Sabiedriskā pasūtījuma naudas tērēšana joprojām pelēkajā zonā

Ilze Arāja, analītiskās žurnālistikas darbnīca 6K schedule13.okt 2017

Uz kādiem principiem balstās sabiedriskais pasūtījums un vai sabiedriskā pasūtījuma izmaksas ir adekvātas – tie ir jautājumi, kas nevienā normatīvajā dokumentā nav precīzi reglamentēti. Šķiet, ka sabiedriskais pasūtījums gan Latvijas Televīzijā, gan Latvijas Radio ir «pelēkā zona» valsts budžeta izlietojumā, kurā būtu jāievieš skaidri kritēriji.

Analītiskās žurnālistikas darbnīca 6K jau rakstīja par Latvijas Televīzijas sabiedriskā pasūtījuma izmaksām, salīdzinot tās ar citām kaimiņvalstīm, kuras veic līdzīgu sabiedriskā pasūtījuma izpildi. Pēc iespējas līdzvērtīgu raidījumu salīdzinājums pierādīja, ka Latvijā sabiedriskais pasūtījums ir ar zemākiem finanšu efektivitātes radītājiem. Turklāt, kā uzzināja 6K, Valsts kontrole šogad gatavojas uzsākt likumības un lietderības revīziju Latvijas Televīzijā, Latvijas Radio un Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP).

Kas tas ir - sabiedriskais pasūtījums

Uzdodot šo jautājumu vairākiem ar mediju vidi saistītiem speciālistiem Latvijā un citās valstīs, galvenā doma, kas tiek pausta visbiežāk, ir neskaidrība, tāda kā pelēkā zona sabiedriskā pasūtījuma veidošanā, kura bieži tiek aizbildināta ar skaļiem saukļiem par preses brīvību un neatkarību. Viens no ekspertiem, Latvijas Elektronisko komunikāciju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ilmārs Muuls, darbnīcai 6K uzsvēra:

«Galvenā problēma Latvijā ir tā, ka nekur nav definēts, kas tas sabiedriskais pasūtījums tāds ir. Līdz ar to sanāk, ka viss, ko par valsts budžeta līdzekļiem dara, piemēram, Latvijas Televīzija, ir sabiedriskais pasūtījums, tajā skaitā kanalizācijas sūkņu stacijas apkalpošana, kas pārsūknē notekūdeņus no televīzijas torņa uz Daugavas kreiso krastu. Visa valsts budžeta dotācija aritmētiski tiek sadalīta uz gada kopējo pārraidīto stundu skaitu, un tā veidojas vienas stundas «sabiedriskā pasūtījuma» izmaksa. Cik no šīs stundas «cenas» faktiski ir raidījuma satura izmaksas, cik - infrastruktūras, tehnikas amortizācijas, elektroenerģijas un citas izmaksas, neviens līdz šim nav spējis detalizēti izrēķināt. Arī Valsts kontrole 2015. gada revīzijā pēc būtības konstatēja tikai faktu, ka nevar noteikt budžeta dotācijas izlietojuma efektivitāti, bet to, kā problēmu risināt, nepiedāvāja.»

Jau 2009. gadā tika izstrādāta koncepcija Par jauna Latvijas Sabiedriskā elektroniskā medija izveidi, un tajā bija izpētīta ārvalstu prakse, veidot un pēc tam arī vērtēt sabiedriskā pasūtījuma saturisko, auditorijas sasniedzamības un finanšu efektivitāti. Attiecībā uz Latviju ekspertu grupa toreiz ieteica vērtēt arī medija uzticamību un neatkarību. Jāteic, ka medija uzticamības un skatītāju apmierinātības rādītāju Latvijas Televīzijā (LTV) nosaka jau vairākus gadus, aptaujājot savus skatītājus. «Jau ceturto gadu LTV veic aptauju, kurā izvērtē satura kvalitāti, tā pietiekamību Latvijas Televīzijā. LTV ir izveidota satura kvalitātes vadības sistēma,» skaidro Latvijas Televīzijā.

