Par to, vai Vienotībai nākamgad Saeimas vēlēšanām jāveido kopīgs saraksts ar citu partiju, kā vērtēt nodokļu reformas ieguvumus un trūkumus, kā risināt OIK skandālu un kādi ir Eiropas nākotnes scenāriji – saruna ar Eiropas Parlamenta deputātu Krišjāni Kariņu ( Eiropas Tautas partiju grupa, Vienotība).
- Vienotībai ir ilgstoši visai sarežģīts posms, un, gatavojoties Saeimas vēlēšanām nākamgad, arī no partijas iekšienes atskan balsis, ka būtu jāveido kopīgs saraksts ar citiem politiskiem spēkiem, arī tiem, kas veidoti uz kādreizējo Vienotības politiķu bāzes. Kā jūs raugāties uz šo ideju?
- No vēlētāju puses ir pieprasījums beigt kasīties un strādāt kopā valsts labā. Ja skatāmies uz politisko spektru, tad Saskaņas elektorāts ir stabils, ZZS ir izcīnījusi savu vēlētāju loku, arī Nacionālā apvienība turas stabili reitingā. Savukārt Vienotības kādreizējais vēlētājs ir sadalījies starp vairākiem politiskajiem spēkiem. Skatoties, piemēram, no kāda mana vācu kolēģa viedokļa, būtu tā - ā, nu tie visi ir nelieli politiskie spēki, lai apvienojas un startē kopā! Bet Vienotība jau reiz to darīja! Vienotība kādreiz tika izveidota kā aprēķina laulība - katra partija pati par sevi «īsti nevilka», bet kopā - varēja ar labu rezultātu iekļūt Saeimā. Tajā laikā premjers bija Valdis Dombrovskis un, lai arī savstarpējās pretrunas bija, bet tomēr, visi spēja konsolidēties ar Dombrovska viedokli. Bet tad bija krīze valstī, un tad visi piecieta viens otru, jo pat naidīgi kaimiņi skrien ar ūdens spaini, ja kaimiņam šķūnis deg. Krīze norima, Dombrovskis ir atbildīgā amatā Briselē, un visi saprata, ka iemesliem, kāpēc bija turējušies kopā, vairs nav nekāda satura. Visi turējās kopā nevis tāpēc, ka ticēja līdzīgai programmai, bet tāpēc, ka ticēja līdzīgai politiskās izdzīvošanas taktikai un vēlmei.
Ja bijušiem Vienotības biedriem jāapvienojas, tad jāapvienojas ap kaut kādu domu. Vienotība ir ļoti proeiropeiska, tā ir viena doma, ap kuru vienoties, bet citos jautājumos - veselības, nodokļu u.c. - mums viedokļi ir kā raibam sunim - katram savs. Bet tas ir pats svarīgākais - kopīga programma! Man ir teikuši partijas biedri - Krišjāni, ko tu runā par programmu, visu nosaka matemātika! Ja mēs domājam, ka galvenais ir matemātika, tad vēlētājs nav muļķis, viņš sapratīs, ka mēs atkal mēģinām kādu apmānīt, tikai lai iekļūtu Saeimā.
No Vienotības ir aizgājuši ļoti daudzi cilvēki, kuri agrāk ļoti daudz strīdējās. Tagad valdē cilvēki runā vairs nevis apvainojot viens otru, bet konstruktīvi. Es domāju, ka, ja Vienotība startētu vēlēšanās bez apvienošanās, mūs ievēlētu Saeimā. Bet vai mēs esam gatavi būt 5-10% partija, lai nākotnē, pārvarot iekšējo pretrunu un programmatisko saskaņošanas procesu, būtu lielāka partija? Tas ir jautājums. Jo vienkārši apvienoties ar tiem, kas tagad ātri saveidojuši partijas, īpaši ar tādiem, kas nupat apvainoja visus kolēģus? Kā vārdā? Lai spēlētos ar priekšvēlēšanu matemātiku? Politika ir ideju balstīts pasākums. Arī Eiropas Savienība nebalstās uz izdevīgumu, bet gan uz pārliecību, ka demokrātija un brīvība ir idejas, par kurām jāstāv un jākrīt. Arī katrai partijai ir jābūt vērtībai un idejām, uz kuru bāzes sadarboties, tā nav tikai matemātika. Ko tad - ja visus ievēlēs kopā - atkal turpinās plēsties?
- Latvijā ir pieņemts jauns nodokļu politikas ietvars. Vai tas, jūsuprāt, atrisina līdzšinējās nodokļu sistēmas problēmas Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem?
