizēts?
- Nē, tā nebūt nav tiesa. Mēs strādājam daudz, un normālais likumdošanas darbs rit savu gaitu. Katru Saeimas sēdi ienāk jauni likumprojekti, kurus Ministru kabineta komiteja, ierēdņi, speciālisti ir sagatavojuši un kurus mēs izskatām pirmajā, otrajā un trešajā lasījumā. Es vairāk biju domājusi par politiskiem likumprojektiem, kurus iesniedz paši deputāti. Viņiem svarīgi, lai likumprojekts būtu iesniegts, bet pie tā apakšā nav bijis tik daudz darba, un bieži vien tāds čiks vien sanāk. Iniciatīva ir bijusi, ar pompu šis likumprojekts tiek nodots komisijām, bet pieaicinātie eksperti saka - šis punkts nav izstrādāts, šis nav izstrādāts… Trīs lasījumi ir nopietns darbs vismaz pusgada garumā. Tagad jau ir februāris.
- Viens no nozīmīgākajiem šā gada darbiem drošības sfērā būs SAB direktora pārvēlēšana. Kādu redzat NDK lomu šajā procesā?
- Kandidāta izvirzīšana ir Nacionālās drošības padomes (NDP) kompetence. NDP darba kārtību nosaka Valsts prezidents, kurš arī vada NDP. Likums nosaka, ka pēc vienprātības principa šajā padomē izšķiras par vienu kandidātu, un tad šis viens kandidāts nonāk Saeimā, kur ir atklāts deputātu balsojums. Tā ka pēc būtības Saeima ir iesaistīta vienīgi šajā gala lēmuma pieņemšanā, kad ir publiski zināms kandidāts. Līdz tam tas ir vienīgi Valsts prezidenta kompetencē - kurā brīdī, kādā procesā viņš virza uz NDP konkrēto kandidātu. Pagaidām Vējoņa kungs neko publiski nav minējis, un ne tikai es, bet arī visi citi politiķi gaida, kurā brīdī NDP šis jautājums sāks virzīties, jo laika ir palicis diezgan maz. Tikai pēc tam mēs šeit normālā politiskā procesā varēsim konkrēto kandidātu intervēt un pamatot - vai balsojam par vai pret. Balsojums būs atklāts, un katram būs jāpamato.
- Jūs kā NDK priekšsēdētāja arī esat NDP sastāvā. Vai jau esat kādā NDP sēdē piedalījusies?
- NDP sēdes nenotiek regulāri. Tās notiek tad, kad prezidents tās sasauc. Tā ir viņa prerogatīva.
- Kad šī sēde par SAB direktora virzīšanu varētu tikt sasaukta?
- No publiskajām ziņām dzirdēts, ka prezidenta kungs to varētu darīt pēc vizītes Korejā. Tas varētu būt februāra otrajā pusē. Iepriekšējo reizi [SAB vadītāja] vēlēšanas bija martā, bet termiņš beidzas maija sākumā.
- Cits aktuāls jautājums ir tā dēvēto čekas maisu liktenis? Kā vērtējat ierosinājumu atbrīvot SAB no šo «maisu» glabāšanas funkcijas un nodot tos Nacionālajam arhīvam vai kur citur?
- Svarīgi ir tas, ka likumā ir noteikts - mēs publiskosim. Jautājums tikai, lai būtu šis zinātniskais komentārs, skaidrojums, jo mēs zinām, ka šie čekas maisi ir nepilnīgi. Tāpēc tika izveidota šī komisija, kurai bija iespēja trīs gadu garumā skaidrot, saprast, komentēt, lai tajā brīdī, kad šos materiālus varētu publicēt, būtu skaidrs, kādā apjomā [to darīt], lai kaut kādā ziņā nepāršautu pār strīpu ar to informāciju, kas iznāk ārā. Šajā stadijā, nododot kaut ko arhīvam, būtu svarīgi saprast, vai mēs nepārtraucam komisijas darbu. Ja mēs tagad visu kraujam mašīnās, vedam uz arhīvu, izvietojam, sakārtojam arhīvā, tas prasa laiku. Arhīvam šis darbs nav iebudžetēts, tas nozīmē, ka jāmeklē nauda utt. Tur ir ļoti daudz jautājumu. Pēc būtības, kāpēc ne? Šīs ziņas varētu arhīvā glabāties. Tās vairāk ir vēstures liecības, mazāk SAB darba instruments, jo SAB nodarbojas ar pretizlūkošanu un citiem drošības jautājumiem.
- Kad piemin pretizlūkošanu un citus drošības jautājumus, tad dažkārt dzirdama skepse. Lūk, Igaunijā un citās valstīs laiku pa laikam tiek notverti kaut kādi spiegi, taču pie mums trīsdesmit gadu laikā neviens spiegs īsti noķerts nav. Tajā pašā laikā nav pamata domāt, ka Latvijā šāda tipa darbība nenotiktu.