Objektīvāka aina par skatītāju apmierinātību ar sabiedriskās televīzijas saturu būtu iegūstama, ja aptaujā piedalītos visi, ne tikai LTV skatītāji, taču var uzskatīt, ka arī šāda savu skatītāju aptauja ir solis izvērtēšanas virzienā.

Kas vērtē sabiedrisko pasūtījumu un finanšu efektivitāti Vācijā un Austrijā

Kā pārliecinājās darbnīca 6K, problēmas ar sabiedriskā pasūtījuma skaidru definēšanu un budžeta caurskatāmu izlietojumu aktuālas ir ne tikai Latvijā. Līdzīga pieredze bijusi arī Austrijā un Vācijā. Eiropas Komisija (EK) 2006. gadā saņēma sūdzību par sabiedrisko mediju budžeta necaurspīdīgu izlietošanu Austrijā. Dažus gadus vēlāk EK uzlika par pienākumu Austrijai veikt izmaiņas procedūrā, kā tiek definēts sabiedriskais pasūtījums un kā notiek valsts dotācijas pārvaldīšana.

EK uzdeva Austrijai mainīt regulējumus, kas nosaka, kā tiek izlietota valsts nauda, tajā skaitā gadījumos, kad tiek radīti jauni sabiedriskā medija pakalpojumi vai arī būtiski transformēti esošie. Līdz ar to jau vairākus gadus Austrijā, veicot sabiedrisko pasūtījumu, it īpaši, ja tajā ir jauni pakalpojumi, tiek veikta vairāku pakāpju procedūra. Pirmkārt, savu viedokli izsaka ekspertu kopums, ko var dēvēt par Publiskās vērtības padomi. Viņi izvērtē, vai jaunajam produktam (vai pārveidotam esošajam) ir būtiska pievienotā vērtība. Otrkārt, savu vērtējumu sniedz Konkurences padome, kas vērtē, kāda būs jaunā pakalpojuma ietekme uz konkurences tirgu. Ja Konkurences padome uzskata, ka jaunais pakalpojums ir jāsaglabā, tad tam var tikt uzlikti dažādi konkurences ierobežojumi.

Tikai pēc šo abu institūciju vērtējumiem Sabiedrisko mediju padome izdara gala secinājumu, kā šī sabiedriskā pasūtījuma nauda tiks tērēta.

EK norādījumu rezultātā Austrijas valdība bija spiesta daudz skaidrāk nošķirt sabiedriskā pasūtījuma naudas izlietošanu no reklāmas ieņēmumu tēriņiem.

Turklāt Austrijas sabiedriskie mediji bija spiesti izveidot sabiedrisko mediju meitasuzņēmumu, kurš menedžē reklāmas ieņēmumus un veic komercdarbību. Līdz ar šādas institūcijas izveidi tika padarīta transparenta līdz tam ļoti necaurspīdīgā sabiedrisko mediju naudas apsaimniekošana.

Savukārt Vācijā jau pirms daudziem gadiem izveidota Finansiālo nepieciešamību izvērtēšanas komisija (Die Kommission zur Ermittlung des Finanzbedarfs der Rundfunkanstalten - KEF), kas sabiedrisko mediju pieprasīto budžetu izvērtē pirms tā apstiprināšanas. Šajā komisijā ietilpst ļoti augstu kompetenču eksperti - nodokļu konsultanti, auditori, universitāšu profesori, kā arī federālo zemju valsts kontroles institūciju vadītāji. Komisija regulāri, arī šogad, pēc budžeta pārskatīšanas pieņem lēmumu to samazināt, ar mērķi ietaupīt. Parasti šie ietaupījumi sasniedz 10-15% no sabiedrisko mediju pieprasītā budžeta.