- Es uzskatu, ka nē. Es domāju, nodokļu sistēmas reforma bija laba iecere, taču tā nav rezultējusies ar būtisku nodokļu sistēmas maiņu. Akcīzes nodoklis atsevišķām precēm palielināsies, tas nozīmē, ka gaidāms preču cenu kāpums. Uzņēmumu ienākumu nodokļa neiekasēšana no reinvestētās peļņas, es domāju, būs stimuls uzņēmējiem ilgtermiņā attīstīt uzņēmumus, un to es uzskatu par soli pareizā virzienā. Bet galvenā sāpe - ka ir neadekvāti augsti darbaspēka nodokļi, proti, ienākuma un sociālais nodoklis kopā, tā ar šo reformu netiek risināta. Tipiskam vidējam uzņēmumam Latvijā, piemēram, lai izmaksātu darbiniekam 1000 eiro algu, vēl jāsamaksā 800 eiro nodokļos. Kādam tad jābūt uzņēmuma apgrozījumam un peļņai, lai par katru darbinieku mēnesī maksātu 1800 eiro? Šādos apstākļos uzņēmēji vai nu vienkārši izbeidz uzņēmējdarbību, jo tas nav rentabli, vai arī meklē veidus nodokļu apiešanai.
- Bet ir taču ieviesta zināma nodokļu progresivitāte - tie, kuriem zemākas algas, maksās mazāku ienākuma nodokli, bet tie, kam lielākas - lielāku.
- Būtu jau skaisti, ja Latvijā būtu tik augstas algas, no kurām vispār varētu progresēties. Eiropā algu nodokļu progresivitāte sākas no 1000 eiro algas, proti, zem tūkstoša eiro algas saņēmēji vispār nemaksā nekādu nodokli. Mēs savukārt progresivitāti mēģinām mākslīgi iespiest zem 1000 eiro algu robežās.
Ir ļoti maldīgi teikt, ka Latvijā ir viens no zemākajiem nodokļu slogiem Eiropā. Tas ir nepatiesi. Latvijā ir viens no zemākajiem nodokļu iekasējumiem pret IKP, bet likmes ir vienas no augstākajām. Tas nozīmē, ka mums vienkārši ir liela ēnu ekonomika. Padomju laikā bija izteiciens - viņi izliekas, ka mums maksā, mēs izliekamies, ka strādājam. Šī teiciena gars ir turpinājies līdz mūsdienām - valsts izliekas, ka iekasē no mums naudu, un mēs izliekamies, ka maksājam. Protams, daudzviet tā nav. Bet summāri valstī - zinām, ka tā ir. Diemžēl mēs Latvijā nespējam atzīt, ka mūsu nodokļu sistēma veicina nodokļu nemaksāšanu. Dies, pasarg - tādus vārdus teikt nedrīkst, lai gan lielākā daļa zina, ka tā ir. Ja mēs varētu atzīt, ka nevis cilvēki ir negodīgi, bet nodokļu sistēma ir netaisna, ka Latvijas iedzīvotājs nemaz nav sliktāks par somu vai britu! Ja atzītu, ka tā ir problēma, tad varētu meklēt risinājumu. Bet risinājums nekad nav atrodams, ja neatzīstam problēmu. Ārsts nekad jūs nekad neizārstēs, ja nenoteiks pareizu diagnozi.
Nodokļu sistēmas reformas vienīgās izmaiņas būs, iespējams, tādas, ka uzņēmumi vairāk ieguldīs attīstībā, jo, ieguldot peļņu uzņēmumā, varēs ietaupīt nodokli. Tas veicinās arī nodarbinātību un veicinās tautsaimniecības attīstību kopumā. Bet kas attiecas uz iedzīvotāju ienākumu nodokli - piedodiet, bet nav nekādas starpības, vai nodoklis ir 20, 21, vai 23%. Jo dārgākais nodoklis ir sociālais nodoklis, bet iznāk vēl jau tā, ka mikrouzņēmumi šo nodokli var nemaksāt, bet SIA tas ir jāmaksā, un tad veidojas liela netaisnība. Varbūt, ja visiem būtu jāmaksā sociālais nodoklis, varētu samazināt tā likmi? Tas vispār netiek izskatīts.
- Kāds, jūsuprāt, būs OIK skandāla turpinājums? Vai cilvēkiem, kuri katru mēnesi maksā par elektrību, ir pamats cerēt, ka situācija ar augstajiem OIK maksājumiem varētu mainīties? Vai arī situācija, ka tā dēvētie zaļās enerģijas ražotāji ir saistīti ar politiskajām partijām, nozīmē, ka viss paliks pa vecam?
