Gatis Krūmiņš: Mēs esam pazaudējuši tos cilvēkus, kuri veidoja eliti

Klajā nācis fundamentālais pētījums Latvijas ekonomikas vēsture. Šī, ne tikai Latvijas ekonomiskās domas attīstības izpētei ārkārtīgi svarīgā, bet arī nepieredzēti biezā folianta (vairāk nekā tūkstotis lappušu) sastādītājs ir Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš. Saruna ar viņu par grāmatas veidošanas procesu, par secinājumiem, kādi radušies, un par to, kā mūsu līdzšinējā ekonomiskā pieredze varētu palīdzēt, domājot par nākotni un tālākiem plāniem.

- Kā un kāpēc radās doma par šādas grāmatas veidošanu?

- Šīs grāmatas rašanās process ir kārtējais pierādījums tam, ka, ja cilvēki kaut ko grib izdarīt, tad to var izdarīt. Grāmatas tapšanā piedalījās trīs grupas. Apgādam Jumava bija ideja. [Apgāda īpašnieks] Juris Visockis ideju, ka nepieciešams izdot grāmatu, līdzīgu tai, kādu 1968. gadā Stokholmā izdeva Arnolds Aizsilnieks, pastāstīja Ojāram Kehrim, ar kuru viņš kopā spēlē basketbolu. Viņi uzrunāja mani, vai nevaru uzņemties koordinējošo darbu. Tad kā trešais elements klāt pienāca Vidzemes augstskola. Izveidojās trijsavienība - Jumava, Ekonomistu apvienība 2010 un Vidzemes augstskola. Jumava atbild par administrēšanas un izdošanas lietām, Ekonomistu apvienība par autoru kolektīva savākšanu, un es biju tas idejiskais virzītājspēks, kas piedāvāja koncepciju un veidoja redkolēģiju. Grāmatas veidošana bija trīs gadu darbs. Pieprasījums šādai grāmatai bija nobriedis, jo nu jau pagājuši vairāk nekā 25 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, bet nekas līdzīgs nav izdots. Viens cilvēks to visu apjomu nekādi nevarētu aptvert, tāpēc kopumā esam 12 autori. Svarīgi, ka nav tikai šie 12 autori, bet ir arī nozaru eksperti, kuri šos jautājumus ir komentējuši no sava redzējuma. Izvēlējāmies polemizējošus ekspertus, lai, apskatot lietas no dažādām pusēm, iegūtu papildu dziļumu.

- Jūs esat trīs gadus strādājis pie šī fundamentālā pētījuma. Kādi radušies secinājumi, un ko no šiem secinājumiem varam izmantot, plānojot rītdienu?

- Tur ir daudz dimensiju. Pirmā, ko vienmēr uzsveru, ir Baltijas valstu sadarbība. Mēs visas trīs esam mazas valstis, un šī sadarbība nekad nav traucējusi. Palīdzējusi gan. Paskatoties uz globālo pasauli, arī ES, mēs esam mazi puteklīši, bet, ja saliekamies kopā, tad jau varam kaut kādu lielāku projektu realizēt. Piemēram, Rail Baltic dzelzceļu. Ir arī nerealizētie projekti. Piemēram, kopīga atomelektrostacijas (AES) būve, kas būtu devusi pozitīvu impulsu gan mūsu enerģētikai, gan caur to arī apstrādes rūpniecībai, jo šobrīd augstās elektroenerģijas cenas spiež, piemēram, Valmieras stila šķiedru būvēt filiāli ASV.

- Ja būtu uzbūvējuši AES, tad tagad būtu labākā situācijā?