Finanšu efektivitāte - algu jautājums

Skandālu, kas noslēdzās ar Latvijas Radio iepriekšējās valdes atlaišanu, raisījusi atklātībā nonākusī informācija par sabiedriskajā medijā darbiniekiem izmaksātajām piemaksām, kas vairākkārt pārsniegušas viņu pamatalgu.

NEPLP konstatējusi «slepenu» piemaksu sistēmu daļai Latvijas Radio darbinieku, kas to pamatalgu pārsniedz 200-250% apmērā. Pēc NEPLP atzītā, piemaksu apmērs variējis no 750 eiro un 900 eiro līdz pat 1800 eiro.

NEPLP uzsvērusi, ka padomes atklājums esot šokējošs, jo nevienā citā nozares uzņēmumā šāda apmēra atalgojumu darbiniekiem nebūtu iespējams saņemt.

Līdz ar to atalgojuma jautājums ir daļa no Latvijas Radio pašlaik aktuālām strukturālajām problēmām.

Vai šāda situācija tiks konstatēta arī LTV, to, visticamāk, atklās Valsts kontroles veiktā likumības un lietderības revīzija uzņēmumā, taču situāciju dubultneskaidru padara apstāklis, ka sabiedriskie mediji, kas saņem valsts budžeta finansējumu, vienlaikus turpina darboties arī kā komercuzņēmumi, kas tiem neliedz noteikt arī neproporcionālas piemaksas saviem darbiniekiem. «Gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzija juridiski ir komercsabiedrības, līdz ar to var patstāvīgi noteikt savu darbinieku pamatpienākumus, par kuriem maksāt darba algu, un papildpienākumus, kurus darbinieks var uzņemties vai neuzņemties,» skaidro Ilmārs Muuls. «Attiecīgi par papildpienākumu veikšanu var noteikt atbilstošas piemaksas.

Piemēram: Latvijas Televīzijā ir televīzijas operatora amats, apgaismotāja amats un autovadītāja amats. Katram no šiem amatiem ir noteikts atalgojums. Tomēr ir situācijas, kad televīzijas operators uz ierakstu pats brauc ar automašīnu vai autovadītājs izbraukumā veic apgaismotāja funkcijas. Par šādu papildpienākumu veikšanu arī tiek izdarītas piemaksas. Tāpēc, jo precīzāk var noteikt katra raidījuma satura veidošanas izmaksas, jo efektīvāka ir šo izmaksu kontrole.»

TV «zvaigžņu» algu apjoms sensitīvs visā pasaulē

Noslēpumainība un nevēlēšanās sabiedrībai darīt zināmu savu TOP darbinieku algas, piemaksas un prēmijas nav specifiska Latvijas problēma. Darbnīca 6K sazinājās ar ārvalstu ekspertiem un uzzināja, ka britu sabiedriskā raidorganizācija BBC tikai šogad vasarā pirmo reizi publiskojusi savu «zvaigžņu» algas. Protams, miljonos vērtie atalgojumi nav salīdzināmi ar LTV darbinieku atalgojumu, tomēr līdzvērtīga ir LTV stīvēšanās un nevēlēšanās atklāt precīzas televīzijas valdes locekļu un «priekšnieku» saņemtās papildu piemaksas.

Žurnālists Lato Lapsa un portāls Pietiek.com jau šā gada sākumā ar oficiālu pieprasījumu vērsās pie LTV vadības skaidrot informāciju par iespējamām prēmijām un piemaksām televīzijas vadošajiem darbiniekiem, kas pārsniedzot pat četrciparu skaitli. Pēc ilgāka pārdomu laika esot saņemta LTV valdes locekļa Sergeja Ņesterova oficiāla atbilde, kurā viņš paziņojis, ka nesaprot, kāda tieši informācija no Latvijas Televīzijas tiek prasīta.

Atrunāšanās un atrakstīšanās turpinās līdz pat šim brīdim, un žurnālistam, pat atsaucoties uz Informācijas atklātības likumu, tā arī nav izdevies iegūt informāciju par LTV vadošo darbinieku piemaksām un prēmijām.

