"Sasildi Ziemassvētkos": Ar deviņdesmito gadu rūdījuma provi
Latvijas Pensionāru federācijas Ziemassvētku tirdziņā no 21. līdz 23. decembrim var novērtēt un, par prieku saviem mīļajiem un rokdarbu veidotājai, iegādāties pensionētās grāmatvedes Ināras Poišas (72) adījumus un tamborējumus. Savulaik tieši rokdarbi palīdzējuši līdzsvarot viņas dzīvi, ko kājām gaisā sagrieza deviņdesmitie gadi.
Lielvārdietes Ināras Poišas enerģiskā daba izpaužas viņas rokdarbos - te jūtama dažādība gan tehnikās, gan krāsās, gan apģērbu gabalos. Bet īpaši no rokas ejot zeķes. «Te pusgarās zeķes, te vienai mazai dāmai pusgarās zeķes ar bumbulīšiem; te gan priekš baznīcas, gan priekš darba, zīdaiņu zābaciņi, bērnu mazās zeķītes,» pārcilājot veikumu, stāsta Ināra. Pašas mazbērni jau esot lieli, bet savulaik, tieši viņiem adot, šīs iemaņas izkoptas. Uz jautājumu: «Kas šogad modē?» Ināra atmet: «A, kā es lai zinātu? Parasti tirdziņā labi pērk vīriešu zeķes, bērniem pērk.» Tātad esam ne vien dziedātāju un tautas deju dejotāju, bet arī vilnas zeķu nēsātāju tauta? «Jā, esmu adījusi arī dancotājiem - toreiz kāda vecmamma uz ārzemēm zeķes sūtīja»
Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency
Meistares darinājumu pūrā ir arī pērļoti maucīši, adītas un tamborētas cepures, šalles, apmetņi, pat tamborētas sniegpārsliņas. Kur to visu iemācījusies? Jaunumi nāk no žurnāliem, interneta un kolēģēm Ogres pensionēto rokdarbnieču pulciņā Kamolītis, bet sākums, protams, meklējams ģimenē. Mamma bijusi liela adītāja, un Inārai, kad sūtīta ganos, devusi līdzi rokdarbu strādāt - likusi kaut ko aptamborēt. Bet meitēnam trūcis pacietības, un vakarā viņa mammai izteikusi savus argumentus - redz, cik gara tamboradata, kā tad lai es tādu izduru cauri?!
Bet vēlāk dzīve piespiedusi iemācīties darīt ne to vien un tikt pāri daudz sarežģītākām situācijām. «Brīvajā Latvijā darbs izbeidzās. Mūsu statistikas datu apstrādes organizācija izjuka viena no pirmajām. Viss - nav ko darīt. Sēdi mājās - kāja pār kāju.» Tomēr tika atrastas iespējas izmantot profesionālās zināšanas dažādos darbos, un priekšlaicīgo pensiju Ināra sagaidīja kā grāmatvede - 35 lati par 39 darba gadiem! Bijis arī tāds laiks, kad iztiku pelnījusi tirgū. Pamats prasmei tirgoties bijis jau ielikts - iepriekš Ināra audzējusi puķes. Tagad viņa lasījusi un pārdevusi dzērvenes, adījusi un tirgojusi zeķes. Vajadzējis kustēties, lai ģimene iztiktu. «Nebija tāda vārda negribu vai nevaru - bija jādara!» («Lai gan daudzi arī tagad pagastā neko paši nedara un dzīvo no pabalstiem un pārtikas pakām,» - Ināras spriedums ir tiešs.) Tagad, protams, pensija ir citāda, bet vajadzību ir daudz, galvenokārt - veselībai. Arī dzija jāpērk. Svarīga tad esot ideja - ko plānots adīt - un vai konkrētā dzija tam derēs. Noteicošais - kvalitāte un cena. Ināras kundzes darinājumu pircēji gan rīkojoties mazliet citādi: prasot, ka vajag vilnas zeķes, bet, izcilājot visas, beigās nopērk pusvilnas zeķes. Saku - varbūt tāpēc, ka mīkstākas? Ar mīkstumu esot tā, ka galvenais noslēpums (to reiz atklājusi kāda rokdarbu zinātāja) - jāada ar rupjākām adatām, tad zeķes sanākot sajūtās piemīlīgākas. Tāda, lūk, dzīvē iegūta gudrība!
KUR UN KAD? Latvijas Pensionāru federācijas rokdarbu Ziemassvētku tirdziņā Rīgas Centrālajā stacijā no 21. līdz 23. decembrim
KAS? Ināras Poišas mīlīgās zeķes «priekš baznīcas un priekš darba» (arī cepures, šalles, mauči)