- Tieši tā. Savulaik ar Krieviju saistīti spēki sabaidīja lietuviešus pirms referenduma, ka būs milzīgas problēmas, un tagad viņi paši būvē AES Baltkrievijā pie Lietuvas robežas. Ir lietas, kas mums vieniem pašiem ir par dārgu, bet kopā tās ir pavelkamas. Visa tā savstarpējā rīvēšanās, kas dažkārt ir vērojama, ir pilnīgi nevajadzīga. Jāskatās uz Baltiju kā uz reģionu. Tā ir viena mācība. Otra mācība rodas, ja paskatāmies, kas ir bijuši tie mūsu veiksmes stāsti un kas ir bijis tas, ar ko esam pasaulē pazīstami? Tas saistīts ar mūsu cilvēku radošo dabu, jo vienmēr esam bijuši spēcīgi dizainā un citur izgudrotu tehnoloģiju izmantojumā. VEF dizains 30. gados, kas pārgāja arī vēlāk padomju laikā. Radio izgudroja citur, bet Irbīša dizains bija savam laikam ļoti novatorisks un pievilcīgs. To pašu var teikt par VEF Minox mini fotoaparātu, kuru izstrādāja vācbaltietis Valters Caps. Jāatceras, ka vienmēr esam bijusi atvērta, multikulturāla un multietniska sabiedrība. Mēs nevaram teikt, ka viss, kas Latvijā noticis labs, ir etnisko latviešu paveikts. Pārāk bieži mēģinām aizmirst citu etnisko grupu pārstāvjus. Valters Caps bija vācbaltietis; slavenais helikoptera izgudrotājs Sikorskis, raķešbūves pionieris Frīdrihs Canders, kurus ar Rīgu saista, viņi jau nebija etniskie latvieši. Viens no mūsu veiksmes stāstiem ir tas, ka esam bijuši diezgan atvērti un pratuši daudzas valodas. 20.-30. gadu premjeri visi runāja kādās četrās valodās. Arī tagad nevajadzētu bremzēt ārvalstu universitāšu filiāļu ienākšanu, jo svarīgākais jau ir nodrošināt mūsu jauniešiem pasaules līmeņa izglītību, nevis lobēt kaut kādu iekšējo izglītības tirgu.

- Izejot no tā, ko sakāt, varbūt ir nepieciešams paplašināt valsts apmaksāto studiju vietas dizaina programmās Valsts Mākslas akadēmijā, Tehniskajā universitātē un citur?

- Ja runājam par izglītību un zinātni, tad labā ziņa ir tā, ka pie dabaszinātņu nozares, kas ir matemātika, fizika, IT, ir pieliktas klāt arī radošās industrijas. Līdz ar to valsts līmenī tas ir intuitīvi saprasts. Kāpēc mums pret iedzīvotāju skaitu ir tik daudz slavenu dziedātāju, diriģentu? Tās ir mūsu radošās spējas.

- Liels pluss ir paši pieejamais mūzikas un mākslas skolu tīkls.

- Tā ir vēl viena mācība no pagātnes. Ja mums ir tādas sekmes šajās industrijās, tad mums būtu jāattīsta tādas pašas fiziķu skoliņas, IT skoliņas, dabaszinātņu skolas, kur jau no pašas mazotnes veicinātu bērnos interesi un spējas. Par jomām, kas ir svarīgas, jāsāk domāt jau bērnudārzā.

- Šobrīd ir populārs viedoklis, ka skolēnam nav svarīgi iekalt faktus, jo ikvienu faktu var ātri atrast internetā, tāpēc svarīgas esot «kompetences». Vai nebūs tā, ka, nezinot faktus, nebūs arī intereses tos kaut kur vēl meklēt?

- Riski pastāv. Jāatceras, ka smadzeņu treniņš tāpat kā muskuļu treniņš ir nepieciešams. Skolas gados iegaumētas lietas noderēs visam mūžam. Tāpat ir ar lasīšanu. Neatkarīgi no tehnoloģijām cilvēkam būs jālasa, jāraksta un jārunā. Ja neesi daudz lasījis, ja tev nav bagāta valoda, tad tu nevarēsi arī pienācīgā līmenī runāt. Ja gribi būt pilnvērtīgs cilvēks, tad tev ir daudz jālasa daiļliteratūra un jābagātina valoda. To pašu var teikt par matemātiku. Tie, kas matemātiku ir mācījušies un kam matemātika ir padevusies, parasti ir sekmīgi arī daudzās citās jomās, ne tikai ar matemātiku saistītajās. Izglītības sistēmas vienkāršošana nav pareizs ceļš.

- Raugoties ekonomikas vēsturē, redzams, ka labklājības sadalījums pasaulē pēdējos 150-200 gados mainījies maz. Kuras valstis bija turīgas, tādas ir arī tagad un otrādi. Tomēr ir daži izņēmumi, un ko mēs no tiem varam mācīties?

- Jāatzīst, ka pasaulē patiešām ir maz precedentu, kad ar mērķtiecīgu rīcību šāds lūzums tiek panākts. Eiropā es parasti minu divus piemērus - Luksemburgu un Īriju, kuras vēl pirms 40 gadiem bija nabadzīgas teritorijas, bet šobrīd ir virs ES vidējā.

- Luksemburga tagad ir bagātākā ES valsts. Tiešām bija tik atpalikusi?

