Nosodoša sabiedrības attieksme ir visbiežākais iemesls tam, kāpēc sievietes slēpj grūtniecību un vēlāk atsakās no bērna. Turklāt topošās māmiņas gaidāmo mazuli var neuztvert kā personību, Neatkarīgajai pastāstīja sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Viņš norāda, ka šie divi faktori varētu būt ietekmējuši arī sievieti, kas Limbažos slēpa savu grūtniecību un kuras mazuli marta beigās atrada mirušu.
Aprīļa sākumā Neatkarīgā rakstīja par gadījumu, kad sieviete Limbažos slēpa savu grūtniecību. Apkārtējiem par viņas stāvokli tapa zināms no izmaiņām sievietes izskatā, bet pat tad, kad sievietes izskats nepārprotami liecināja par gaidāmo mazuli, viņa grūtniecības faktu noliedza. Kādu dienu, kad sieviete ieradās darbā, viņas vēders atkal bija kļuvis mazāks. Uz jautājumu, kur palicis mazulis, sieviete atbildēja, ka nekāda bērna nav bijis. Viņas kolēģi, saprotot, ka kaut kas nav kārtībā, par gadījumu paziņoja policijai, kas uzsāka izmeklēšanu. Atklājās, ka sievietei patiešām nesen piedzimis bērns. Diemžēl, kad mazuli atrada, viņš jau bija miris.
K. Sedlenieks uzsver, ka, meklējot cēloņus sievietes rīcībai, ir jāņem vērā sabiedrības kopīgā attieksme pret vientuļajām mātēm. Notikušajā nevar vainot kādu konkrētu personu, tas uzskatāms par sabiedrības kopīgās attieksmes rezultātu.
"Nopēlums par izlaidīgu dzīves veidu vai neapdomību var likt sievietei slēpt grūtniecību, bet viņai šādā situācijā nozīmīgs ir pašas stāvoklis un viņa bērnu kā personību vēl neuztver," skaidro K. Sedlenieks.
Atbildot uz jautājumu, kāpēc iedzīvotāji necentās sievietei palīdzēt, redzot, ka viņa noliedz grūtniecību un neapmeklē ārstu, K. Sedlenieks stāsta: "Palīdzība vienmēr ir vertikāli virzīts spēks – tas, kas palīdz, ir stiprāks un zināmā mērā pazemo palīdzības saņēmēju. Tāpēc palīdzības nesniegšanu var skaidrot ar cieņu pret otru cilvēku." Viņš norāda – cilvēki bieži uzskata, ka iejaukties citu problēmās, pat lai sniegtu palīdzību, ir nepieklājīgi. Turklāt sabiedrība neiedomājas par to, kas varētu notikt nākotnē.
"Vēl viens nozīmīgs iemesls, kāpēc cilvēki bieži neiejaucas, redzot, ka kādam nepieciešama palīdzība, ir drosmes trūkums," saka K. Sedlenieks un piebilst, ka cilvēki bieži sevi attaisno ar cieņu pret otru, lai gan patiesībā vienkārši pietrūkst drosmes, lai iejauktos. Šādam kūtrumam neatkarīgi no iemesliem var būt negatīvas sekas, jo cilvēki mierīgi noraugās uz situācijām, kurās nepieciešams iejaukties.
Labklājības ministrijas komunikācijas nodaļas vadītāja Ilona Jurševska Neatkarīgajai pastāstīja, ka personām, kuras redz, ka kādam citam nepieciešama palīdzība, jāvēršas tuvākajā sociālajā dienestā, kas izvērtēs situāciju un atbilstoši tai rīkosies. Viņa atklāj, ka pašvaldību sociālajos dienestos bieži cilvēki, kas vēršas pēc palīdzības, pastāsta arī par citiem, kam tā nepieciešama, un šādā veidā iegūtas ziņas dienestiem ļauj apzināt un atbalstīt lielāku cilvēku skaitu, kam nepieciešama palīdzība.