- Visā Eiropā tika izstrādāta shēma, kā pāriet no fosilās enerģijas - akmeņogļu, gāzes, naftas - izmantošanas elektroenerģijas ražošanā uz atjaunojamās enerģijas - saules, ūdens, vēja - ražošanu. Skandāls ir apstāklī, ka Latvijā šiem zaļās enerģijas ražotājiem tika nodrošināts dubults tarifs, par kādu valsts garantē viņiem saražotās enerģijas iepirkumu. Citās valstīs vienīgā viņu priekšrocība ir prioritāra piekļuve elektroenerģijas tirgum, nevis dubultais tarifs. Latvijā šis dubultais tarifs ir pēc būtības krāpnieciska shēma - pirmkārt, tikai «savējie» zina, kā saņemt licenci šādas enerģijas ražošanai, otrkārt - šo saražoto enerģiju valsts atpirks par dubultu cenu.
- Tātad jūs gribat teikt, ka Latvijas ierēdniecība, ņemot vērā Eiropas nosacījumus, ir izgudrojusi īpašu shēmu tikai pašu lietošanai? Ka šis OIK un dubultais tarifs nav Eiropas prasība?
- Jā, Latvijā ierēdniecība kopā ar politiķiem, bijušajiem politiķiem ir izstrādājusi krāpniecības shēmu, kura ar cēliem vārdiem par zaļo enerģiju vienkārši slauc tautu. Tas ir pilnīgi pretrunā ar Eiropas mērķiem.
- Tad kā šo situāciju atrisināt? Ekonomikas ministrija apgalvo, ka licences līgumus ar zaļās enerģijas ražotājiem nav iespējams lauzt, citādi būs tiesvedība, soda naudas un tamlīdzīgi. Kā Latvija vispār var atteikties no šīs politikas?
- Redziet, līgumi noslēgti likuma ietvaros. Vienīgais, ko valdība ir pareizi izdarījusi - atpirkusi no Latvenergo saistības. Bet citādi - neko īpaši iesākt nav iespējams, tikai tiesas ceļā. Kopumā šis ir vēl viens gadījums, kad kāda Eiropas ideja tiek realizēta pilnīgi sagrozīti, degradējot tās jēgu.
- Eiropa iejaukties nevar?
- Nē, tas ir nacionālais jautājums. Vispār - ES dod Latvijai aptuveni miljardu eiro investīcijas katru gadu, un tas ir tikai pašu ziņā, kā šo naudu izmantot. ES izvērtē, vai apstiprinātie projekti ir izpildīti, nevis to - vai tie ir lietderīgi.
- Kādas tendences šobrīd valda Eiropas darba tirgū? Kā to ietekmējuši migrācijas procesi?
- Visā Eiropā ir pazeminājusies dzimstība un cilvēku skaita pieaugums ir tikai uz migrantu rēķina. Vācijā, Lielbritānijā, Itālijā, Spānijā - visur viens un tas pats: ja migrantu tur nebūtu un viņiem nedzimtu bērni, nekur nepieaugtu iedzīvotāju skaits.
Eiropā ekonomika šobrīd attīstās, un tas nozīmē, ka cīņa par darbaspēku palielināsies. Latvija ir arī iesaistīta šajā cīņā. Vienīgi - mēs nevaram konkurēt ar Rietumeiropas valstu algām. Patiesībā migrācijas jautājums ir aizvien aktuālāks - gan iekšējā migrācija, gan ārējā. No Latvijas raugoties - ja mūsu cilvēki turpina braukt uz Eiropu, mums trūkst kvalificētu strādnieku, tad risinājumi ir tikai divi: vai nu strauji palielinās dzimstība, vai nu kādi strādnieki brauktu uz Latviju. Par pirmo cerēt īpaši nenākas, bet kas varētu braukt uz Latviju - varbūt izbraukušie latvieši varētu atgriezties. Citus iebraucējus no Eiropas grūti iedomāties - jo masveidā no labklājīgas zemes un mazāk labklājīgu neviens nepārceļas. Tātad jācer tikai uz tiem, kas ir nabadzīgāki - ukraiņi, baltkrievi, kazahi, krievi. Ja paši neko nemainīsim, migrācija uz Latviju būs tikai no šīm valstīm.
- Kā Eiropas Parlamentā tika uztverta kādreizējā tā vadītāja Martina Šulca tagad Vācijā izteiktā ideja par Eiropas Savienības izveidošanu par federālu valsti?
- Mazākums meklēja kaviāru un šampanieti, vairākums nopūtās un padomāja - redz, atkal kāds ar tukšu salmu kulšanu nodarbojas. Šādas idejas nerezonē ar tautas gribu nevienā ES dalībvalstī. ES iedzīvotāju vairākums atbalsta ES jēgu un ideju, bet federālas valsts veidošana ir pilnīgi cits jautājums. Valsts veidojas, ja tauta to grib, nevis tad, kad tas iešaujas kādā politiķa galvā.