- Nedomāju, ka mums vajadzētu pieķerties spiegu ķeršanai kā tādai spēlei un visai sabiedrībai sekot līdzi, cik spiegu esam noķēruši. Protams, industriālā interese par šeit notiekošo, arī politiskajiem procesiem, ir. Ir arī dažādas vēstniecības, kurām ir izvērsts tīkls, informācija tiek vākta, un to visi arī zina. Īpaši par tādiem jutīgiem jautājumiem kā mūsu etniskā sašķeltība, priekšvēlēšanu laiks, vēlme ietekmēt šo procesu. Kurā brīdī kādu atzīt vai neatzīt par spiegu, tas laikam būs attiecīgās drošības iestādes kompetencē. Ja tagad mēs kā politiķi iedotu šīm iestādēm naudu un, vērtējot budžetu, prasītu, lai jūs noķertu gadā tik un tik spiegu, to nevarētu uztvert nopietni. Preventīvais darbs, manuprāt, ir daudz svarīgāks. Tas, ka līdz tādai spiegošanas pakāpei nenonāk, arī ir drošības iestāžu darbs. Daudzas personas mēs neielaižam valstī, daudzas nesaņem piekļuvi informācijai. Spiegs jau ir tad, kad viņš ir pienācis ļoti, ļoti tuvu. Svarīgāk ir viņu tik tuvu nemaz nepielaist.
- Saeimas ārpolitikas debatēs deputāts Imants Parādnieks izteica versiju, ka Krievija ar saviem resursiem varētu te visu nopirkt un tas tai būtu tīrā sīknauda. Lāgā nevarēja saprast, ko viņš ar to «nopirkšanu» bija domājis, bet pasaulē daudz runā, gan Vācijā, gan Francijā, tagad īpaši jau ASV par vēlēšanu ietekmēšanu. Cik, jūsuprāt, pamatotas ir šīs Parādnieka kunga bažas, ka par pāris miljoniem te varētu kaut ko būtisku nopirkt?
- Nevaru komentēt Parādnieka kunga bažas, bet, runājot par savējām, redzu, ka tieši nevalstiskais sektors ir tas vājais punkts. Ir ļoti daudz organizāciju, kuras saņem finansējumu no ārvalstīm, tajā skaitā no Krievijas. To darbība ir ļoti politiska. Tās nav organizācijas, kas tieši piedalās politikā, bet, piemēram, rīko 9. maija gājienus, dažādus atceres pasākumus, finansē piemiņas vakarus un veic tādu kā propagandu politiski jutīgos jautājumos. Viss maksā naudu. Neviena kafija, neviena kūciņa, ko šiem cilvēkiem šajos pasākumos uzsauc, nerodas bez finansējuma. Visu to saliekot kopā, tas cipars ir pietiekami iespaidīgs. Tomēr negribētu teikt, ka mēs kaut kādā veidā tiekam nopirkti, jo politiskajos procesos latviešu tauta ir gana saprātīga. Agrāk Zīgerists ar banāniem mēģināja pirkt balsis. Ceru, ka tagad nenotiks kaut kas līdzīgs ar kūciņām vai kafijām. Lai gan mēģinājumi ir.
- Jūs piedalīsieties vēlēšanās?
- Jā, kandidēšu no Vienotības saraksta.
- Saprotu, ka neesat partijas valdē, bet kāds ir jūsu personiskais viedoklis par to, vai Vienotībai vajadzētu startēt atsevišķi, vai būtu jāveido plašs saraksts no daudziem politiskajiem spēkiem, un tad lai vēlētāji ar saviem krustiņiem un svītrojumiem nosaka deputātu gala sastāvu?
- Šobrīd notiek politiskās konsultācijas ar vairākām partijām. Pilnībā uzticoties partijas vadībai, gaidīšu ziņojumu, kādas šīs konsultācijas ir bijušas. Svarīgi, lai arī otrā pusē ir kādi, kas grib iet kopā ar Vienotību, kuriem ir vienots redzējums un kopīgi mērķi. Apvienoties tikai apvienošanās dēļ… Mēs jau redzam - Saeimā iekļūst un tur sāk dalīties. Tādu procesu es gan negribētu piedzīvot. Atceros nesenās Rīgas domes vēlēšanas, kur bija Vienotības un Viļņa Ķirša iniciatīva sanākt kopā un veidot vienotu sarakstu, bet beigu beigās nekas no tā nesanāca. Jābūt reālistiem. Vai partijas vēlas vai nevēlas [vienoties], jo ir bažas, kādā veidā nodrošināt ietekmi, ja esi vienā kopīgā katlā? Domāju, ka ar tiem, ar kuriem jau esam kopā, varam turpināt sadarbību un, ja ir kāds jauns spēks, ar kuru uz līdzīgiem abpusēji pieņemamiem un izdevīgiem pamatiem kopā strādāt, tad kāpēc ne?