Finanšu palielināšana skatītāju skaitu nevairo

Visbiežākais arguments, kas publiski ticis minēts kā sabiedrisko mediju skaidrojums nepietiekamai atsevišķu raidījumu satura kvalitātei vai auditorijai, ir atsaukšanās uz nepietiekamo finanšu apjomu. Un, lai gan LTV skaidro, ka «piecu gadu laikā no ceturtās pozīcijas esam otrajā vietā aiz TV3 un Baltijas mērogā LTV1 ir vislabākā tirgus pozīcija auditorijas ziņā, neskatoties uz būtiski mazāku kopējo finansējumu», tomēr, salīdzinot ieguldīto naudu pret sasniegto auditoriju, skaidra kļūst tendence, ka papildu nauda nerada papildu auditoriju.

Tā, piemēram, saskaņā ar informāciju, kas pieejama LTV gada pārskatos, var konstatēt, ka LTV ražošanas izmaksu budžets 2014. gadā bija 17,1 miljons eiro, 2015. gadā tas pieauga līdz 18,4 miljoniem, savukārt 2016. gadā nokritās līdz 16,7 miljoniem eiro. Tomēr auditorijas skatīšanās laika daļa faktiski nemainījās - tā šo trīs gadu laikā svārstījās no 12,7 līdz 12,9.

Vai nobriedusi sabiedriskā pasūtījuma reforma?

NEPLP atzīst, ka šobrīd plānots veidot jaunu sabiedriskā pasūtījuma plānošanas, izvērtēšanas un pārskatu sistēmu: «Jaunu sistēmu pilotprojekta versijā pārbaudīsim, plānojot un īstenojot 2018. gada sabiedrisko pasūtījumu. No 2019. gada NEPLP plāno izstrādāt sabiedriskā pasūtījuma vadlīniju konceptu trīs gadu periodam, ik gadu nosakot konkrētus uzdevumus.»

Mediju eksperts, bijušais Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors Rolands Tjarve septembra beigās intervijā Latvijas Radio iezīmēja trīs būtiskas problēmas Latvijas Radio darbībā. Pirmkārt, sponsoru piesaistīšana konkrētiem raidījumiem, kas nav pieļaujams sabiedriskajiem medijiem. Viņaprāt, lai noņemtu jebkādas aizdomas par necaurspīdīgu reklāmas naudu, Latvijas Radio būtu jāaprobežojas tikai ar klasiskās reklāmas pārdošanu.

Otrkārt, atalgojuma jautājums - tā sakarā R. Tjarve uzsvēra, ka beidzot jākļūst pieaugušiem un jāpārstāj slēpt atalgojuma apmēru.

Treškārt, uzņēmuma vadības komunikācija ar akcionāriem, šajā gadījumā NEPLP. Ja abām pusēm ir zudusi savstarpējā uzticība, ir divi ceļi: atcelt vai nu uzņēmuma vadību, vai arī akcionārus. Taču, tā kā konkrētajā gadījumā akcionāriem mandātu uzraudzīt un sakārtot nozari ir devis parlaments, tā ir tikai viņu atbildība.

R. Tjarve uzsvēra, ka šobrīd būtiskākais jautājums ir par to, kas notiks tālāk. Ja netiks atrisināts fundamentālais jautājums par iziešanu no reklāmas tirgus un par nacionālā pasūtījuma stundu un satura atbilstību finansēm, nekas nemainīsies, lai arī kāds profesionālis vadītu sabiedrisko mediju. Un tas ir galvenais NEPLP uzdevums šobrīd, atzina R. Tjarve.

***

LTV efektivitāte

Ražošanas izmaksu budžets miljonos eiro

2014 17,1

2015 18,4

2016 16,7

***

Skatīšanās laika daļa

2014 12,7

2015 12,9

2016 12,8

***