VAKARA ZIŅAS. Skarbs stāsts - kad mīļotais pamet līgavu pie baznīcas durvīm
Ir gadījumi, kad pāris nolemj precēties, bet līdz svinīgajai ceremonijai tomēr netiek… Gadās. Taču pavisam reti dzirdēts, ka pāris izšķiras pirms jāvārda baznīcā vai zagsā visu liecinieku klātbūtnē. Tā mūsu platuma grādos varētu notikt reizi desmit gados. Līga ir viens no šiem gadījumiem. Lieki piebilst, ka šādi sirdi plosoši pārdzīvojumi pamesto līgavu baltā kleitā noved ne tikai pie nervu sabrukuma un psihiatra kabineta durvīm, bet arī neticības vīriešu sugai un kaut kam cēlam. Taču, kā zināms, viss sliktais reiz beidzas un pēc tumsas vienmēr aust gaisma. Arī tad, ja domā, ka iestājusies polārā nakts.
Lieliskā kolēģe
Ar Līgu pirms nepilniem desmit gadiem iepazināmies darbā. Ieraudzījusi viņu pirmo reizi, pie sevis nodomāju: «Kāda skaistule! Nu gluži kā no padomju laiku plakātiem par pirmrindniecēm komjaunietēm.» Viņai bija viss, lai katram normālam vecim sagribētos veikt kādu varoņdarbu, lai tikai Līga viņu ievērotu. Viņa bija ražena auguma, ar izteiktiem gurniem, šmaugu vidukli un lielām, zilām acīm. To visu vainagoja šarmants smaids un perfektu baltu zobu rinda. Kad viņa mūsu dzērienu ražotnes vadības sanāksmē iznāca un uzstājās ar nelielu iepazīšanās runu, bija redzams, ka viņa uzreiz iepatikās visiem.
Likās, ka viņai vienīgā problēma dzīve varētu būt - kā lai tiek vaļā no potenciālajiem kavalieriem, kuri droši vien spieto apkārt kā lapsenes ap pārgrieztu arbūzu. Kad jau bijām iepazinušās tuvāk un kopā strādājām, sapratu, ka bez jaukās ārienes viņa ir arī dāsni apveltīta ar asu prātu, smalkām, nesamākslotām manierēm un takta izjūtu. Tik jaukus un saskarē vieglus cilvēkus kā Līga mūsdienās nemaz nebūtu tik viegli satikt.
Viņa vienmēr, ja kādam kolēģim bija problēmas, bez kavēšanās un liekas uzaicināšanas centās palīdzēt. Arī man, jo varēju palikt bez sava Taizemes brauciena, ja vien Līga nebūtu pusi darbu paņēmusi uz saviem stingrajiem pleciem. Turklāt viņa nekad neuzstādīja nekādas prasības par palīdzību un arī aplinkiem nelika nojaust, ka vēlētos atalgojumā kādu šampanieti vai vīnu. Vai savu iecienīto šokolādes konfekšu kasti. Un vienmēr samulsa un nosarka kā biete, kad es kā vien mācēju pateicos viņai. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka Līgu pie mums visi ļoti iemīlēja. Un arī es nebiju izņēmums.
Pilnu rakstu lasiet žurnālā "Vakara ziņas", www.vz.lv