- Jā. Tā 60., 70. gados bija viena no nabadzīgākajām tā laika ES valstīm, un viņiem gāja smagi. Dzīves līmenis tur bija stipri zemāks nekā Vācijā un Francijā. Tikai pēc tam, kad ES integrācijas ietvaros viņi Beniluksa valstīs atrada šo banku sektoru un visu pārējo, pārgāja uz dažādām valodām, tad dzīve aizgāja uz augšu. Es tur savulaik pusgadu mācījos. Luksemburgas universitātē mācību process notiek četrās valodās. Viņiem ir sava luksemburdziešu valoda, kurā runā mazāk par miljonu, bet viņi īpaši neuztraucas [par valodas pazušanu], lekcijas notiek vācu, franču un angļu valodā, kuras studenti zina vienlīdz labi. Valda uzskats - ja mēs dzīvojam Eiropas centrā, tad mums šīs valodas ir jāzina.

- Vai luksemburdziešu valoda skaitās kā atsevišķa valoda vai dialekts?

- Valsts valoda ir luksemburdziešu. Es labi runāju vācu valodā, bet, kad viņi griež vaļā luksemburdziski, tad saprast nevar. Es daudz labāk saprotu, kad Šveicē vai Bavārijā vācieši runā savā dialektā.

- Vai luksemburdziešu valoda atmirst?

- Tur jau tā lieta, ka neatmirst. Mēs ārkārtīgi baidāmies par savu valodu, bet tur tā nenotiek, lai gan skolās ļoti daudz ir franču un vācu valodas. Valodu lietošanā tur ir pamatīgs mikslis, un tas man drusku atgādina to, kas Latvijā un īpaši Rīgā bija pirms simt un vairāk gadiem. Atgriežoties pie piemēriem, kad mērķtiecīgas darbības rezultātā ir panākts ekonomiskais lūzums, noteikti jāpiemin Singapūra.

- Singapūras piemērs ir atšķirīgs ar to, ka tur šīs pārmaiņas tika panāktas izteikti direktīvā, ne visai demokrātiskā ceļā.

- Valstu modernizācijas ir notikušas, ignorējot vienu vai otru sistēmu. Piemēram, Čīlē Pinočets uztaisīja valsts apvērsumu, un viņa pēc tam veiktās reformas valstī daudz ko sakārtoja. Tāpēc visā pasaulē daļa uzņēmēju atbalsta šādus radikālus soļus. Arī pēc Ulmaņa apvērsuma 30. gados daudzi uzņēmēji to atbalstīja. Arī pie mums tagad droši vien daļa uzņēmēju būtu ar mieru, ka to demokrātiju pabīda drusku malā, toties ir skaidra nodokļu politika uz pieciem gadiem. Demokrātija ir derīga nobriedušai sabiedrībai. Klasiskais demokrātijas eksports kā Irākā vai Sīrijā nestrādā.

- Realitāte ir tāda, ka mums vairāk jādomā nevis par izrāvienu, bet kā vēl vairāk neatpalikt no abām pārējām Baltijas valstīm. Vai darbs pie šīs grāmatas ļāva apjaust iemeslus, kāpēc tā notika?

- Tā tiešām ir realitāte. Ja pirms simt gadiem, 1914. gadā, mēs bijām virsotnē, tad vēlāk šī starpība starp mums un Igauniju un Lietuvu visu laiku ir samazinājusies. Tagad viņi jau mūs ir apdzinuši, bet šajā digitālajā laikmetā mums paveras jaunas iespējas. Kaut vai Latvijas reljefs ir mūsu priekšrocība, jo ļauj vieglāk nodrošināt interneta pārklājumu. Mums ir tik labi un lēti mobilie sakari, jo mums nav lielu kalnu grēdu. Piemēram, tā ir vispār zināma lieta, ka, braucot no Frankfurtes lidostas uz Frankfurtes pilsētu, laiku pa laikam pārtrūkst sakari, jo nav zonas. Latvijā tas ir retums. Kad braucu ar vācu profesoriem, viņi brīnās, ka pie mums visās nomaļās vietās ir pieejams internets. Nākamajā desmitgadē tiek prognozēts, ka puse biznesa pāries uz digitālo vidi, līdz ar to mums ir augsts potenciāls nodrošināt šo servisu. Mums kā valstij ir jābūt pietiekami drosmīgai to tā pozicionēt. Paskatīties, kas ir tās lietas, kas sekmē mūsu iedzīvotāju gatavību globālajiem izaicinājumiem. Tātad izglītības sistēma, infrastruktūra, nebaidīšanās no atvērtības un no tā, ka pazaudēsim savu latvietību. Ir vajadzīgi daži drosmīgi lēmumi un konsekventa turēšanās pie tiem. Lai nav tā kā ar Nacionālās attīstības plānu, ko uzrakstīja un nolika malā.

- Kā jūsu grāmata saslēdzas ar šo potenciālās nākotnes plānu?