- Eiropas Savienības nākotnes jautājumu jau nevar nosaukt par nebūtisku.
- Tas ir ļoti būtisks jautājums. Bet reāli ES ciešāka sadarbība notiek militārajā jomā, banku savienības jomā, kur ir tikai viens jautājums - kopīgais Eiropas ieguldījumu garantiju fonds, kam Vācija vēl negrib īsti piekrist, jo negrib finansēt citu neveiksmes. Mums ir cieša sadarbība eirozonā, Šengenas zonā. Var teikt, ka pēc Makrona ievēlēšanas Francijā Eiropas kodols turpina savilkties - nevis kā federāla valsts, bet ciešāka sadarbība. Bēgļu jautājumos arī tiek gatavota jauna politika - sasaistīt atbildību ar labumiem. Proti, struktūrfondu atbalstu izmantošanu tikai tad, ja valsts uzņemas atbildību par bēgļiem. Tas lielā mērā ir saistīts ar Vācijas, Francijas, Nīderlandes un citu Rietumeiropas labklājīgo valstu nodokļu maksātāju attieksmi - kāpēc Polijai, piemēram, tika doti simtiem miljardu mūsu naudas, lai viņi uzbūvē savus autobāņus, bet tad, kad lūdzām palīdzību bēgļu uzņemšanā, tad poļi saka - negribam šos dienvidniekus un musulmaņus.
- Jūs uzskatāt par taisnīgu uzsākto sodīšanas procedūru pret Poliju bēgļu jautājumā?
- Nav runa par taisnīgumu vai netaisnību. Es skaidroju, kāda ir domāšana ES donorvalstīs. Es negribu moralizēt, bet tikai paskaidrot domāšanas vēsmas ES - nīderlandiešu nodokļu maksātājs, kurš jau tāpat ir visai nelaimīgs par ieceļotājiem savā valstī, domā: kāpēc man ir jāmaksā polim, ja viņš tik saņem naudu un man neko palīdzēt negrib? Poļiem jau arī ir taisnība - tie cilvēki tur nepaliks, pat ja viņus uzņems.
Bet vēsmas ir tādas - notiek savilkšanās ap ES kodolu un dažu valstu nonākšana nosacītā perifērijā. Mums ir jāizlemj - vai gribas būt kodolā, kur dažbrīd nosacījumi var būt arī nekomfortabli, grūti, bet tad mums jāskatās ģeopolitiski: ko tas Latvijai nozīmētu - būt ārpus Eiropas kodola? Krievija jau paliks kaimiņos abos gadījumos.
Labais scenārijs būtu - ieklausīties vienam otrā ES ietvaros. Polijas valdības politiskā kļūda ir, ka viņi cīnās ar citām valstīm ES, nevis runā ar tām. Piemēram, es tikos ar vienu poļu ministru, kurš sarunas ievadā teica: «Redz, kā jūs mūs savulaik Jaltā pametāt», labi, ka nepiebilda - jūs, cūkas... Un viņš to saka latvietim! Es viņam atgādināju, ka esmu no Latvijas, kur padomju okupācija bija sūrāka nekā Polijā, ja jau gribam mērīties. Bet kopumā šim ministram bija viena attieksme - es esmu atbraucis uz Briseli, un jūs šeit visi esat cūkas, es vienīgais esmu taisnīgs. Es turklāt vēl biju uzaicinājis poli uz tikšanos draudzīgos nolūkos, lai atvieglotu Polijas elektroenerģijas tirgus pārejas nosacījumus, nesagraujot viņu akmeņogļu tirgu! Bet viņš man uzreiz pa zobiem! Kāds tur vairs dialogs!
ES ietvaros ir jāmeklē dialogs, kā atrisināt jautājumu par Rietumu turīgumu un Austrumu mazturību.To nevar izdarīt, apkarojot vienam otru. Polijas valdība ir ekstrēms piemērs, kā var nevajadzīgi pasliktināt attiecības ES valstu starpā. Nevajag cīnīties pret Briseli, jo tādas «Briseles» kā ļaunuma citadeles nav - ir tikai vieta, kur sanāk no dalībvalstīm ievēlēti pārstāvji, lai spētu atrast kopīgus spēles noteikumus.
- Briselbēdzes procesi ES ir aktuāli?
- Jā, tādi noskaņojumi ir drauds. Es gan nedomāju, ka Polija jebkad stātos ārā no ES, jo pārāk lieli ir maksājumi, ko tā no Eiropas saņem. Vecais Eiropas kodols savelkas, eirozona mobilizējas - tas ir fakts. Kur šajā brīdī būt Baltijas valstīm - jā, kodolā, nevis otrās šķiras zonā. Ģeogrāfiski mums starpā ir Polija, un tas rada sarežģījumus sadarbībā.