VAKARA ZIŅAS. Jau pagājuši trīs gadi, kopš Šveiduks uzveica vēzi
Baltijā populāro Robinsonu un pasaules čempionu fitnesā Māri Šveiduku (58) satikām «Movember» noslēguma pasākumā, kas veltīts tik nopietnai problēmai kā savlaicīgai vīriešu prostatas vēža diagnostikai. Šveiduks ir reāls pierādījums visiem neticīgajiem, ka arī tad, ja tiek atklāta tik bīstamā slimība kā vēzis, nevajag padoties. Viņš ir uzveicis slimību un izskatās pat daudz labāk nekā dažs labs 20 gadu vecs vīrietis.
No prāta izslēdza jebkuru diagnozi
Lai iedvesmotu citus nepadoties, par savu cīņu ar ļauno slimību viņš stāsta »Vakara Ziņām«: «Gribu padalīties ar pieredzi, lai pamudinātu cilvēkus pareizi attiekties pret slimību, un ko darīt, ja tā ir pēkšņi atklāta. Vēzis manā dzīvē parādījās negaidot. Daudzi cilvēki saistībā ar šo slimību vēršas pie manis pēc padoma. Mans uzdevums ir viņus pamudināt nepadoties un kaut ko darīt lietas labā, jo, sēžot uz dīvāna, nekas nenotiks. Arī vesels cilvēks, sēžot uz dīvāna, ātri vien aiziet bojā.
Privāts arhīvs
Brīdī, kad man tika atklāta šī diagnoze, es īpaši uz to nekoncentrējos un ne mirkli nedomāju par to. No prāta izslēdzu jebkuru diagnozi. Tā kā mani darbi bija saplānoti piecus gadus uz priekšu, nemaz nepieļāvu domu, ka mani kaut kas varētu apturēt. Šobrīd arī īpaši nedomāju par to un nepievēršu tam uzmanību, bet turpinu dzīvot. Viennozīmīgi man palīdzēja sportista gars. Te vietā arī vecais labais teiciens par vardi vai peli krējumā, kas burtiski nozīmē, ja nekārpīsies, tad ārā netiksi.
Turklāt sports palīdz izvirzīt uzdevumus. Es mēdzu uzsvērt, ka prāts ir rumpja pavēlnieks, nevis ķermenis ir prāta pavēlnieks. Viss notiks tā, kā to izdomās prāts, nevis otrādi. Īstenībā šāds uzskats tik tiešām darbojas, jo cilvēks nav dzimis, lai būtu slims un vājš. Viņš ir dzimis, lai būtu vesels. Ja cilvēks saslimst, tad tas parasti notiek vairāku apstākļu dēļ, ko parasti kontrolē smadzenes vai augstākie spēki. Slimība varbūt kā brīdinājums tam, ka ir kaut kas jāmaina savā dzīvē. Vieniem tas var būt nepareizs dzīves virziens, bet citiem signāls no augšas, kurā jāprot ieklausīties. Iespējams, ka vēzis arī man bija tāds kā mājiens, ka vajag nedaudz atslābt, mazāk trakot un dzīvot mierīgāk. Trakošana manā gadījumā nozīmē vēlmi izdarīt pēc iespējas vairāk. Slimība lika piebremzēt un saprast to, ka nekas neapstāsies, ja darīšu mazāk. Tajā pašā laikā savos ēšanas paradumos un sporta režīmā neesmu izmainījis itin neko. Patiesībā esmu sācis sportot aktīvāk. Uzskatu, ka cilvēkam ir kārtīgi jāsporto, jo tas ir gluži tāpat, kā skalot sietu ar ūdeni. Jo vairāk skalosi, jo tīrāks no gružiem tas kļūs.»
Pilnu interviju lasiet žurnālā "Vakara ziņas", www.vz.lv