- Mēs rosinām lasītāju domāt par to. Pasaule ir ārkārtīgi mainīga, bet var prognozēt to, kas būs nākotnes virzītājspēki. Tur nav Amerika jāmeklē. Tā ir izglītības sistēma. Izglītoti, atvērti cilvēki, gatavi pārmaiņām, spējīgi patstāvīgi rīkoties. Pašiniciatīva pazuda padomju laikā. Aizbrauc uz lauku skolu un jautā - kurš gribētu kļūt Valsts prezidents? Neviens.

- Te jāpiemin mūsu hokeja izlases jaunais treneris Hārtlijs, kurš tiek celts debesīs savas idejiskās pieejas dēļ, kura, jāsaka, ir diezgan nelatviski ambicioza. Varbūt latviešiem gadu simtiem ir bijusi iedīdīta šī pieticība, dzīvojot vāciešu ēnā?

- Grāmatā aprakstītie demogrāfiskie procesi parāda, ka īpaši Otrā pasaules kara laikā mēs pazaudējām tos cilvēkus, kuri veidoja eliti. Tas, ka 1939. gadā izceļoja visi vācbaltieši, bija drausmīgs zaudējums. Viņi bija izglītoti cilvēki ar pieredzi, zināšanām un tradīcijām. Vēlāk zaudējām arī ebreju kopienu, kurā bija daudz mākslinieku, banku sektora darbinieku ar savu specifiku, plus zaudējām latviešu spējīgāko tautas daļu, kuras viena daļa devās bēgļu gaitās, bet to, kas palika, represēja padomju vara. Līdz ar to mums to intelektuālo galvu nocirta. Tiem, kas palika, nāca virsū padomju sistēma, kas uzņēmību, pārliecību par sevi, gatavību jaunajam visādos veidos bremzēja. Tāpēc 1990. gadā mums bija daudz grūtāk nekā 1920. gadā. Jā, 1920. gadā viss bija pamatīgi nopostīts, bet mums nebija tik drausmīga cilvēku tīrīšana, kurā mēs zaudētu gudrākos prātus. Tolaik politikā nāca cilvēki ar starptautiski iegūtu izglītību, pieredzi. Visi viņi bija grozījušies pa pasauli un, atgriežoties izpostītajā Latvijā, zināja, kas ir jādara. 1990. gadā, nākamajā dienā pēc 4. maija, kā tagad atzīst Dainis Īvāns, neviens īsti nezināja, ko un kā [darīt]. Nekāda plāna nebija. Vieni teica, ka tagad mūsu ekonomikas pamats būs bekons un speķis, rūpniecību nevajag, citi sapņoja par tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, bet nebija jau sapratnes, kā Rietumi strādā. Rietumi to perfekti izmantoja, pārņemot savā kontrolē daudzus sektorus visā Austrumeiropā. Sabiedrībai nav ko pārmest, jo tā bija totāla nezināšana. Dažkārt runā, ka daudzi bijušie čekisti aizgāja uzņēmējdarbībā un pārņēma tur veselus sektorus. Loģiski, jo 80. gadu otrajā pusē sākās kopuzņēmumi, kur pilnīgi viss tika saskaņots ar čeku. Tur bija speciāla nodaļa, kas atbildēja par ārējiem ekonomiskiem sakariem. Viņi šīs ekonomiskās lietas, kā tās darbojas, saprata vislabāk. Līdz ar to viņiem bija milzu priekšrocības.

- Jūs sakāt, galva tika nocirsta. Kādas ir iespējas ieviest ambiciozāku domāšanu, lai būtu mazāk gadījumu, kad psiholoģiski zaudējam «jau pirms spēles»?

- Tas ir iespējams, bet skaidrs, ka to nevar izdarīt vienā dienā. Nevar prezidents vai premjers pateikt, ka no 1. janvāra visi būsim ar ambīcijām un darīsim. Tā ir ilgtermiņa programma. Tam jānāk no ģimenes, uz to jābūt orientētai skolai, sākot no bērnudārza. Uz uzdrīkstēšanos, uz iniciatīvu. Cita ceļa mums nav. Tas pats Hārtlijs par mūsu junioru izlasi teica, ka pēc spēlētāju ķermeņa valodas var redzēt, ka daudzi netic, ka var uzvarēt. Mūsu galvenais trūkums ir bailes uzņemties kaut kādu iniciatīvu. Ir jāiemācās to pārvarēt un noticēt sev.

- Diemžēl liela problēma ir arī tā, ka nav ticības valstij, valsts institūcijām un to vadītājiem.

- Lai to atjaunotu, ir jābūt konsekvencei - ja kaut ko saki, tad to arī dari. Nevar runāt vienu, bet darīt kaut ko pavisam citu. To cilvēki jūt.